Aivars Platonovs
Aivars Platonovs
Foto – Ieva Čīka/LETA

“Ne jūs mums naudu dodat, ne mēs jums piederam.” Peldēšanas federācijai padomu neprasa 0

Ventspils peldbaseinā notikusī traģēdija rosināja uz jautājumiem – kā Latvijā notiek peldētapmācība? Ko regulē valsts? “Latvijā nav vienotas sistēmas un atbildības izjūtas par to, kādā apjomā un cik nopietnā līmenī būtu realizējama bērnu peldēšanas apmācība,” sarunā saka Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Vai par Ventspilī notikušo ir kāda teikšana arī Latvijas Peldēšanas federācijai?

A. Platonovs: Ne Ventspils Olimpiskā centra baseins, ne komercgrupa, kuras apmācību ietvaros notika konkrētā nelaime, nav mūsu federācijas biedri, līdz ar ko mums nav nekādu iespēju neko kontrolēt un noteikt. Ir ierēdņi, kas teic, ka Sporta likums paredz iespēju mums ietekmēt peldēšanas apmācību valstī, bet tas ir tikai teorētiski, ne praksē… Bijuši gadījumi, kad baseinu vadība vai pašvaldības, kam pieder baseini, mums saka: kas jūs tādi esat, ka mums varat kaut ko noteikt, ne jūs mums naudu dodat, ne mēs jums piederam… Bieži vien, pat baseinu ceļot, federācijai neprasa padomu, bet ielūgumu gan dažkārt uz atklāšanas svētkiem atsūta. Reizumis tad mēs domājam: braukt vai nebraukt, jo ne vienmēr peldēšanas komplekss uzcelts bez kļūdām, tostarp no drošības viedokļa. Valstī nav nekāda normatīvā regulējuma attiecībā uz drošības prasībām peldbaseinā, peldēšanas apmācību vai cita veida peldēšanas nodarbību (ūdenspolo, sinhronā peldēšana, aerobika, māmiņu peldēšana, senioru aero­bika un tamlīdzīgi) organizēšanu, vadīšanu un uzraudzību ne vispārējā, ne interešu izglītībā, ne arī komercnodarbību laikā. Ir tikai viens normatīvais dokuments, kas attiecas uz peldēšanu baseinā – Ministru kabineta noteikumi nr. 37 “Higiēnas prasības publiskas lietošanas peldbaseiniem”. Kārtējo reizi pierādās valsts amatpersonu domāšanas veids: kamēr nav notikusi nelaime, nav par ko runāt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gadījumi, kad peldbaseinos noslīkst bērns, ir reti, vismaz pēdējos desmit gadus neko tādu neatceros. Bet vai tāpēc nav jārunā? Un cik ir gadījumu, kad bērns slīcis un izglābts? Starp citu, līdzīgos apstākļos Viļņā septembrī noslīka septiņus gadus vecs bērns.

Tātad principā komercgrupās bērnus māca peldēt, kā katrs grib?

Jā. Protams, katrā izglītības vai citā iestādē, kam ir peldbaseins, gan jau ir savi drošības standarti un noteikumi. Bet var arī nebūt. Vai visiem peldēšanas treneriem ir atbilstoša izglītība? Piemēram, Jūrmalā ir viesnīcas ar peldbaseiniem, kur tiek piedāvāta bērnu peldēšanas apmācība, – vai kāds zina, kas tur notiek? Nedrīkstētu notikt nekāda veida peldēšanas apmācības bez saskaņotas programmas, reglamentētām lietām un kvalificēta trenera. Piemēram, kā tas ir šaušanā, kur ir ļoti stingra kārtība. Protams, peldēšana nav tik bīstama kā šaušana, tomēr visiem skaidrs, ka ūdens ir paaugstinātas bīstamības faktors.

Bet savas federācijas biedrus jūs kontrolējat?

Peldēšanas federācija, tāpat kā citu sporta veidu federācijas, piedalās sporta skolu licencēšanas un akreditācijas procesos, kuru ietvaros mums arī ir iespēja sekot līdzi programmai, treneru kvalifikācijai un virknei citu kritēriju, ko vērtēšanai pakļauj Izglītības kvalitātes valsts dienests. Šajā procesā mums patiešām ir iespējas kaut ko ietekmēt un celt trauksmi, ja tiek diagnosticētas problēmas. Pēdējo divu gadu laikā katrā sporta skolā, kuru esam apmeklējuši, ar treneriem apspriežam to, vai ar bērniem tiek runāts par drošību uz ūdens, un motivējam viņus šo saturu ietvert mācību programmā. Runa nav tikai par drošību peldbaseinā, bet arī brīvdabas ūdeņos gan ziemā, gan vasarā.

Reklāma
Reklāma

Komercstruktūru darbu un kvalitāti ietekmēt mums nav nekādu iespēju. Sporta skolas, kas saņem finansējumu no valsts, kura tad noteikusi, ka apmācību metodiskiem plāniem un praktiskajām nodarbībām jābūt federācijas akreditētiem, treneriem jābūt ar atbilstošu kvalifikāciju, tostarp bērnu drošības jautājumos. Pats personiski nesen esmu bijis akreditācijas komisijas sastāvā Siguldas un Ilūkstes baseinos. Pieaugušo sporta klubus kontrolēt grūtāk. Cita lieta, ka vairākums tomēr draudzējas ar galvu un par drošību domā, piemēram, norīko glābēju dežūras.

Vai tad glābēju dežūras vismaz lielajos baseinos nav obligātas?

Nekas to neuzliek par pienākumu. Ķīpsalā un “Daugavas” sporta namā uzskata, ka glābēju klātbūtne ir nepieciešama. Tomēr ir baseini, kur domā citādi. Tāpat nekur nav noteikts, kādos apstākļos būtu jānodrošina pirmsskolas, sākumskolas vecuma bērnu apmācības, nav pateikts, kas to drīkst darīt, nav noteikts, kā un kādas drošības prasības būtu jāievēro peldbaseinos, kā būtu organizējamas dažādas aktivitātes ūdenī, kādai izglītībai jābūt privātajā sektorā strādājošiem un kuram būtu jāuzņemas kontroles funkcijas.

Kas tad par izveidojušos situāciju ir atbildīgs?

Teorētiski jau bez Peldēšanas federācijas nav citas organizācijas, bet mēs esam tikai sabiedriska organizācija. Ar Izglītības un zinātnes ministriju par drošību uz ūdens, akcentējot atbilstošas programmas nepieciešamību, kas ietvertu arī normatīvo regulējumu, runāts gadiem. 2013. gadā piedalījos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sporta apakškomisijas sēdē, kurā tika runāts par drošību uz ūdens un bērnu peldēšanas apmācības programmu. Toreiz teicu, ka Latvijā nav vienotas sistēmas un atbildības izjūtas par to, kādā apjomā un cik nopietnā līmenī būtu realizējama bērnu peldēšanas apmācība, to attiecinot arī uz apmācībām, kas finansētas no pašvaldības budžeta līdzekļiem vai īstenotas komercnodarbību veidā. 2014. gadā izstrādājām priekšlikumus, kā peldēšanas apmācības sistēmu sakārtot, arī kontroles un drošības jautājumus. Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijas prioritāte bija pedagogu algas un mūsu priekšlikumi tika nolikti malā. Tāpat šā gada sākumā vērsāmies ar oficiālu vēstuli pie Izglītības un zinātnes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām un Latvijas Pašvaldību savienības. Aicinājām motivēt pašvaldības, kuras plāno vai ir sākušas darbu pie jauna peldbaseina būvniecības, iesaistīt šajā procesā arī federāciju, tādējādi nodrošinot mūsdienu prasībām atbilstoša un funkcionāla peldbaseina izbūvi, kas ir piemērots gan bērnu peldēšanas apmācībai un sporta grupu mācību treniņu darba prasībām, gan sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai. Diemžēl lielu atsaucību šis aicinājums tā arī neguva.

Pozitīvi nobrīnījos, ka Salaspils pašvaldība, izsludinot konkursu par tiesībām nodarboties ar bērnu apmācību, norādīja, ka programmai jābūt saskaņotai ar Peldēšanas federāciju. Tas ir vienīgais gadījums pēdējos gados. Mēs esam spējīgi ieteikt un palīdzēt. Parastā pašvaldību nostāja: mēs esam neatkarīgi, un jūs mums neko nediktēsiet! Bija viena pašvaldība, kas mūsu priekšlikumu ielika plauktā kā neracionālu. Jāsaprot, piemēram, ka tad, ja baseins domāts bērnu apmācībai, tur nevar vingrot seniori – šim nolūkam jābūvē cits baseins.