Kultūra
Kultūrpolitika

Laika kods un gaisma. Saruna ar fotogrāfu Valtu Kleinu 0


Valts Kleins
Valts Kleins
Foto – Valts Kleins

Valts Kleins. Viens no izcilākajiem latviešu fotogrāfiem. Savulaik spilgts sociāli kritiskā foto autors. Visos laikos smalks portretists. Ir fotografējis daudzus mūsu žurnāla vāka personāžus. Šoreiz satiekamies, lai runātu. Par mirkli, gaismu un mums tajā.

Kad saprati vai sajuti, ka gribi būt fotogrāfs?
Viss sākās ar kino. Tēvabrālis Mārtiņš Kleins bija kinooperators. Kad viņš ciemojās pie mums Liepājā, visas sarunas bija tikai par kino. Tēvs bija nerealizējies rakstnieks, draudzējās ar Hānbergu un citiem tā laika Liepājas literātiem. Viņam bija sapnis: viņš būs scenārists, brālis būs operators un es, kad izaugšu, būšu režisors. Tāda Kleinu mafija, kas uzņems fantastiskas filmas. Tā es visu laiku tiku virzīts. Bet ceļš uz kino sākas ar fotogrāfiju.

Es aizķēros, paliku fotogrāfijā. Kādas divas vasaras asistēju Mārtiņam uzņemšanas laukumā un sapratu, ka tā nav mana joma. Kino ir kolektīvs pasākums, tu esi atkarīgs no pārāk daudziem, bet fotogrāfijā tu pats kontrolē procesu, virzi to un esi par to atbildīgs. Tas man šķita suģestējoši.

Tā es aizbraucu uz Pēterburgu, lai mācītos fotogrāfiju. Bet arī tur visi bija pārņemti ar kino. Fotogrāfiju Pēterburgā tolaik uzskatīja par otršķirīgu, tādu kā pārejas posmu. Kino bija tas, uz ko jātiecas, mūsu prakses vienmēr notika “Ļenfiļmā”. Katedras vadības spiediens bija tik liels, ka nostrādāja pretošanās reflekss – es biju pirmais augstskolas vēsturē, kas diplomdarbu aizstāvēja fotogrāfijā. Pirmais un vienīgais.

Un kas notika pēc tam?
Pēc tam es atgriezos Rīgā un ārkārtīgi pārsteidzu Kultūras ministriju. Tas bija vēl PSRS laiks. Es biju aizbraucis uz Pēterburgu pats uz savu galvu, bez norīkojuma. Pats iestājos un pats pabeidzu. Augstskola izmisumā: mums ir speciālists ar augstāko izglītību, bet kur viņu tagad likt? Ja Latvija nav devusi norīkojumu, nevaram sūtīt atpakaļ. Man piedāvāja izvēli: vai nu es vienojos ar Kultūras ministriju un pats sev nokārtoju darbavietu Latvijā, vai institūts mani sūta darbā uz Kemerovu.

Ko teica ministrijā?
Tur iestājās liels apjukums. Ierēdņiem kā sniegs uz galvas uzkrīt Valts Kleins ar augstāko izglītību un lūdz iespēju palikt strādāt Latvijā. Tā Melngaiļa mākslas centrā tika nodibināts jauns amats: biju atbildīgs par Latvijas fotoamatieru kustību. Līdz tam neviens ar to nebija nodarbojies.

Četrus gadus šķēlu un maisīju Latvijas fotogrāfijas jūras ūdeņus, līdz kamēr man pietika. Sāku strādāt individuāli kā fotogrāfs.

80. un 90. gados esi piedalījies vairāk nekā četrdesmit izstādēs, arī ģeogrāfija iespaidīga – Kanāda, Skandināvijas valstis, Vācija.
Jā, bija tāds izstāžu bums. Latvijā ļoti aktīvi darbojās fotoamatieri, bija daudz dažādu fotoklubu, kas man pašam bija jāorganizē. Pēkšņi pavērās iespēja sūtīt darbus uz ārzemēm.

Tu tolaik biji sociāli kritiska dokumentālā foto autors.
Pēterburgas gadi bija devuši spēcīgu impulsu. Tur man apkārt bija daudz ļoti gaišu, domājošu cilvēku. Atgriezies Latvijā, sajutos tādā kā vakuumā vai pat vatē.

Īstais vārds! Kad zirni met pret sienu, tas vismaz atlec. Vatē viss noslāpst.
Jā, nav atbildes. Nekā nav. Tolaik dominēja “Rīgas foto kluba” skola. Tad es vēl īsti nesapratu, bet tagad zinu skaidri, ka to kūrēja un kontrolēja VDK. Fotogrāfi bija ļoti uzmanāma tauta, tāpēc ieteicamais attīstības virziens fotoklubiem, īpaši klubam “Rīga”, bija klusās dabas, ainavas, akti. Galvenais, lai fotogrāfi neietu ielās, lai nerastos sociālā fotogrāfija.

Bet tu tolaik tieši to darīji.
Jā, bijām tāda jauno fotogrāfu grupa, sākām nošķirties. Protams, VDK mūs visus neizlaida no acīm. Bija arī kāds skaists kuriozs. Jānis Krūmiņš rīkoja pirmo akciju “Viena diena Latvijā”. 1987. gads, padomju laiks ar atmodas vēsmām. Es vēl strādāju Kultūras ministrijā. Man pēc saraksta bija iedalīta Jēkabpils. No rīta visi fotogrāfi sapulcējušies pie ministrijas, tiek izdalītas filmiņas, vieni vēl piereģistrējas, citi jau atvadās. Arī es tūlīt kāpšu mašīnā, lai brauktu uz Jēkabpili. Pēkšņi izskrien sekretāre: mīļie, nav neviena, kas brauc uz Liepāju! Vai kāds negrib? Mana dzimtā pilsēta! Viss skaidrs. Mani pārreģistrē, un es aizbraucu uz Liepāju, brīnišķīgi nostrādāju tur dienu. Nākamajā rītā mani sagaida nodaļas priekšnieks: tu esi izsaukts pie kultūras ministra, tev ir lielas nepatikšanas. Aizejam pie Kaupuža, viņam cigarete vienā rokā, vēstule otrā: stāsi, ko tu tur Jēkabpilī sadarīji, kā piedzēries, sakāvies un ar prostitūtām sapinies… Es nesaprotu, par ko runa, saku: es biju Liepājā! Viņš man atbild: te ir ziņojums no Jēkabpils partijas komitejas ar faktiem un lieciniekiem. Vārds pa vārdam, līdz beidzot viņi saprata. Tā bija neizdevusies provokācija. Mērķis – sagraut manu karjeru, sabojāt man dzīvi.

Galerijas nosaukums

Nejaušību nav. Ir viens, kas visu redz.
Tieši tā! Viens, kas visu redz. Un tad, kad sāka vērties robežas, tieši mēs, sociāli aktīvie, ārzemniekiem bijām visinteresantākie. Man kā varas pārstāvim tika deleģētas tiesības rīkot izstādes, kontaktēties ar galeristiem, izstāžu zāļu un muzeju vadītājiem, ko uzņēmos ar lielu prieku un atbildību. Tiku ierauts virpulī, tolaik piedalījos patiešām ļoti daudzās izstādēs. Bet vienā brīdī tu pārsātinies. Apnīk. Un tas tev vairs nav vajadzīgs.

Tu esot iznīcinājis visus savus negatīvus. Kāpēc?
Biju daudz domājis, analizējis, iedziļinājies entropijas jēdzienā, līdz sapratu, ka mūsu dzīves smagums lielā mērā ir atkarīgs no tās bagāžas, ko mēs velkam sev līdzi. Fotogrāfam tajā laikā tā bija īpaši nopietna problēma. Tagad viss ir vienkāršāk, failus var šķirot pa folderiem, sakārtot, glabāt “mākoņos”. Bet tolaik negatīvi tika likti kastītēs, papīros ielocīti, sagriezti pa pieciem kadriem. Lai tos aprakstītu, laiks bija vajadzīgs. Bija, protams, ģēniji, kas savus arhīvus turēja ideālā kārtībā, vecais Krieviņš bija ar to leģendārs, arī Leons Balodis. Bet mums, jaunajiem, tas nešķita svarīgi. Svarīgs bija mirklis, kad tu strādā. Un vēl es sapratu, ka nevienam to nekad nevajadzēs. Teorētiski kādreiz varbūt, bet faktiski – nevienam. Un es iznīcināju vecos negatīvus, lai varētu iet uz priekšu.

Pilnīgi visus?
Gandrīz visus. Kāda pavisam neliela daļa ir saglabājusies. Tagad es zinu, ka reiz pie tiem atgriezīšos un ieskenēšu, un tas būs interesanti. Kad būs pagājuši gadi trīsdesmit vai četrdesmit, tas būs ļoti, ļoti interesanti.

Vai uz “Paris Photo” vēl reizēm aizbrauc?
Nē, vairs ne. Un arī citas meses neapmeklēju. Mani tās vairs neinteresē. Uz mesēm jau brauc meklēt ideālus, impulsus, iedvesmas avotus. Bet, kad saproti, ka viss ir noglazēts ar komerciju, arī idejas, tad ir jāizvēlas: vai nu tu piedalies, vai ej savu ceļu un esi mierīgs un nekreņķējies par to, ka tu neesi ievērojams un slavens, ka tavi darbi tur netiek pārdoti. Ārkārtīgi daudzi no tā cieš.

Ne tikai fotogrāfi.
Jā, daudzi, kas piedalās mākslas procesos, bet nesasniedz apsolīto. Jo apsolītais – tā ir ēsma uz āķa: atzinība, panākumi, nauda. Kopš mākslinieks redz sevi kā pārdodamas preces ražotāju. Gadsimtiem ilgi tā nebija.

Mākslinieks radīja Dievam par godu un cilvēkiem par kalpojumu.
Tieši tā. Tikai pēdējos simt vai simt piecdesmit gadus mākslinieks redz sevi kā komercijas un kulta personu. Dzīšanās pēc slavas un naudas – tas ir izvēles jautājums. Daudziem arī ciešanu avots, jo viņi tiecas pēc nesasniedzama mērķa, kas turklāt ir viltus uzstādījums. Patiesībā tas ir peļņas avots noteiktai cilvēku grupai – menedžeriem, galeristiem, kuratoriem.

Kopš 1997. gada marta tev ir “Secret Garden Studio”. Kas divdesmit gados mainījies?
Viss ir mainījies. Ideāli, uz ko tiecos, profesionālās iekāres objekti. Tas ir interesants process. Daudz ko esmu apguvis, uzzinājis, iekļāvis savā profesionālajā arsenālā. Un pēc tam no tā visa atteicies, lai sāktu pilnīgi no jauna, lai atbrīvotos vieta galvā un sajūtās. Jo vairāk gadu, jo mācīties kļūst grūtāk, kaut vai dabiska slinkuma dēļ – nu kālabad man vajadzētu sapūlēties, es taču to visu jau zinu un protu. Tomēr reizēm labāk ir zināmo atmest, lai iemācītos ko jaunu. Tā tu visu laiku jūties dzīvs, uzstīgots. Un vēl svarīgi ir ieraudzīt labi zināmo citādāk. Es parasti atceros savu bērnu dienu mīļāko rotaļlietu kaleidoskopu. Tie man ir bijuši visvisādi. Daudzus, mazs būdams, esmu izjaucis. Nu nekādi nevarēju saprast, kā var būt, ka, tikai mazliet pagriežot, viss mainās. Bet, kad attaisi vāciņu, izrādās, ka iekšā ir parasti, apbružāti stikla gabaliņi, nekā īpaša, nekāda skaistuma, drīzāk vilšanās. Taču, kamēr tie ir kopā un atspīd trīs garajos spoguļos, ir brīnums – mainīgas, neatkārtojamas mandalas. Tie stikliņi nav daudzveidīgi, tu neredzi tos katru reizi no jauna, tu ieraugi tos katru reizi citādi.

Vai tā notiek arī ar cilvēkiem, ko tev ir nācies fotografēt vairākkārt?
Ideālā gadījumā, jā. Portretus fotografēju visu mūžu, tas ir pats interesantākais.

Kas ir visgrūtākais, fotografējot portretu?
Ja tas, kurš jāfotografē, ir noskaņots pretoties, nepadoties, neatvērties.

Ko tādās reizēs dari?
Visu ko. Stāstu anekdotes. Mēģinu atkodēt, noskaņot labvēlīgi. Un vienmēr paturu prātā, ka cilvēks saspringst, ja pret viņu tiek pavērsts ierocis. Fotoaparāts arī ir ierocis. Protams, ja mēs iedzertu konjaku un kafiju, papļāpātu par dzīvi, viņš atvērtos. Taču laiks vienmēr ir ierobežots. Un tad es to uztveru kā izaicinājumu. Ja neizdodas atvērt, lieku lietā profesionālus trikus, kas ļauj pārvarēt nepārvaramo varu un tomēr sasniegt labu rezultātu.

Ir arī otra galējība. Cilvēks, kas ārprātīgi grib piedalīties. Viņš ir pārņemts ar sevi, nepārtraukti skrien pie ekrāna skatīties, kas iznācis, komentē, iesaka. Bet fotogrāfi nevar būt divi. Ja nokļūsti viņa pavadā, sāc justies kā piedeva, nevis autors.

Nesen tu sarīkoji virtuālu fotoizstādi, kas izraisīja lielu viļņošanos. Simtiem “laiku” un komentāru, vairāki tūkstoši unikālo skatījumu. Lielākā daļa portretējamo bija “Mājas Viesa” sarunu varoņi. Žurnālā neiegājušie portreti. Bez retušas un ar laika kodu. Kā pats rakstīji: “raksturi, likteņi, dzīvesstāsti, patiesība un izdomājumi savā vienīgajā fotomirklī”.
Ideja radās spontāni. Bija sakrājies diezgan daudz portretu, kas nav izmantoti. Portretējamie – sabiedrībā pazīstami cilvēki. Gribēju izlikt apskatei, lai var papriecāties vai padusmoties. Pievienotā vērtība – laika kods, kas ierakstīts kameras metadatos. Līdz sekundei precīzi fiksēts mirklis. Taču te negaidīti atklājās interesanta detaļa: daudzi cilvēki neiedziļinās tajā, kas rakstīts. Redz datumu, mēnesi, gadu, kam seko svītriņa, aiz kuras pulksteņa laiks, arī izteikts ar trim divciparu skaitļu grupām. Un nostrādā klišeja: tas ir dzimšanas un miršanas datums.

Var pasmaidīt un teikt, ka ikviens mirklis ir piedzimšana un reizē arī nāve.
Patiesībā tas laika kods tieši tā arī bija domāts. Taču šāda reakcija atklāja, cik pavirša un virspusēja mēdz būt uztvere. Raksturīga mūsu laikmeta iezīme. Viens no iemesliem, kāpēc pasaulē ir tik daudz konfliktu un pārpratumu – ātrums un neuzmanība.

Šis ir agresīvo diletantu laiks. Visās jomās, arī fotogrāfijā. Tagad vai katrs, kam ir nauda labas aparatūras iegādei, jūtas kā fotogrāfs. Kas atšķir mākslu no visa pārējā? Kādi ir tavi kritēriji, atlasot savas bildes un vērojot citu darbus?
Profesionalitāte ir amata prasme. Mākslu es meklēju, kad lietoju kameru nekomercionālos nolūkos. Māksla ir tad, ja saskaries vai nojaut, ka tūlīt varētu saskarties ar nezināmo. Tāpēc man ļoti patīk Hārdija Lediņa un Jura Boiko “Nebijušo sajūtu restaurācijas darbnīcas” ideja. Ārkārtīgi interesanta ideja. Mākslā es redzu tieši to – veidu, kādā cilvēks vai cilvēce sastopas ar nezināmo, ar to, ko vien nojauš.

Savulaik personiskai lietošanai noformulēju divas lietas, kas mani fotogrāfijā piesaista: noslēpums vai atklāsme.
Ir vēl trešā lieta – stāsts. Fotogrāfija ir nekustīga. Sastindzis mirklis. Bet tas, kas notiek mūsu apziņā, aplūkojot fotogrāfiju, veido vai neveido stāstu. Ja skatos uz fotogrāfiju un tā izraisa manī virkni asociāciju, ja varu iztēloties, kas notika pirms šī mirkļa un kas notiks pēc tam, ja stāvu un turpinu skatīties jeb, pareizāk sakot, klausīties to iekšējo stāstu, kas manī rodas, tā ir māksla. Vēstījums ir tas, kas atšķir labu fotogrāfiju no nekādas. Ir fotogrāfijas, kurās viss it kā pareizi izdarīts – kompozīcija, gaisma – tomēr tās ir kā vienkāršs nepaplašināts teikums. Nav stāsta. Stāsts ir izšķirošs.

Savulaik tev bija Latvijā labākā digitālā kamera. Viena no pirmajām, ellīgi dārga. Arī tagad studijā visu dari ar digitālo kameru. Kādas ir tavas attiecības ar analogo kameru?
Vairs nekādas. Nav pat nostalģijas. Daudzi jauni cilvēki tagad mēģina kaut ko darīt analogajā fotogrāfijā, tā jau tāda kā kulta lieta, viņi izauguši ar digitālajām kamerām, analogā šķiet kaut kas īpašs. Bet man tas laiks ir pagājis. Profesionāli strādājot, fizisko un psiholoģisko grūtību pakāpe ir pārāk augsta, pārāk daudz neprognozējamu lietu: filmiņa var izrādīties nekvalitatīva, laboratorija var netīšām sabojāt negatīvu, tu pats vari būt pieļāvis kļūdu fotografējot… Pārdzīvojums, gaidot rezultātu, ir pārāk liels. Pie tās nervu dedzināšanas vairs negribu atgriezties. Kvalitatīva attēla iegūšanā analogajam formātam vairs nav nekādu priekšrocību. Toties ir jautri vērot, kā jauni cilvēki fotografē ar analogo kameru: nospiež kadru un tad ieskatās kameras dzelzs korpusā. Reflekss, ka tur būtu jābūt bildītei. Bet nav.

Sestdien, 6. maijā, tu rīko fotoplenēru Krimuldā, Krimuldas baznīcā un mācītājmājā. Plikpauru plenērs: aicināti fotogrāfi, fotogrāfes un modeļi bez matiem. Filmas, sarunas, pieredzes apmaiņa, vīns un nekad nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca.
Visu mūžu esmu rīkojis dažādus plenērus. Šoreiz nolēmu noskaidrot, kas par spēku slēpjas plikajās galvās. Pirms divdesmit gadiem, kad nodibināju studiju un nopirku pirmo digitālo kameru, manam asistentam Robertam Kaniņam ienāca prātā ideja safotografēt bārdainos fotogrāfus. Tā radās pirmā digitālās fotogrāfijas izstāde Latvijā. Ekspozīciju iekārtoja Fotogrāfijas muzejā. Pārsteigums bija milzīgs, jo izrādījās, ka tolaik mums bija ļoti daudz bārdainu fotogrāfu. Šodien lielākā daļa ir plikgalvji.

Tomēr svarīgākais – plenērs ir ārkārtīgi jauka iespēja satikties ar draugiem un kolēģiem. Mums ir daudz par ko runāt, strīdēties, vienoties. Radoši gribētāji jau ir piedāvājuši variantus: peldcepures, zeķbikses… Kāpēc gan ne! Būs interesanti.

Un tagad pastāsti par savu Rasu! Kur un kā tu viņu satiki? Kā viņa pārmainīja vai papildināja, vai piepildīja tavu dzīvi?
Rasa ir mans vienīgais un lielais profesionāla fotogrāfa tabu pārkāpums. Ir nerakstīts likums: nekad neiemīlēties modelī. Un neielaisties nekādās attiecības. Daudzi fotogrāfi, pārkāpjot šo likumu, ir sabojājuši sev karjeru. Man bija uzdevums nofotografēt Rasu žurnāla “Latvijas Arhitektūra” vāka bildei. Tad arī tas notika, kaut kāds brīnums, abpusēja interese un piesaiste. Citādi – nekas īpašs. Divas spēcīgas radošas personības. Arhitekte un fotogrāfs. Divi, kas viens otru papildina. Un nemitīgi cīnās.

Tev ir arī divi pieauguši dēli.
Vecākais dēls Kristaps dzīvo Londonā, nodarbojas ar sabiedriskām attiecībām, mārketingu un tirdzniecību. Jaunākais dēls Toms dzīvo Rīgā, ir tetovētājs. Ar Tomu tiekamies biežāk, viņš ir mans lielākais un interesantākais sarunu biedrs. Prieks, ka viņa spēja spriest par lietām dažās pozīcijās pārsniedz manējo. Man ir interesanti viņā klausīties, mūsu sarunās uzzinu daudz ko jaunu, jo viņš vairāk lasa, viņam ir cita dinamika.

Vēl, par dēliem runājot, atceros epizodi, kad bērni vēl auga. Man bija cita ģimene, tur bija arī Roberts, mans audžudēls. Agrs rīts, mājas sievietes ir devušas mums uzdevumu aiziet uz veikalu, un kaut kā ir iznācis, ka mēs visi četri esam izgājuši ārā. Iela tukša, iet četri vīrieši – trīs jauni, viens vecāks. Mēs visi jutāmies pozitīvi, enerģiski, pārliecināti. Vēl vakar viņi bija mazi bērni, bet pēkšņi tu jūti, ka viņi jau ir pieauguši. Kaut kas skaists un spēcīgs gaisā uzvirmoja. Tāds liels saviļņojums. Mirklis, ko nevar nofotografēt. Un nevar aizmirst.

Vai ir vēl bijuši brīži, kad ir kaut kas liels un spēcīgs un labs, bet tu saproti, ka nevari to nofotografēt?
Jā, tā ir bijis. Viskošāk, visemocionālāk ir bijis dabā, kad ir tik pasakaina gaisma, lielākoties saulei lecot vai rietot vai pirms negaisa, tik neizsakāmi skaista, suģestējoša gaisma, tikai nav neviena sižeta, nav nekā, ko šī gaisma varētu izgaismot. Gaismu vienu pašu fotografēt nav jēgas. Nav stāsta. Un tad tu skrien kā traks, meklē, pret ko pagriezt kameru, esi uzvilkts līdz galējai robežai, esi dusmīgs un priecīgs vienlaikus. Līdz pēkšņi atslābsti un ļauj tam brīdim notikt. Nav ne sižeta, ne ainavas, ne portreta. Ir tikai gaisma. Un tu.

LA.lv