Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. jūnijs, 2013
Drukāt

Valsts prezidents: Pakāpties nevis uz otra pleciem, bet uz saviem darbiem

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās Valsts prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Prezident, īsā laika posmā jūs veicāt trīs valsts vizītes austrumu virzienā – Azerbaidžānā, Turkmenistānā un Kazahstānā. Tās no mums ir tālas zemes, bet PSRS pagātnes dēļ – savā ziņā tuvas. Kādi iespaidi radās?

A. Bērziņš: – Pirmkārt, šīs valstis 20 gados ir strauji gājušas uz priekšu. Lielākoties derīgo izrakteņu dēļ. Azerbaidžānai ir lielas finanšu rezerves no naftas un gāzes pārdošanas, faktiski tas ir attīstības fonds. Šīm valstīm pietiek līdzekļu, lai nodrošinātu kvalitatīvu attīstību visās jomās. Piemēram, Baku krastmala ir sakopta, vecās industrijas uzņēmumi ir pārcelti citur. Tagad tur ir tīra jūra un gara promenāde. Īpaša vērība pievērsta Baku vecpilsētai, tai ir pašai sava pārvalde un budžets. Tie ir mērķtiecīgi ieguldījumi bagātā kultūrvēsturiskā mantojumā – saprātīgi un ilgtermiņā to plānojot. Kā rūpniecisko objektu mums parādīja Sumgajitas tehnoloģisko parku. Azerbaidžāņi pērk modernākās vācu, austriešu un japāņu tehnoloģijas – visu, kas ir labākais. Tās liek ražošanā, piemēram, valstij nepieciešamās caurulēs. Ūdens ir galvenā problēmā, to pievada pat 200 km tālu no Kaukāza priekškalnēm, un arī gāzei, naftai ir nepieciešamas caurules. Uzņēmumos ražo elektrokabeļus un saules bateriju iekārtas. Šajā objektā pieņem darbā jaunus bakalaurus, kuriem perspektīvā būtu interese mācīties tālāk tehnoloģiju teoriju un atgriezties atpakaļ. Tehnoloģiju parks ir labs iesākums, kur praktizēties.

Te attīstīs visas nozares, kas nepieciešamas iekšējā tirgus patēriņam, jo Azerbaidžāna ar laiku plāno būt pašpietiekama valsts – energonesēju ir gana, un naftu, gāzi lielos apjomos eksportē, bet citu industrijas produkciju saražos. Neatkarība, savas valsts nostiprināšana, manuprāt, ir tālredzīgi likti mērķi.

Kaukāzā, Vidusāzijā mani nepameta sajūta, ka tiešām mūsu valstīm bijis daudz kā kopīga. Tās pašas janvāra dienas, ko Rīga piedzīvoja 1991. gadā, Baku bija vienu ziemu agrāk un diemžēl ar lielāku upuru skaitu. Arī šie notikumi un bojāgājušo piemiņa ir patētiski iezīmēta memoriālā, un man šķita, ka šī atcere liek azerbaidžāņiem vēl vairāk rūpēties par neatkarīga valstiskuma nostiprināšanu. Līdzīgi to dara Kazahstānā un Turkmenistānā, daudz ieguldot attiecību veidošanā ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Turkmenistānai ir 1000 km gara robeža ar Afganistānu, un tāpēc turkmēņi strādā, lai Afganistānai piegādātu nevis raķetes, bet elektrību, gāzi un ievilktu dzelzceļa līniju, lai aiz robežas veidotos civilā dzīve. Var strīdēties, kurā no manis apmeklētajām trim zemēm ir vairāk vai mazāk demokrātijas, taču to, ka viņi liek lietā dabas resursu bagātības, lai nostiprinātos kā patstāvīgas valstis, es varu apliecināt. Ašgabata un Astana ir no jauna uzceltas pilsētas, un celtniecībā piedalījušies gan pasaulslaveni arhitekti, gan vadošās būvkompānijas. Eiropieši, japāņi, amerikāņi brauc uz turieni un meklē sadarbības iespējas. Un, lai gan viņiem ir diezgan grūti saprasties svešādajā zemē, tomēr visi grib būt klāt milzīgajā attīstībā. Kazahstāna kā Centrālāzijas valsts attīsta tranzīttīklu, būvējot dzelzceļus un autostrādes. Interesanti, ka no Almati uz Ķīnu top sešu joslu maģistrāls ceļš par ERAB ieguldītiem papildu miljardiem.

Un ĶTR ekonomiskā politika ir virzīta, lai ziemeļu reģionu kravas pārceltu caur Kazahstānu un Krieviju uz rietumiem, arī uz Latvijas ostu pusi. Tur plāno gan kravu pieaugumu, gan transportēšanas paātrinājumu – ja ved pa dzelzceļu caur Baltijas ostām, tad līdz rietumvalstīm ķīniešu preces nonāk 10 – 12 dienās, bet, ja apkārt pa jūrām, tad 45 dienās.

Tas ir liels ieguvums visiem, kas iesaistīsies šajā tīklā. Visās trijās valstīs daudz iegulda arī sociālajās vajadzībās un izglītībā. Turkmēņi iegādājas dārgas vācu medicīnas iekārtas, bet ar noteikumu, ka tiks mācīti viņu pašu mediķi un tehniskie speciālisti. Jauniešus sūta uz labākajām ārzemju augstskolām par valsts līdzekļiem visās jomās, kādas vien vajadzīgas.

E. Līcītis: – Kādas ir Latvijas iespējas uz šā fona, kad daži jūs kritizēja – nevajadzējis braukt uz režīmiem? Zinām, ka prezidentu pavadīja iespaidīgas Latvijas uzņēmēju delegācijas.

– Šajās valstīs ir iesakņojies uzskats, ka nozīme ir tam, lai Latvijas vai citu valstu amatpersonas un augstākās institūcijas atbalsta biznesmeņus, kas attiecīgajā zemē meklē sakarus un sadarbību. Tā iznāk arī mana atbildība – ka, uzņemdamies atbalstīt mūsu komersantus, es it kā atbildu par to, vai viņi izdarīs vismaz to, ko solījuši. Daži uzreiz rod kontaktus. Bija pat pārsteidzoši, bet mūsu kūdra ļoti labi noderētu kādreiz piesārņoto Azerbaidžānas naftas iegulu vietu renovēšanā. Kūdriniekiem būs stipri vien jāpaplašina ieguve, lai izpildītu otras puses pasūtījumu atpurvošanā. Delegācijā apzināti iekļāvām augstāko mācību iestāžu pārstāvjus, jo zinājām, cik svarīga visās trijās zemēs ir izglītība. Mūsu augstskolām paveras plašs lauks, uzņemot turienes jauniešus, kas vēlas studēt. Otra nepieciešamā sadarbība varētu veidoties, palīdzot partneriem valsts pārvaldes sistēmas praktiskā sakārtošanā.

Turkmenistānā ir izcili jājamzirgi, bet, lai tos eksportētu uz Eiropu, vajag sanitāros un veterināros dokumentus, tātad arī attiecīgus dienestus. Mums ir zināšanas, ko viņiem nodot, pretī saņemot ienākumus, – tīri starpvalstu līmenī.

Jāpiebilst, ka daudzi Azerbaidžānas, Kazahstānas, Turkmenistānas projekti, it īpaši būvniecībā, ir tāda mēroga, ka Latvijas jaudas ir daudz par mazu. Pat nelieli projekti ir par kārtu lielāki nekā mūsu apjomīgākie.

V. Krustiņš: – No tā secinām, ka šīm valstīm padomiskā pagātne nepavisam nav traucējusi strādāt un attīstīties.
Berzins7_TS_4

– Jā, bet es uzsveru, ka visur dzinējs ir uzskats – jādara viss, lai būtu un paliktu neatkarīgi. Tas ir pamats. Šo valstu vadītāji ir ar skatu nākotnē un visās jomās sargā savu valstiskumu. Kazahstānā dzīvo pāri par 100 tautību, savas valsts kazahiem kā klejotājtautai iepriekš nav bijis. Tāpēc Karagandā īpaši veicina to, lai ģimenes būvētu individuālās mājas. Tādējādi cilvēkus sien pie savas zemes, iesakņo. Pilsēta savlaicīgi lielos nogabalos ierīkojusi kanalizāciju, elektrotīklus, ūdensvadu – nepieciešamo infrastruktūru, kur atliek vien celt mājas un pieslēgties. Mūsu kaimiņš ir Krievija, taču arī trīs minētās valstis robežojas ar šo lielo zemi, pie tam blakus ir Ķīna, Irāna, savs iespaids arī attiecīgiem reliģijas virzieniem, un tāpēc ir spēkā arvien lielāki pašnoteikšanās un neatkarības centieni.

– Turkmenbaši pilsētā apmeklējāt prezidenta Kārļa Ulmaņa iespējamo kapavietu, un šis pieminēšanas brīdis uz mūsu lasītājiem atstāja labu iespaidu. Citās aprindās tas tā netika uzņemts. Sakiet, vai mūsu iestādes ir pietiekami rūpējušās par piemiņas vietu, un kāda ir Turkmenistānas puses attieksme, ka viņu zemē atdusas mūsu valsts dibinātājs?

– Turkmenistānā mani visu laiku pavadīja Rašids Meredovs, prezidenta Berdimuhamedova pirmais vietnieks. Viņš man solīja, ka visu apkārtni plānots nolīdzināt, bet kapus gan atstās. Kas būs apkārt, to vēl projektē. Tajā vietā daba ir skaudra, ar lielām temperatūras svārstībām. Pirms manas vizītes turkmēņi bija sakopuši un uzposuši apkaimi visgarām Ulmaņa varbūtējai kapavietai. Latvijas tuvākā vēstniecība ir Uzbekistānā, taču mūsu delegācijā bija LMA rektors Aleksejs Naumovs, kuram lūdzu ar mākslinieka aci novērtēt, ko darīt piemiņas vietas iekārtošanā. Viņš kopā ar kolēģiem izgatavoja skici, un es arī Gunti Ulmani kā radinieku lūdzu novērtēt, kā tas izdevies. Pie praktiskiem darbiem tālāk ķertos mūsu vēstniecība, bet līdz tam vēl jānonāk. Ka jāuzstāda piemiņas zīme Ulmanim turkmēņu kapsētā – tam noteikti piekritu.

– Tas ir Ārlietu ministrijas attieksmes jautājums.

– Ceru, ka risinājums tiks rasts. Meredova kungs sacīja tā: Latvijas pusei jāizdomā, kā tā vēlētos iemūžināt savas valsts dibināja piemiņu, un Turkmenistānas valdība tam necels būtiskas iebildes un pieņems šīs vēlmes.

– Prezidenta kungs, kā vērtējat pašvaldību vēlēšanu iznākumu? Mēs secinām, ka lielākoties varu saglabājuši iepriekšēji vadītāji. Pat tie, par kuriem uztraucās, ka viņi pārāk ilgi aizsēdējušies amatā. Vai piekrītat, ka balsots ir par stabilitāti?

– Nu tāds bija tautas balsojums.

Kur bija saprātīgi cilvēki, kas zināja, ko pašvaldībā var un vajag darīt, tur viņus atkārtoti ievēlēja amatos, lai virzītos uz priekšu. Bet tur, kur gribēja pakāpties uz otra pleciem, nevis uz saviem darbiem, nedabūja sev tīkamu rezultātu. Tauta viņiem deva vienkāršu atbildi – neievēlēja.

Otra zīmīga lieta šajās vēlēšanās, ka Latvijas pašvaldību teritorijā dzīvo mazāk cilvēku, nekā tehniski uzskaitīts. Ja piedalās tikai puse balsstiesīgo, tad tas vēl nav neparasts rādītājs, bet, ja novadā vai pilsētā balso ievērojami mazāk nekā puse, tad tas liecina, ka tur nedzīvo visi saskaitītie. Cēsīs, piemēram, darba dienas vidū ielas ir stipri patukšas. Es gan neteiktu, ka vecie palikuši pie varas, jo Siguldā ir gados jauns priekšsēdētājs Mitrevics, kurš sapratis, kā lietas darāmas, un pilsētnieki viņam atkal dāvāja uzticību. Tāpat politiskā piederība iedzīvotājiem likās daudzviet gaužām mazsvarīga. Šķiet, priekšroku deva tiem, kas kaut ko ceļ, nevis cīnās pret. Pretnostādījums lielā mērā ir graušana, un, ja neko nespēj likt vietā, tad tādus kandidātus noraidīja.

– Bet Rīga zaudēta! Un Latvija – kā būs ar to?

– Domāju, tas ir ļoti skaidri izteikts vēstījums valdošajai koalīcijai. Ka jārīkojas praktiski un jāparāda rezultāti. Cīņa pret oligarhiem ir viena lieta, bet savs labums jāgādā arī iedzīvotājiem.

– Diezgan stipros izteicienos jau iepriekš esat kritizējis valdošo koalīciju.

– Tāda man tā sajūta ir. Pagāja laiks, kad vajadzēja mācīties, iepazīties ar lietām, bet nu gandrīz divi gadi nostrādāti. Ja nebūs rezultātu, tad pilnīgi skaidrs, ka nākamo vēlēšanu rezultāts būs pavisam citāds nekā iepriekš.

– Mēs arī esam mēģinājuši noskaidrot, kas varētu notikt tālāk. Reģionos ir stipri cilvēki, vietējās partijas, un tur ir idejas, ka pašvaldību intereses spēcīgāk jāpārstāv Rīgā. Ja veidotos Reģionu partija, kā jūs domājat – vai šādai praktisku interešu partijai būtu nākotne?

– Visām reģionālajām partijām būs pievienotā vērtība tikai tad, ja tās atradīs ko kopīgu un izveidos ko lielāku. Tas ir mans aicinājums arī Saeimā pārstāvētajiem – darboties, lai daudzpartiju sistēma kļūtu stiprāka. Nekas sliktāks nevar būt, ja notiek nemitīga pretstāvēšana: Rīgas un valdības, pašvaldību un valdības intereses, jo to saliedēšanai ir kaut vai ekonomiska jēga. Saprātīga iespēju izmantošana, koordinēšana dotu labākus rezultātus.

– Tātad piekrītat, ka pašvaldībniekiem jānāk arī Saeimā?

– Protams, tas radīs gluži citu potenciālu Saeimā un izpildvarā. Igaunijā vadošajās partijās kopā ir 75 tūkstoši biedru, mūsējās tikai 14 tūkstoši.

E. Līcītis: – Tikko “Vienotības” ģenerālsekretārs sūdzējās: cilvēki nevēloties stāties partijās, būt par politiķi kļūstot apkaunojoši.

– Cilvēki nestājas, jo neredz tam jēgu, nesaprot, priekš kam partijas darbojas. Kāpēc tad veidojas reģionu partijas? Tāpēc, ka neredz, kāda jēga pie varas esošajām partijām.

V. Krustiņš: – Pie boļševikiem taču gāja un aicināja stāties partijā! Ne jau kuru katru, bet tos, kurus turēja par derīgiem. Cik cilvēkiem Kampara kungs piedāvājis iestāties “Vienotībā”? Interesanti būtu zināt.

– Tāpēc saku, ka jāpadomā, ko darīt, lai partijas stiprinātos, nevis iznīktu.

E. Līcītis: – Jūs teicāt, ka var nākties meklēt citus risinājumus. Rosinājāt stiprināt premjera varu un atbildību, kā arī amatā apstiprināšanas kārtību un citas iniciatīvas valsts pārvaldes uzlabošanā. Kādas tam atsauksmes? Repšes kunga organizācijas sapulcē šādas domas arī uzturēja spēkā.

– Tas mani pārliecināja vēl vairāk, ka Repšes komandas domas lielā mērā sakrīt ar manējām.

Tās nav jaunas, bet daudzviet Eiropā reāli funkcionējošas lietas, ka nostiprināta premjera vara, atbildība, ka valdības gāšana iespējama vien tad, ja uzreiz apstiprina jaunu premjeru un valdību vietā. Latvijā šajā situācijā, kad partijas pārgrupējas, izdara dīvainas kustības, atbildības faktiski nav it 
nevienam.

V. Krustiņš: – Vai nevar paregulēt Vēlēšanu likumu? Sadaliet Latviju 100 apgabalos, ievēliet no katra deputātu. Un tad partijām būtu jāgādā visur spēcīgi cilvēki, nevis jāpiegādā tikai no centra. Tad partijas ātri vien pieņemtos spēkā, bet, ja tās nespēj reformēties, tad lai iet pupās. Nāks citas spēcīgākas.

– Iespējams, ka varas formēšanās nonāks arī pie šādas vēlēšanu sistēmas – mažoritārās. Ticamāk, ka varētu pieņemt jaukto sistēmu – 50 no apgabaliem, 50 proporcionāli. Man pagaidām ir puslīdz skaidrs un ar bijušajiem premjeriem arī pārrunāts, kā varētu notikt valdības lomas stiprināšana. Šos izkristalizētos priekšlikumus es domāju iesniegt Saeimas rudens sesijā apspriešanai, taču nākamie rindas kārtībā varētu būt arī Vēlēšanu likuma grozījumi.

– Lai nu kā, bet šodien jāatzīst, ka 12. Saeimā iespējami principiāli pārkārtojumi valdošajā koalīcijā. Lielais jautājums: vai tur laidīs iekšā “Saskaņas centru”? Ar kādiem noteikumiem?

– Pārmaiņas ir iespējamas. Ceru, ka vismaz būs koalīcija, lai gan var izveidoties situācija, kad koalīcija nemaz nav vajadzīga.

E. Līcītis: – Kā tā?

– Nu ir taču piemēri.

– Piemērs galvaspilsētā?

– Jā. Tas, kas pirms četriem gadiem likās neiespējami, šodien izrādījās realitāte. Situācijas ļoti strauji mainās un mēdz būt neprognozējamas.

V. Krustiņš: – Bet, prezident, šonedēļ taču noskaidrojās, ka Krievijā mūs tur par trešo naidīgāko valsti. Mūsu politologi to steidza izskaidrot ar “mīksto varu”, nelāgas slavas celšanu, un Maskava to, protams, dara. Tomēr vai viss nāk no Krievijas, kāpēc neredzam, ka tepat būvē alternatīvas saeimas, par ko nevienam nekādas daļas?

– Man par šo ir diezgan strikts uzskats. Vairākums, kas, savā amatā atrodoties, nespēj pildīt to, kas viņam jāpilda, stāsta šādas lietas par “maigām varām”, “mīkstām ietekmēm”. Tad nu es gribētu dzirdēt, ko viņi darīs, lai tādas lietas nenotiktu! Mēs esot tik atkarīgi, ka tūlīt kāds mīksti vai cieti iebruks un pārņems savā varā!

Es piekrītu Zviedrijas premjeram Reinfeldam, kurš tādas runas nosauca par pārspīlētām, jo daudzi negrib darīt darbus, kas ir viņu atbildības lokā.

– Kāpēc pieciešam neleģitīmas saeimas? Prezidenti saka: mums visi vajadzīgi. Kāpēc Giļmans lai būtu vajadzīgs? Saliedētībai vajadzētu pateikt – tu esi ar mums? Darām kopīgi? Nav jāsaliedējas ar tiem, kas Latviju nosūdz, skraidelēdami uz Vašingtonu vai Maskavu.

Berzins3_TS_4L– Tieši tā, mēs esam Latvijā, un ir visas iespējas visu pašiem izdarīt. Būs nelielas marginālas grupas, kādas ir visā pasaulē, no tā nevarēs izvairīties, un arī “maigā vara” ir termins, ko plaši lieto pasaulē, un ne jau tikai attiecībā uz Krieviju. Stiprie tā mēģina ietekmēt pārējos, un tad ir svarīgi, ar cik taisnu mugurkaulu spējam turēties pretī. Tikko izstāstīju par trim valstīm, kurām dārgs valstiskums, kur dara visu, lai ilgtermiņā nostiprinātu neatkarību.

– Sakiet, virspavēlniek, bet kas tā par lietu, ka Latvijā nevar uztaisīt pat vienu militāri patriotisku jauniešu nometni!

– Tas jau ir tāpēc, ka cilvēki nedara to, kas viņiem jādara, bet tik stāsta pasakas un noveļ vainu uz citiem.

– Kas jādara ar tādiem cilvēkiem, kas nedara to, kas viņiem jādara?

– Man atbilde ir pilnīgi skaidra.

E. Līcītis: – Prezident, jums ir novēlējums latviešu tautai Līgo svētkos? Atvainojos, prezidenti parasti uzrunā Latvijas tautu, Latvijas ļaudis.

– Tie ir tīri latviešu svētki, tāpēc novēlu priecīgus Jāņus un ar mēru nosvinēt. Visi, kas grib svinēt kopā ar latviešiem, lai pievienojas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+