Valsts pateicība tikai dzīvajiem? 4
Pavisam drīz, pēc pāris dienām, 3. jūlijā 59. dzimšanas diena būtu Itai Kozakevičai. Vārds, kurš tikai jaunākās paaudzes cilvēkiem raisa jautājumu – kas viņa ir vai, pareizāk, kas viņa bija? Pārējiem tas komentārus neprasa. Ita bija atmodas simbols, žilbinoši uzliesmoja un spēji nodzisa, atstājot aiz sevis sāpīgo jautājumu – kāpēc?
Itu gandrīz neatceros, biju par mazu, taču atceros šo “kāpēc” cilvēku sejās 1990. gada rudenī, uzzinot par viņas traģisko bojāeju Itālijā. Šodien man ir cits “kāpēc” un ne tikai par Itu. Kāpēc Itai un citiem cilvēkiem, kuri atdeva savu jaunību, veselību un pat dzīvību mūsu valsts atjaunotnei un stiprināšanai vai cīņai pret padomju režīmu, nevaram pateikt taisnīgu paldies?
Ita bija to Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu skaitā, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja PAR Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. 2000. gada 18. februārī AP deputātiem, kuri balsoja par, piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni – dzīvajiem, tātad – izņemot Itu, Andri Līgotni, Vilni Eglāju un varbūt vēl kādu. Mirušajiem paldies nepienākas, vismaz ne no valsts, par kuras atdzimšanu viņi nobalsoja. Protams, vainīgi ir normatīvie akti, melns uz balta Valsts apbalvojumu likuma 57. panta piektajā daļā rakstīts, ka “ar ordeņiem un to goda zīmēm, izņemot Viestura ordeni, neapbalvo pēc nāves”. Zīmīgi, ka Latvijas brīvvalsts laikā šāda regulējuma attiecībā uz Triju Zvaigžņu ordeni nebija. Tas tika pieņemts tikai 2010. gadā. Likumprojektā šādu formulējumu iekļāva 9. Saeimas Juridiskā komisija.
Diemžēl mūsu valstij joprojām nav arī alternatīva apbalvojuma, ar kuru pateikt paldies aizsaulē aizgājušajiem. Atzinība un ziedi rezervēti tikai dzīvajiem.
Pēc nepilna gada – 2015. gada 4. maijā atzīmēsim deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 25 gadadienu, bet 2015. gada 3. jūlijā – Itas Kozakevičas 60 gadu jubileju. Varbūt jūs, Saeimas deputāti, Ordeņa kapitula locekļi, Itas domubiedri un citi labas gribas cilvēki varat un gribat izmantot šo īso laika brīdi, lai rosinātu izmaiņas Valsts apbalvojumu likumā, panākot, ka mūsu valsts beidzot sabiedrības vārdā drīkstēs pateikt paldies, t. i., pasniegt valsts apbalvojumu Itai un citiem, kuru vairs nav ar mums!
Uzdrošinos teikt, ka radusies situācija nav jūsu vaina, taču atbildība gan!
Līga Irbe, mag. hist.
Cienījamie lasītāji!
Ja savā atmiņā un sirdī joprojām glabājat Itas Kozakevičas vārdu, atrakstiet vai piezvaniet, un izsakiet savu viedokli par raksta autores Līgas Irbes priekšlikumu.
Gaidīsim jūsu vēstules “Latvijas Avīzes” redakcijā Dzirnavu ielā 21, Rīgā, LV-1010 vai elektroniski [email protected].
