Uncategorized

Valsts šķeļ uzņēmējus. Saruna ar a/s “Preiļu siers” valdes priekšsēdētāju Jāzepu Šņepstu15


Jāzeps Šnepsts
Jāzeps Šnepsts
Foto – Ivars Bušmanis

Nākamajā dienā pēc “LA” diskusijas par piensaimniecības nākotni publicēšanas piezvanīja dusmīgs Jāzeps Šņepsts, akciju sabiedrības “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs. Bija ļoti nemierā ar tās norisi un secinājumiem. Ne pieaicinātie nozares pārstāvji bija labi, ne tas, par ko spriedām, bija pareizi, nedz arī īstie risinājumi rasti. Arī pati “LA” subjektīvi un tendenciozi aizstāvot kooperatīvus. Ar tādu negribas runāt. Tāpēc viņš nerunājis gadus piecus. Iebildu. Lai kāda būtu “LA” pozīcija, vārdu dodam arī pretējiem viedokļiem.

Uz tikšanos Preiļos Jāzeps Šņepsts, akciju sabiedrības “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs, bija sagatavojies – mapēs skaitļu tabulas, izgriezumi no preses izdevumiem. – Šinī brīdī situācija nav tik spoža, kā gribētos, – viņš noteica, novietodams iespaidīgo kaudzi sev priekšā.

– “LA” diskusijas dalībnieki situāciju piensaimniecībā raksturoja kā dramatisku, ar cenu kritumu krīzes situācijā. Vai, jūsuprāt, nav tik slikti, kā iztēlojamies?

Jāzeps Šņepsts: – No vienas puses, jā, bet no otras – ne, jo mana pozīcija iepriekšējā krīzē bija atšķirīga un arī tagad tāda ir. Pēdējās diskusijās, kurās piedalās jūsu eksperti, visi reducējas uz vienu: ka mums ir slikta pārstrāde un ka vajag konsolidēties.

– Nevis slikta, viņi secina, bet sadrumstalota.

– Ja jau sadrumstalota pārstrāde, kāpēc tie paši eksperti, sākot no Zemnieku saeimas un beidzot ar kooperācijas balstiem, rakstīja ļoti žēlabainas vēstules uz Ministru kabinetu, lai atdod visu Eiropas naudu jaunas rūpnīcas celtniecībai? Tas ir neapstrīdams fakts.

Šo darboņu seja ir divējāda. Sākot ar Lauku konsultāciju centru un beidzot ar Lauksaimniecības kooperatīvu asociāciju. Lūk, citēju viņu nākotnes redzējumu: “Patlaban strādājam pie tā, lai kooperatīviem būtu atsevišķa aploksne modernizācijas pasākumiem un šajā ziņā nebūtu jākonkurē ar lauksaimniekiem.” Ja jumta organizācijai, kas pārstāv lauksaimniekus, ir šāds mērķis – vienkārši atsevišķa aploksne, sak, mēs dzīvojam, bet jūs, dibinātāji, vārieties savā sulā un lieciet mums mieru! Protams, šo atsevišķo aploksni kooperatīvi šajā plānošanas periodā dabūja. Tāpēc mums iet, kā iet.

Lai neko nesasniegtu, vajag sadrumstalot, kā secinājāt. Piena sektorā, kurā ir divi līdzīgi spēlētāji – ražotājs un pārstrādātājs –, visi ir sadrumstaloti. Ražotāji ir vēsturiski daudzi un mazi. Sadrumstalotību pārstrādē var attiecināt tikai uz mazajiem. Trīs lielākie piensaimnieki pārstrādā vairāk nekā 60% piena – te mēs nevaram runāt par sadrumstalotību. Līdzīgi tas ir Lietuvā.

Mēs mazo uzņēmumu sadrumstalotības problēmu nedrīkstam reducēt uz visu nozari. Pateicoties šai kreisajai vai, es teiktu, nemākulīgajai politikai, ko īstenojis gan Lauku konsultāciju centrs, gan visas asociācijas, esam sašķelti pēc uzņēmējdarbības formas (mums ir labie kooperatīvi un sliktie pārējie). Kooperatīviem ir nodokļu atlaides, visvisādi bonusi, pabalsti no nodokļu maksātāju naudas kooperatīvu dibināšanai, atlaides transportlīdzekļu ekspluatācijai, lielāks ES struktūrfondu atbalsts, pieminētā atsevišķā pakete modernizācijai. Katru gadu kooperatīviem maksā naudu to uzturēšanai. Pret to varējumu un apgrozījumu atbalsts manā skatījumā ir milzīgs. Tas pretnostāda un šķeļ. Tad nozare nevar attīstīties un sasniegt konkrētus mērķus. Zemkopības ministrija var nodeklarēt jebkādus mērķus, bet konfrontācijas apstākļos reāli nekas nevar notikt. Tad jautājums: kurā pusē nostājas masu mediji un valdība. Pašlaik tie ir nostājušies šķelšanās pusē.

– Atbalsts kooperācijai ir valsts politika. Arī “LA” apzināti virzīta doma. Bet nevis, kā jūs sakāt, lai šķeltu, bet gluži pretēji – lai lauksaimniekus apvienotu. Ja lauksaimniecības kooperācija Latvijā vēl nav attīstīta pat tādā līmenī kā pirmskara Latvijā, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm, gluži loģisks ir valsts atbalsts tās veicināšanai. Kolhozi iedzinuši bailes no visa, kas ir kopīgs.

– Ne jau kolhozi, bet pēdējie 22 gadi. Atbalsts kooperācijai Latvijā sākās līdz ar privatizāciju, kad tika dibinātas kopdarbības sabiedrības, kuras nobankrotēja. Tika izdots likums, saskaņā ar kuru kooperatīviem tika atdotas kolhozu darbnīcas, kaltes, traktortehniku par velti bez jebkādas konkurences. Arī “Preiļu siers” sākotnēji tika atdots kooperatīviem. Ko viņi darīja – kaltes bunkurus sagrieza metāllūžņos, tehniku pārdeva. Tas bija pirmais kooperācijas vilnis, kas sakompromitēja kooperāciju. Tālāk jau bija kooperācijas kustība, kā slavenais “Laidars” gaļas sektorā, pēc kura aiziešanas maksātnespējā viens otrs vēl tagad maksā parādus. Pēdējā zārka nagla mūsu kooperācijas varējumam ir “Latvijas piens”.

– “Latvijas piens” strādā.

– Strādā tikai viena apstākļa dēļ: ja tam būtu maksātnespēja, tad Latvijas valstij būtu jāatmaksā Eiropas Savienībai 2,95 miljoni eiro plus valsts galvojums vairāk nekā 5 miljoni eiro, ja šo ciparu nebūtu, tad “Latvijas piens”, manā skatījumā, būtu nobankrotējis.

– Ne jau Latvijas valsts, bet gan kooperatīvs “Latraps” to izglāba.

– Kas ir lielākais lauksaimniecības subsīdiju saņēmējs 2014. gadā? Tieši “Latraps”! Un otrs personāžs, kas ar to cieši saistīts, – zemnieku saimniecības “Pilslejas” īpašnieks Krievāra kungs.

Gribu nocitēt divus lauksaimniecībā zināmus cilvēkus. Kā bijušais kopsaimniecības “Naukšēni” priekšsēdētājs Visvaldis Skujiņš atbild uz jautājumu, kā pirms 22 gadiem Naukšēnos pārdzīvoja “mērnieku laikus”? “Redz, mūs glāba tas, ka esam patālu no Rīgas. Savulaik pie mums brauca Andris Miglavs, Agrārās ekonomikas institūta direktors un Godmaņa labā rokā, cukurfabriku likvidēšanas idejas autors, lai klāstītu pareizās ekonomiskās nostādnes. Iekoptu saimniecību Burtniekos viņam izdevās likvidēt. Mēs nolēmām, ka tā nedarīsim un saglabājām iekoptu saimniecību SIA “Naukšēni” ar 2000 ha zemes un 500 govīm. Mums šeit nav neviena izsista loga, norauta jumta vai nozagtas mantas. Viss ir savā vietā. Mūsu novadā ir vairākas lielsaimniecības, kurās ir modernākā lauksaimniecības tehnika un kurās neviens zemes hektārs nav aizlaists atmatā.”

– Jā, tas pats, ko izdevās igauņiem ar savām lielfermām.

– Otrs citāts no Modra Gobas teiktā: “Nozares attīstība jārisina valstiskā mērogā. Ne jau Zemgale ir tā galvenā Latvijas teritorija, kurā būtu jāattīsta piena ražošana. Auglīgās zemes un plašie lauki te dod ļoti labas iespējas audzēt kviešus un rapsi. Piena ražošana Zemgalē, protams, ir, bet pārsvarā nedaudzās lielās saimniecības šai reģionā ir pietiekamas gan šodienai, gan nākotnei. Līdz ar to attīstīt pārstrādi Zemgalē nav mērķtiecīgi, raugoties no valsts saimnieciskā viedokļa.”

Pieminējāt Igauniju. Kāpēc igauņi nebūvēja jaunu pārstrādes rūpnīcu par Eiropas naudu? Un kāpēc mēs uzbūvējām? Starta pozīcijas Latvijas un Igaunijas piensaimniecībai bija vienādas. Tagad Igaunijā vidējais ganāmpulks ir desmit reižu lielāks nekā Latvijā. Vai mums bija mazāks atbalsts? Mans viedoklis ir, ka tie personāži, kas pie mums visu salaida grīstē, sākot ar Miglavu, turpina dot padomus, zīmēt nākotnes vīzijas un nepaskatās, ka viss, ko viņš ir sācis pirms divdesmit gadiem, ir bijis nepareizi. Tas, kas ieved purvā, tas no purva nevar izvest.


– Jūs pārņēmāt divas kooperatīviem piederošas rūpnīcas – Daugavpilī un Krāslavā.

– Nepiederēja vis. Bijušais Daugavpils Piena kombināts praktiski bija bankrotējis un pamatlīdzekļi piederēja bankai. Krāslavā tas pats.

– Krāslavā vēl līdz 2009. gadam akcijas piederēja kooperatīviem “Dagda” un “Dubna”, agrāk vēl rindai citu. Daugavpilī līdz 2006. gadam piensaimnieku biedrībām “Laši”, “Pienupe”, “Ambeļi-1” un citiem.

– Tie parādījās kā īpašnieki, jo piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas modeli izstrādāja jau pieminētais Andris Miglavs. Tur bija vesela komisija, kādi desmit, un starp tiem visur atradīsit viņa parakstu. Privatizācijas projekti paredzēja kapitāla daļas atdot kooperatīviem vai piensaimnieku biedrībām, uzņēmumā strādājošiem savukārt bija paredzēti 10 – 15%, un privatizācijas laiks bija divi gadi. Protams, divi gadi pagāja, kooperatīvi neko nedarīja – nu tā, kā tagad uzņēmumā “Latvijas piens”. Šādi privatizēti uzņēmumi bankrotēja, cits pabaidījās to darīt – Latgalē tai brīdī bija pieci uzņēmumi, kas darbojās, – Rēzeknē, Ludzā, Daugavpilī, Krāslavā un Preiļos. Ludzā un Daugavpilī banka pamatlīdzekļus paņēma kā ķīlu un to realizēja. Mēs nopirkām un uz tās bāzes uzbūvējām “Latgales pienu”. Krāslavā pārņēma citi īpašnieki un mēs kapitāla daļas nopirkām no viņiem. Preiļos bija analoga situācija – kooperatīvi pazuda, un 1996. gadā mēs piena ražotājus aicinājām iesaistīties privatizācijā tieši, maksājot sertifikātos. Deviņdesmito gadu beigās šeit privatizāciju pabeidzām.

Tāpēc man liekas netaisnīgi, ko jūsu avīze rakstīja par “Latvijas pienu”: tas esot zemniekiem piederošs uzņēmums un tāpēc tam jādod nauda. “Preiļu siers” ne ar ko neatšķiras: arī mūsu uzņēmums pieder zemniekiem. It kā tas, kas dzīvo Latgalē, nebūtu īstais zemnieks, bet tas, kas nodod kooperatīvam, – īstais. Tam īstajam atdosim visu Eiropas naudu, iedosim valsts garantijas, bet… paši pirmie kooperatīva dalībnieki jau aizlaidušies krūmos.

– Šņepsta kungs, ko tik pieticīgi – jūs taču neesat parasts Latgales zemnieks. Jūs, kā mēdz teikt, esat oligarhs – jums vēl bez piena rūpnīcām pieder divas govju fermas, veikali un kafejnīca, reģionālais laikraksts “Vietējā”, nupat vēl bijāt Preiļu novada domes deputāts.

– Zemniekiem pieder. Arī es esmu zemnieks, man pieder zemnieku saimniecība.

– Piekrītot, ka kooperācijā ir bijis daudz kļūdu, tomēr jāpārvaicā: vai tiešām uzskatāt, ka kooperācija ir nespējīgs biznesa modelis? Somu “Valio” taču arī pieder kooperatīviem.

– Kad “Valio” veidojās!

– Pirms 110 gadiem to izveidoja 17 piena kooperatīvi. Jūs domājat, ka mums pietrūkst simt gadu pieredzes?

– Nē. Kooperatīvs ir tāda pati uzņēmējdarbības forma kā SIA, akciju sabiedrība. Katrai uzņēmējdarbības formai ir noteikts vēsturiskais posms, kurā tā veidojas un attīstās. Pirms gadiem piecpadsmit šeit nerunājām par mikrouzņēmumiem, tagad runājam, ka mums to par daudz. Es nezinu, kas būs vēl pēc gadiem divdesmit, bet visi lielie veiksmīgie kooperatīvi veidojās pirms simts gadiem, kad vēsturiskie apstākļi to attīstībai bija labvēlīgi. Mēs Latvijā ar nokavēšanos mēģinām kooperāciju iedzīvināt, bet… vilciens ir aizgājis. Tas neko nedos, ja skriesim pakaļ aizgājušam vilcienam. Kooperācijas uzvaras gājiens ir beidzies, projekts ar “Latvijas pienu” ir izgāzies, pēc manām domām, tas faktiski ir bankrotējis – to teicu pirms pieciem gadiem un to saku tagad.

Tajā LPCS preses konferencē 2011. gada martā, pēc kuras par maniem izteikumiem “Latvijas piens” iesūdzēja tiesā, piedalījās arī “Prudentia” partneris Ģirts Rungainis. Viņa sacīto atreferēja Sandra Dieziņa: “Kooperatīvu padarīšana esot shēma, lai kārtotu ārā valsts naudu un veicinātu nodokļu nemaksāšanu uz valsts robežas. Tā nav pareiza pieeja un beigsies, kad valsts to neatbalstīs.” Kāpēc Rungaini par šo teikumu neviens neiesūdzēja tiesā?

Atgriežoties pie aizgājušā vilciena – jaunākā ekonomika ir Ķīnā, bet tur piena industrijā nav neviena kooperatīva. Tāpēc ka viņi neskrien pakaļ aizejošam vilcienam.

– Kurai uzņēmējdarbības formai tagad pienācis laiks?

– Domāju, ka šajā brīdī nav tik liela nozīme kādai konkrētai uzņēmējdarbības formai, bet to savstarpējai mijiedarbībai. Piemēram, AS “Preiļu siers” kā mātes kompānijai pieder meitas kompānijas – AS “Krāslavas piens”, AS “Latgales piens”, SIA “Agrofirma “Turība””, SIA “Sēļi”, SIA “Vietējā”, SIA “Zolva”. Tādējādi mans apgalvojums, ka visas šīs kompānijas pieder zemniekiem, atbilst patiesībai.

– Zemniekiem vai zemniekam?

– Īpašnieki ir vairāk nekā 600 zemnieki, un man ir tikai 33% akciju.

Piena ražošanas līmeni, kas mums ir augstāks nekā Igaunijā, sasniedzām četros gados. Mums ir no nulles uzbūvēta ferma, sapirkta zeme, tehnika. Bet kāda ir vispārējā situācija piensaimniecībā Latvijā – pussolīti uz priekšu, viens atpakaļ, pussolīti uz priekšu, viens atpakaļ.

– Kāda rīcība no valsts puses ir nepieciešama šajā, jūsu vārdiem, ne tik spožajā situācijā?

– Ir tāda mūžīgā lieta – nodokļi. Piena sektorā viens nodokļu apjoms uz vienu piena tonnu ir tas, ko samaksā pārstrādātājs, un klāt nāk tas, ko samaksā ražotājs. Man ir iespēja abus salīdzināt: “Preiļu siera” tikai par piena pārstrādi tiešajos nodokļos (darbaspēka nodokļi un PVN) ir 22,7 eiro uz katru piena tonnu. Savukārt piena ražotājs “Agrofirma “Turība””, kurš tur tikai govis, tiešajos nodokļos uz katru piena tonnu 65 eiro. Saliekot tos abus kopā – 90 eiro uz katru tonnu saražotā piena paņem valsts. Par kādu attīstību varam runāt! Pie iepirkuma cenas 200 eiro/t tik daudz samaksāt nodokļos ir katastrofa!

Tam klāt visādas nodevas, maksājumi, pakalpojumi, kas pēc savas būtības ne ar ko neatšķiras no nodokļiem. Piemēram, slavenā “Latvenergo” meitas uzņēmumam AS “Sadales tīkls” OIK (obligātā iepirkuma komponente) pērn esam samaksājuši 371 000 eiro, tas ir, vēl 2 eiro uz tonnu klāt. Iedomājieties – “Sēļi”, tīrais lauksaimniecības uzņēmums samaksā OIK 16 tūkstošus eiro citam uzņēmumam – kukurūzas audzētājam. Mēs nerunājam par aisberga neredzamo daļu – resoru ieņēmumiem, ko vajadzētu summēt ar nodokļiem, neaizmirstot arī akcīzes nodokli degvielai. Ja visu to saskaitītu kopā un izdalītu uz reāli strādājošo, ražojošo skaitu, mēs iegūtu tādu skaitli, kas liktu saprast: ir uzbūvēta tāda sistēma, kura iekasē tādas naudas summas, ka ekonomika nevar pavilkt. Vienīgais jautājums, kas palicis: cik ilgi kurš pavilks dzīvību?

– Tātad, jūsuprāt, gan piena krīzes risinājumi, gan tautsaimniecības attīstība kopumā ir atkarīga no šīs nodokļu sistēmas maiņas?

– Ja šo nodokļu sistēmu nemaina, nekas nemainīsies. Mēs esam pirmskara situācijā. Kā tik Itālijā neglābj – gan PVN kompensē, gan kredītmaksājumus atliek, gan sniedz atbalstu piena industrijai. Ikviens priekšlikums, kas nāk no sabiedrisko organizāciju puses, tiek vienkārši noraidīts.

– Franči pagājšvasar nobloķēja valsts galvenos ceļus un dabūja papildu 600 miljonus. Vai Latvijā arī šāds ceļš jāiet?

– Nekas cits neatliek šajā brīdī. Bizness jau nevar attīstīties, ja tam visu paņem nost. Valsts jau uz to iet – no vienas puses, VID iekasē nodokļus, no otras puses, valsts caur saviem monopoluzņēmumiem paņem pārējo daļu. Par OIK jau teicu. Vēl uzņēmējs apmaksā slimības lapas, kas nav Igaunijā. Mūsu gadījumā tie pērn bija vēl 18 tūkstoši papildu izmaksu. Transporta ekspluatācijas izmaksas dubultojās – piena savācējam tie ir simt eiro (Lietuvā – kādi padsmit). Tā varētu saukt bez gala.

Manā uztverē, ja valsts monopoli ir pakalpojuma sniedzēji, tad tie nedrīkstētu strādāt ar peļņu. Tas kaitē biznesam.

– Jādod regulatoram uzraudzīt valsts pakalpojumu cenas?

– Tas pats ar “Latvijas gāzi”. Nupat pie manis bija uzņēmēji no Čerņigovas – iedomājieties, valstī, ar kuru karo Krievija, gāze pašlaik ir lētāka nekā Latvijā. Elektrība pat divreiz lētāka. Bet Latvijā kopš 2006. gada elektrības cena ir divkāršojusies – vai tad Daugavā ūdens divreiz dārgāks kļuvis? No biznesa ņem arvien vairāk un vairāk, nesaprotot, ka pienāks tāds kritiskais brīdis, kad vispār vairs neko nepaņemsi.

– Ja es būtu VID ģenerāldirektors, tad droši vien teiktu: Šņepsta kungs, par ko sūdzaties? Jums peļņa pērn bija 1,24 miljoni! Lai gan mazāka nekā iepriekšējos gados.

– Mūsu “Preiļu sieru” glābj tas, ka mēs ražošanu, pārstrādi visos posmos esam padarījuši efektīvāku, un mums ir mazākas ražošanas izmaksas nekā vidēji valstī, un tas ļauj ne tikai noturēties virs ūdens, bet arī attīstīties. Mans moto nav būt lielākajam, bet efektīvākajam.

– Vai efektivitāti visā pārstrādes nozarē saskatāt konsolidācijā? Jūs ejat līdzīgu ceļu kā “Food Union”, kurš pārpērk vairākas ražotnes, bet kopā tās nesaliek – tās tik un tā strādā atsevišķi. Kaut arī cepure viena. Kas tiek konsolidēts jūsu gadījumā?

– “Food Union” vispār nekas netiek konsolidēts. Un kur ir īpašnieks? Ārzonas firmā. Viens. Mēs – visi vietējie. Mums, 600 piena ražotājiem, pieder rūpnīca, kam savukārt pieder citi uzņēmumi. “Food Union” pēc apvienošanās kopējais pārstrādātā piena daudzums samazinājies. Mēs visa grupa pērn pārstrādājām 173 tūkstošus tonna piena (Preiļos 150 tūkst. t), kas ir trešdaļa no Latvijā pārstrādātā piena daudzuma (540 tūkst. t)!

Jābūt skaidram lauksaimniecības attīstības modelim. Arī jūs “LA” diskusijā nonācāt pie tā, ka jābūt pilnai ķēdei no ražošanas līdz pārstrādei. Mums “Preiļu sierā” tāda ir, bet atšķirībā no citiem mums nav starpnieku – kooperatīvu. Arī mūsu “Sēļi” graudus saražo, arī iepērk, graudi pārvēršas pienā, piens atnāk uz rūpnīcu un kā siers aiziet eksportam. Mums ir tiešie līgumi ar ražotājiem. Pilna ķēde bez starpniekiem! Arī man nav vietnieku, bet ir galvenie speciālisti.

– Latvijā labi darbojas arī citi pilnās ķēdes modeļi – kooperatīvs “Piena ceļš” ar Jaunpils pienotavu, Baloža kooperatīvs “Straupe”… Un tie ir kooperatīvi!

– Jūs aizmirsāt, ko teica Rungainis. Pārstājiet viņiem maksāt subsīdijas, un visi viņi beigsies. Godmaņa laikā kooperatīviem vienkārši iedeva 300 tūkstošus autotransporta iegādei! Viņi sapirka mašīnas, ar kurām pienu izveda uz Lietuvu. Tagad tās mašīnas no bankrotējušā kooperatīva “Trikāta” par sviestmaizi pārdeva tālāk. Faktiski valsts nopirka mašīnas, bet kas iebāza naudu kabatā? Tādas nejēdzības nedrīkst notikt.

– Jūs vienmēr esat bijis dusmīgs par to trešdaļu ārā izvestā piena…

– Lai ved, tikai kāpēc par ārā izvesto pienu jāpiemaksā subsīdijas no maniem samaksātajiem nodokļiem? Atbalsts ražotāju grupām, atbalsts kooperācijai. Tas ir tikpat kaitīgi kā piemaksas biomasas koģenerācijas stacijām ekonomikas ministra Kampara laikā, kad viņš atļaujas dalīja pa labi un pa kreisi, arī savam draugam Krievāram. Skandināvijā, piemēram, neatbalsta fermas būvniecību virs 400 galvām, ja projektā nav paredzēta koģenerācijas stacija. Tā tur ir obligāta prasība. Bet mēs ar pāri par 1000 govīm un 7000 cūkām nedrīkstam mēslus izmantot siltuma un elektrības ražošanai. Pat par tirgus cenu ne. Ašeradens nedod atļauju. Nejēdzība nejēdzības galā. Un vēl: kāds sakars OIK ar gāzes cenu? “Latvenergo” pērk dārgāko gāzi, ražo no tās elektrību, saņem lielākās subsīdijas un galu galā uzrāda peļņu – bet… tikai tāpēc, ka visi viņam maksā. Tā nedrīkst būt! Valsts rokās to mainīt. Bet nekas nenotiek. Un tad brīnās, kāpēc ekonomika neattīstās…

Futbols uz laukuma nesanāk, ja katrs spēlētājs spēlē pēc saviem noteikumiem. Ja piena industrijā ir dažādi spēles noteikumi, tad kopēja spēle nenotiek un kopējos mērķus nevar sasniegt. Latvijai tas ir raksturīgi, ka ik pa laikam izdomā ko tādu, lai sabiedrību tikai sašķeltu, arī pēc uzņēmējdarbības formām. Ierēdnis neatbild ne par ko, bet uzņēmumā valdes loceklis nes pilnu atbildību ar savu mantu.

– Jūsuprāt, kam tagad jānotiek? Mūs skars piena saimniecību bankrotu vilnis?

– Parasti krīzes situācijā mazajiem vajadzētu bankrotēt, bet lielajiem koncentrēties. Tas nenotiks. Tās saimniecības, kas ir sasniegušas kādu līmeni, tās attīstīsies, bet citiem no nulles sākt biznesu, it īpaši piena industrijā, ir praktiski neiespējami. Tām saimniecībām, kas ir ņēmušas aizņēmumus bankās, būs problēmas. Tādu nebūs mazajiem pāris govju īpašniekiem, kuriem tas ir hobijs un regulāra nauda divreiz mēnesī – tie pie piena turēsies, neraugoties ne uz kādu cenu. Mazie izdzīvos ilgāk. Cietīs vidējais posms, kuriem ir saistības bankās un kuri pārredzamā nākotnē bija iecerējuši paplašināties. Lielajām saimniecībām ir iespējas padarīt ražošanu vēl efektīvāku, it īpaši attiecībā uz barību, uz modernākām un lētākām barības sagatavošanas tehnoloģijām. Piemēram, atsakoties no dārgajiem skābsiena ruloniem, bet skābsienu liekot bedrē. Arī praktizējot tuneļpreses. Tā var piena pašizmaksu dabūt līdz 20 centu par kilogramu. Ja nenodzīsi tik zemu – neizdzīvosi…

Turpretī ierēdniecība sevi atražo paplašinoties. Mūsu VID ir trīsreiz vairāk cilvēku nekā Igaunijā. Nez kāpēc valsts pārvalde neņem vērā to tendenci, ar ko saskaras izglītības reforma – bērnu ir mazāk, tātad, lai cik sāpīgi, arī skolu un skolotāju vajag mazāk. Nav cita varianta, kā samazināt. Biznesā mēs esam spiesti tā rīkoties – kad 2009. gadā no 113 tūkstoš tonnām pārstrādāta piena nobraucām lejā līdz 80 tūkstošiem, tad no 330 cilvēkiem palika 280, turklāt ar mazākām algām, sākot no manis kā vadītāja. Valsts pārvaldē gluži otrādi. Kaut arī iedzīvotāju skaits ir samazinājies par pusmiljonu. Kādreiz PVD bija trīs kabineti ministrijas augstceltnē, tagad ir viss stāvs un vēl atsevišķa māja. Vai mēs vairāk ražojam? Valsts galveno funkciju saskata kontrolē, nevis vadībā. Valsts pārvērtusies par policejisku kontrolējošu institūciju, bet ekonomisko izrāvienu ar kontroli nevar panākt – tām jābūt absolūti citām darbībām.

– Precizēsit, kādām?

– Pirmais – jāsamazina valsts resoru ieņēmumi. Atsevišķas pozīcijas jālikvidē. Otrais – ja monopolu nevar likvidēt, tad regulators jāsauc pie atbildības par neadekvātām pakalpojumu cenām un par to peldēšanos peļņā uz pārējo biznesu rēķina. Trešais – valsts pārvaldei jāvada procesi, kas ir primārais, bet ne tik daudz jākontrolē. Valsts pārvaldei jānosaka vienādi spēles noteikumi nozarei.

LA.lv