Foto – LETA

Uldis Ozoliņš: Valsts stāja vai politiskais tirgus? 5

Autors: Uldis Ozoliņš, politologs, “University of Western Sydney” (Austrālija)

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Ažiotāža ap gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām nedaudz mazinājusies, jo vairākas galvenās partijas nosaukušas savus kandidātus. Bet neskaidrības par prezidenta ievēlēšanas procesu un vairāku partiju vadītāju liekulīgie izteikumi liecina, ka, iespējams, arī šoreiz tauta jauno prezidentu sagaidīs ar dziļi izjustām šaubām un varbūt pat neapmierinātību. Valsts prezidentu uzskata par tautas vienības un saliedētības simbolu, toties paša prezidenta meklēšanas process ir pretējs jebkādai solidaritātes saprašanai.

Jau iepriekšējie prezidenti nākuši pie varas ar šaubīgumu traipu, taču viņi jāvērtē pēc vēlākajiem darbiem. Lūk, “zvērudārza” prezidents Valdis Zatlers tika izraudzīts no šauras oligarhu kliķes, tomēr izrādīja apbrīnojamu mugurkaulu neturpināt klanīties saviem “kungiem”, bet ar panākumiem iesaistījās oligarhu apkarošanā, pat ierosināja Saeimas atlaišanu. Arī Andris Bērziņš, Zaļo un zemnieku savienības ieliktenis, kaut ko mēģināja darīt tautas saliedēšanā – piemēram, izlīdzināt nesaskaņas starp leģionāriem un sarkanarmiešiem. Tomēr tas izrādījās par grūtu – tikpat “pelēks” kā uznācis, viņš noies no skatuves. Viņam neizdevās pārliecināt tautu par savu spēku un varēšanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iepriekšējās vēlēšanās par kandidātiem (zināmiem vai nezināmiem) pēc izvirzīšanas nekavējoties saziņoja un sasapņoja tik fantastiskas īpašības, ka izvēle bieži likās, žurnālista Jāņa Dombura vārdiem runājot, “kompromiss starp mazāko ļaunumu un lielāko kretīnu”. Noteikums, ka prezidenta kandidāti jāizvirza vairākas nedēļas pirms balsošanas, vismaz dod drošību, ka kāds netiek «iesmērēts» pēdējā minūtē. Tomēr joprojām pastāv aizklāta balsošana, kas turpina izraisīt nepatiku par procesu.

Tagad ZZS ar īpatnējo “Vienotības” atbalstu ieteikusi aizsardzības ministru Raimondu Vējoni, bet vairāki deputāti no “Vienotības”, Nacionālā apvienība un “No sirds Latvijai” solījuši atbalstu juristam, 4. maija deklarācijas un Satversmes preambulas autoram Egīlam Levitam. “Saskaņa” izvirzījusi savu vecbiedru Sergeju Dolgopolovu. Ja šie paliek galvenie kandidāti, tad spēles gals, šķiet, redzams pat no tālienes – pat ja NA vienoti atbalsta Levitu un daži “Vienotības” deputāti aiziet līdzi, “Saskaņa” nekādā gadījumā nebalsos par eirocentrisko un tiesisko Levitu. Tad labāk sadzīvos ar Vējoni. Tomēr aizklātā balsošanā ir iespējami pārsteigumi.

Šoreiz gan ZZS ir ko mācījusies no iepriekšējām reizēm – R. Vējonis nebūs ne ieliktenis, ne iesācējs, kā bija V. Zatlers vai A. Bērziņš (vai pat Guntis Ulmanis). Vējonis kā aizsardzības ministrs ir bijis spējīgs izteikt stingru viedokli Ukrainas kara jautājumā, un šis viedoklis ne vienmēr paticis dažiem labiem ZZS «shēmotājiem». Vējonis šajos jautājumos spēja piesegt prezidenta Andra Bērziņa nemākulību un valdības vadītājas Laimdotas Straujumas nespēju. Ja tāda stāja Vējonim ir īsta un viņš to spētu pilnveidot valsts galvas amatā, tad varbūt Latvijai nebūtu jākaunas par mūsu prezidentu, ja kāds viņu sāktu salīdzināt ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu vai Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti. Ja tomēr tiktu izraudzīts Levits, tad sagaidāms, ka pirmie pārmetumi no politiskajiem pretiniekiem būs par to, ka Latvijai jau otro reizi aicina kādu no “turienes” (t. s. ārzemju latviešiem) vadīt valsti. Tomēr viņš būs prezidents, kurš varēs bez bailēm pārstāvēt Latviju ikvienā pasaules vietā. Kā Levits tiktu galā ar iekšējo politisko tirgu, to ir grūtāk pateikt.

Reklāma
Reklāma

Kāpēc gan ārzemju latvieši nevar kļūt par prezidentiem? Ventspils “sargs” Aivars Lembergs intervijā “Dienai” izklāstījis savus uzskatus par vēlamo Valsts prezidentu – viņš noskaitīja sešas īpašības, kurām jābūt prezidentam. Vairākas no tām ir neapšaubāmi apsveicamas – vajag tādu, kas spēj parādīt, ko ir paveicis līdz šim brīdim; jābūt tādam, kas spēj parādīt savus nopelnus Latvijas neatkarības stiprināšanā; tādam, kas spēj izteikt stingru viedokli un aizstāvēt Latvijas intereses; jābūt labam oratoram. Pret šīm četrām īpašībām laikam grūti ko iebilst. Piektā īpašība – jābūt līderim. Un šeit Lembergs uzsver – līderim ne tikai latviešiem bet arī krievu kopienai. Tas jau liek pārdomāt. Bet sestais un interesantākais: “viņam jābūt brīvam no starptautiskās finanšu oligarhijas ietekmes un vispirms jau no Džordža Sorosa”. Un re, kā īlens izlien no maisa sakarā ar Levitu. Jo Levits ne tikai pārstāv visas eiropeiskās īpašības un tikumus, kas tā kremt tiem, kuri labāk spēlē pēc Ventspils pagalmu oligarha noteikumiem. Levits taču pārstāv Sorosa tuvākos sabiedrotos, ne tirgoņus un finansistus, bet juristus un Eiropas likumus, kas tik nežēlīgi mēģina ierobežot Lemberga patvaļu. Pret to viņš un viņa sabiedrotie cīnīsies ar sirdi un dvēseli.