Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Valsts valodas miglājs un citi 16


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Valdis Semjonovs

Dižajai modistei Koko Šanelei piedēvē mudinājumu sava izskata trūkumus pasniegt tā, lai ārienes nepilnības kļūtu pievilcīgas jeb defektu pārvērst efektā. Patiesībā šī pieeja izmantojama ne tikai modes un stila sfērā: vienmēr pastāv iespēja izcelties, ja nesabaidās no kritikas. Vai Latvija, starp ES valstīm pagaidām visīsākajā termiņā ieviešot kompetencēs balstītu izglītības programmu, strauji kļūs gudro skolēnu zeme, jāgaida līdz 2020. gada centralizētajiem eksāmeniem, kur atspoguļosies jaunajā metodikā gūtās zināšanas. Līdz tam sabiedrībai un jomas profesionāļiem jāvienojas ticībā, ka programmas ieviesēji skaidri zina, kāds pēc burāšanas cauri reformu jūrai izskatīsies gala ostā nonākušais Latvijas izglītības kuģis.

Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs Gunārs Catlaks gan iesaka šajā gadījumā reformu jēdziena vietā izmantot pārmaiņas: skan latviskāk un mazāk satraucoši. Arī par programmas ieviešanu atbildīgā Zane Oliņa mēdz uzsvērt, ka jauninājumi neapdraud izglītības ēkas pamatus. Viņas kvalifikācijai – doktora grāds Arizonas universitātē ASV, pasniedzējas stāžs, nevalstiskās organizācijas “Iespējamā misija” ieveidošana un vadīšana, piesaistot skolām gados jaunus pedagogus, – piemīt augsta raudze. Tai vajadzētu kliedēt bažas, ka vērojam tikai jau e-veselības projekta ieviešanā “atstrādāto” ES līdzfinansējuma apgūšanas procesu, kur galvenais ir pareizas naudas izlietojuma atskaites.

E-veselības neveiksmes acīmredzot vairo skeptiķus, kas apšauba tā dēvētās caurviju izglītības dzīvotspēju, un, iespējams, traucē Zanes Oliņas komandai kliedēt bažas, ka pēc trijiem gadiem skolu pabeigušie būs zinīgāki. Arī mana sākotnējā jūsma par kompetencēs balstīto izglītības pro-grammu ir krietni saplakusi kopš izsludinātās reformas sākuma. Pirmām kārtām tāpēc, ka projekta runascilvēki vairās atbildēt par zināšanu novērtējuma veidiem, uzsverot ieguvumu no skolēnu darba grupās, kur izpaudīšoties zināšanu prasmes pielietojums. Kontroldarbu un eksāmenu pretinieki jau priecājas, ka beigsies neapmierinošo atzīmju sagādāto traumu ēra, vajadzība piepūlēt smadzenes un “zubrītāju” slavēšana. Iespējams, savos gados es vienkārši nesaprotu, kādā veidā, neiegaumējot – labs ir, neiekaļot! – kaut pamatformulas eksaktajās zināšanās, var apgūt ķīmiju vai fiziku. Tas ļoti rūp arī pedagogiem, kurus pēdējā laikā nācies satikt, bet viņi diemžēl vilcinās ar šīm bažām dalīties skaļāk, baidīdamies no ieskaitīšanas pārmaiņu bremzētājos.

Bez šaubām, te darbojas cilvēciskā pretestība arī par dzīves nepieciešamību kļuvušiem jauninājumiem, un to izskaidrošana atstājama skolotāju kolektīvu ziņā. Taču kompetenču izglītības programmā ir viens miglājs, kam nepieciešama daudz plašāka caurskatīšana. No projekta virzītāju līdz šim paustā izriet, ka latviešu valodas zināšanas nākotnē vērtēs pilnīgi visi pedagogi – tā sacīt, katrs pa savam un caurviju – un pareizrakstības likumi tad ielāgošoties paši no sevis. Nezinu, ko domāja latviešu valodas un literatūras skolotāji, dzirdot Zanes Oliņas paudumu LNT, ka “gan jau procesā nonāksim arī pie grāmatām, bet pagaidām svarīgāki ir teksti sociālajos tīklos, jo tur ir jaunieši”. Man ļoti gribējās, kaut nebūtu to dzirdējusi… Ja 14 miljoni Eiropas naudas izglītības pārmaiņu veicināšanai mums nepieciešami tāpēc, lai ar milzīgām pūlēm stiprināto valsts valodas bāzi noplicinātu līdz kliņķim, tad piešķiram tīmekļa čivinātavām latviešu literatūras klasikas titulu un beigta balle.

LA.lv