Latvijā
Vēsture

Valsts pirmais cēliens – dramatisks0


Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks (otrais no labās) kopā ar brāļiem Rubuļiem Rīgā 1918. gada decembrī. Tāda līmeņa un drosmes virsnieku, kas būtu gatavi komandēt marginālos Latvijas “apsardzības spēkus”, tolaik nācās grūti sameklēt. Kalpaks šos pienākumus uzņēmās.
Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks (otrais no labās) kopā ar brāļiem Rubuļiem Rīgā 1918. gada decembrī. Tāda līmeņa un drosmes virsnieku, kas būtu gatavi komandēt marginālos Latvijas “apsardzības spēkus”, tolaik nācās grūti sameklēt. Kalpaks šos pienākumus uzņēmās.
Foto no Kara muzeja arhīva

1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas jaunās valdības rīcībspējas bija ļoti ierobežotas, jo darbība bija jāsāk no nekā. Tūlīt pēc valsts proklamēšanas Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība vilcinājās izveidot savas nacionālās karaspēka vienības, tomēr tādu nepieciešamību diktēja svarīgi iekšpolitiskie un ārpolitiskie apstākļi. Latvijas armijas veidošanās sākumu pavadīja neveiksmes.

Slavenie latviešu strēlnieku pulki vēl 1918. gada sākumā bija spiesti atstāt Latvijas teritoriju, pārceļoties uz Iekškrieviju. Latvija atradās vācu okupācijas varā, un faktiskais situācijas noteicējs bija Vācijas valdības pilnvarotais Augusts Vinnigs. Saskaņā ar Kompjēnas pamiera noteikumiem, sabiedrotie pieprasīja vācu karaspēkam uz laiku palikt Latvijā kā garantam pret varbūtēju lielinieku uzbrukumu Rietumu virzienā. Līdz ar to Vācijas karaspēka statuss šeit mainījās no okupācijas armijas uz, vismaz formāli, kārtības uzturēšanas garantu. Taču Latvijā izvietotais vācu karaspēks pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijā strauji demoralizējās; sāka dibināties kareivju komitejas, kas pieprasīja vācu armijas daļu izvešanu uz dzimteni. 1918. gada 25. novembrī Latvijā dislocētās vācu 8. armijas štāba priekšnieks bija spiests izdot pavēli par armijas daļu izvešanas kārtību, kā pēdējās izvedot kaujasspējīgākās daļas. Neskatoties uz to, vācu 8. armija palika galvenais militārais spēks Latvijā, jo Ulmaņa Pagaidu valdībai nebija līdzvērtīgu militāro vienību. Sākumā valdībā nebija pat paredzēts apsardzības (kara) ministra postenis. Kara lietu padotība Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas apsardzības nodaļai izrādījās neefektīva. 1918. gada 22. novembrī tika izveidota atsevišķa Apsardzības ministrija, par kuras pagaidu pārvaldītāju iecēla Robertu Dambīti, 6. decembrī ministra amatā ieceļot Jāni Zālīti – savulaik vienu no strēlnieku bataljonu organizētājiem, bijušo Krievijas Valsts domes deputātu.

 

Cerības uz landesvēru

Kad no austrumu robežām sākās Padomju Krievijas sarkanās armijas uzbrukums, Ulmaņa valdībai nebija nekādu iespēju to apturēt saviem līdzekļiem. Tādu vienkārši nebija. Neatlika nekas cits kā vērsties pēc palīdzības pie vācu varas iestādēm. 1918. gada 2. decembrī, Tautas Padomē runādams par Pagaidu valdības aizsardzības programmu, Ulmanis atzina, ka “acumirklī viens no svarīgākajiem jautājumiem ir ārējās apsardzības jautājums. Valstij trūkst ieroču un munīcijas, un pat apsardzības nodaļu organizēšanā valdībai ir bijis jāatduras uz okupācijas (vācu) varas celtiem šķēršļiem, kura neļauj patstāvīgas armijas nodibināšanu, kamēr zemē nav ienācis cits karaspēks”. Stratēģiskā situācija arvien pasliktinājās. Latgali ieņēma sarkanā armija, bet vācu 8. armija šo Latvijas daļu vienkārši pameta. 7. decembrī apsardzības ministrs Zālītis Pagaidu valdības vārdā noslēdza līgumu ar Vinnigu par landesvēra (“Landeswehr” – latv. zemessardze) dibināšanu un sastāvu. Landesvērā bija paredzēts izveidot 26 kājnieku rotas un sešas artilērijas rotas, kuras komplektētu pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas, septiņas vācu rotas un viena krievu kājnieku rota; trīs latviešu un vienu vācu artilērijas bateriju. Plānoja 6000 brīvprātīgo. Landesvērā komandu un pavēļu valoda atbilstu tautībām – vācu, latviešu un krievu. Vienošanās paredzēja, ka vācu vienībās varētu stāties vietējie vācbaltieši, kuri bija Vācijas pavalstnieki un līdz tam dienēja Vācijas armijā. Par jaunizveidotā karaspēka, kuru oficiāli nosauca par Baltijas landesvēru, komandieri plānoja iecelt neitrālās valsts – Zviedrijas – armijas virsnieku. Tomēr beigās par landesvēra komandieri kļuva vācu armijas majors Šaiberts.

Latviešu karaspēka vienību formēšana ritēja ļoti neapmierinoši, lai gan Apsardzības ministrija tūlīt stājās pie to veidošanas. 3. decembrī pēc Zālīšas pavēles sāka veidot Instruktoru rezervi. Jēdziens “instruktoru rezerve” tobrīd tika attiecināts uz virsniekiem un instruktoriem, kuri brīvprātīgi pieteicās topošajās latviešu karaspēka daļās. Par Instruktoru rezerves komandieri iecēla kapteini Jāni Balodi – vēlāko ģenerāli un kara ministru. Sastāvā bija 260 – 300 vīru, visi brīvprātīgie. Šī pirmā latviešu karaspēka vienība saglabāja savu struktūru arī pēc Rīgas atstāšanas 1919. gada janvāra sākumā.

 

Ar armiju “iet vāji”

Vēl pirms valsts proklamēšanas Cēsīs, kā arī dažviet citur, sāka pulcēties bijušie Krievijas impērijas armijas karavīri latvieši, organizējoties “pašaizsardzības pulciņos”. Cēsu rotas karavīrs Oskars Caunītis atmiņās raksta: “Galvenie iniciatori šīs vienības dibināšanā bija Cēsīs un apkārtnē dzīvojošie bijušās Krievijas armijas latviešu tautības karavīri (..) Jau pirms Latvijas valsts proklamēšanas Cēsu Saviesīgās biedrības telpās nodibināja brīvprātīgo pieteikšanās punktu. No sākuma reģistrēti apmēram 100 brīvprātīgo, lielāko tiesu no Cēsu tuvākās apkārtnes pagastiem, kuri gan pēc pieteikšanās atkal devās uz savām pastāvīgajām dzīves vietām. Pašaizsardzības vienības kadrā Cēsīs palika apmēram 30 vīru.” Neskatoties uz to, ka ļoti īsā laikā brīvprātīgi pieteicās ap 300 vīru, tie visi, aizbildinoties ar nevaļu un lauku darbiem, devās mājās. Decembra vidū Cēsu rotā reāli bija ap 60–70 vīru. Cēsu rota bija pirmā nacionālā karaspēka vienība, kurai 1918. gada 23. decembrī nācās piedzīvot pirmo sadursmi ar lielinieciskā 1. latviešu padomju strēlnieku pulka daļām.

Citur provincē latviešu vienību formēšana noritēja neapmierinoši. “Ar formēšanos vispārīgi iet vāji,” no Jelgavas ziņoja Kurzemes apsardzības apriņķa priekšnieks pulkvedis Mārtiņš Peniķis, “latviešu rotā pieņemti 40 cilvēki, Tukumā – apmēram 70 cilvēki, Liepājā reģistrējušies apmēram 80 bijušo virsnieku, bet vēl dienestā nav iestājušies.” Lielākā daļā šo cilvēku, tuvojoties sarkanajai armijai, izklīda.

1918. gada 24. decembrī Pagaidu valdība Rīgā un tās apriņķī izsludināja vēl vienu mobilizāciju starp virsniekiem un apakšvirsniekiem, bet vēlāk izlēma par 20–30 gadu vecu vīriešu vispārēju iesaukšanu. Mobilizācijas sākumu nozīmēja uz 1919. gada 3. janvāri, taču tad jau bija par vēlu.1918. gada 20. decembrī apsardzības ministrs Zālītis Rīgā izdeva pavēli par Studentu rotas dibināšanu. Vēl pirms rotas dibināšanas, patriotisku jūtu vadīti, daudzi studenti un skolu vecāko klašu audzēkņi bija sākuši meklēt iespējas organizēties, lai veidotu militāras vienības. Novembra beigās studenti sāka pulcēties Rīgas Latviešu biedrības namā, kur notika militāras apmācības. Decembra otrajā pusē, pateicoties 17.–19. decembra virsnieku un apakšvirsnieku mobilizācijai, Rīgā vēl saformēja Latgales virsnieku rotu un Latgales apakšvirsnieku rotu. Abās sākotnēji bija ap 250 vīru. Novembra beigās sāka organizēt trīs Rīgas apsardzības rotas – katrā paredzot 200 vīru štatu.

 

Latviešu rotu dumpis

1918. gada beigās landesvēra latviešu vienībās karavīru skaits teorētiski bija ap 1050 vīru, taču reāli karot gribošu un varošu skaits bija krietni mazāks. Latviešu tauta vēl neticēja savas valsts idejai, uzskatot Pagaidu valdībai pakļautās karaspēka vienības par vācu okupācijas varas marionetēm. Tautas vairākuma apziņā no austrumiem nākošā sarkanā armija šķita kā atbrīvotāja no vācu jūga. Klīda baumas, ka atpakaļ uz Latviju nāk latviešu strēlnieki, ka tie patrieks vāciešus un “to marionetes Pagaidu valdību, kas Rīgu pārdevusi britiem”. Gandrīz katrā latviešu ģimenē bija kāds, kurš atradās bēgļu gaitās Krievijā vai strēlnieku pulkos un kuru gaidīja atgriežamies. Galvaspilsētā valdīja bads. Sabiedriskā kārtība neeksistēja. 1918. gada gada novembra beigās Baltijas jūrā ieradās Lielbritānijas jūras kara flotes eskadra kontradmirāļa Edvīna Aleksandra Sinklēra vadībā. 17. decembrī eskadra, kas sastāvēja no apmēram 20 karakuģiem, pietauvojās Daugavas grīvā. Britu kara jūrnieki patrulēja Rīgas ielās, palīdzot uzturēt sabiedrisko kārtību pilsētā. Tikmēr pilsētā atklāti darbojās lielinieku aģitatori. Landesvēra latviešu daļu lojalitāte Pagaidu valdībai karājās mata galā. Sevišķi tas bija sakāms par Rīgas strādnieku kvartālos saformētajām Rīgas apsardzības rotām. “Tie bija brīvprātīgie, galvenokārt rīdzinieki, spiesti kaut kur meklēt pajumti un iztiku, bet pie iestāšanās viņi nopietnāk sijāti netika. Ko tur varēja sijāt! Cilvēkiem gribējās ēst, viņi nekā nezināja un nesaprata, klausījās, ko tiem stāstīja lielinieku aģenti, kas, lai dezorganizētu un arī lai labāk paslēptos, bija iekļuvuši rotās,” vēlāk rakstīja notikumu aculiecinieks, pulkvedis Aleksandrs Plensners. Tieši šīm rotām sociāldemokrātu un lielinieku aktīvisti pievērsa lielu uzmanību. 29. decembrī, lielinieku saaģitētas, sacēlās Rīgas 1. un 3. apsardzības rotas. Iepriekšējā dienā rotas karavīri padzirdēja, ka daļu no viņiem sūtīšot uz fronti pret lieliniekiem. Saņemot pavēli, viņi atteicās to pildīt. Pagaidu valdības izvēle bija – vai nu piekāpties un pieļaut atklātu nepaklausību, vai sodīt nepakļāvīgos. Ulmanis informēja landesvēra vadību un britu eskadras komandieri par dumpi, vienlaikus pieprasot rotām padoties. Kad nemiernieki vēlreiz noraidīja padošanās prasību, viens no britu kreiseriem atklāja uguni uz rotu izvietojumu tagadējā Krišjāņa Barona ielā. Vienlaikus apšaudi sāka landesvēra artilērija. Rotu karavīri padevās. Vācu landesvēristi 1. rotu atbruņoja, bet 3. rotā apcietināja politiski neuzticamos. Desmit dumpja iniciatorus sodīja ar nāvi, 146 ieslodzīja Citadelē.

Tomēr līdz ar landesvēra un vācu armijas brīvprātīgo “Dzelzs brigādes” sagrāvi pie Inčukalna 1918./1919. gadu mijā Rīgas liktenis bija izšķirts. Pagaidu valdība 1919. gada 1. janvārī pieņēma lēmumu pilsētu atstāt. Tuvojoties lieliniekiem, nedrošības sajūta latviešu karavīros aizvien pastiprinājās. Biežāki kļuva neierašanās un dezertēšanas gadījumi. Kad 3. janvārī Pagaidu valdībai uzticīgās latviešu karavīru vienības uzsāka atkāpšanos no Rīgas uz Jelgavu, to kopskaits bija vien ap 300 vīru.

LA.lv