Mobilā versija
Brīdinājums +4.8°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
25. marts, 2017
Drukāt

Laika kods un gaisma. Saruna ar fotogrāfu Valtu Kleinu

Foto - Valts KleinsFoto - Valts Kleins
Valts Kleins

Fotogrāfs
Dzimis 1960. g. 31. oktobrī Liepājā.
Absolvējis Ļeņingradas Valsts kultūras institūta Kino un foto nodaļu.
Darbi eksponēti vairāk nekā četrdesmit grupu izstādēs Dānijā, Kanādā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Somijā, Vācijā, kā arī vienpadsmit personālizstādēs.
1997. gadā nodibinājis fotostudiju "Secret Garden Studio".
Dēli Kristaps Kleins un Toms Kleins.
Precējies ar Rasu Kleinu.

Valts Kleins. Viens no izcilākajiem latviešu fotogrāfiem. Savulaik spilgts sociāli kritiskā foto autors. Visos laikos smalks portretists. Ir fotografējis daudzus mūsu žurnāla vāka personāžus. Šoreiz satiekamies, lai runātu. Par mirkli, gaismu un mums tajā.

Kad saprati vai sajuti, ka gribi būt fotogrāfs?
Viss sākās ar kino. Tēvabrālis Mārtiņš Kleins bija kinooperators. Kad viņš ciemojās pie mums Liepājā, visas sarunas bija tikai par kino. Tēvs bija nerealizējies rakstnieks, draudzējās ar Hānbergu un citiem tā laika Liepājas literātiem. Viņam bija sapnis: viņš būs scenārists, brālis būs operators un es, kad izaugšu, būšu režisors. Tāda Kleinu mafija, kas uzņems fantastiskas filmas. Tā es visu laiku tiku virzīts. Bet ceļš uz kino sākas ar fotogrāfiju.

Es aizķēros, paliku fotogrāfijā. Kādas divas vasaras asistēju Mārtiņam uzņemšanas laukumā un sapratu, ka tā nav mana joma. Kino ir kolektīvs pasākums, tu esi atkarīgs no pārāk daudziem, bet fotogrāfijā tu pats kontrolē procesu, virzi to un esi par to atbildīgs. Tas man šķita suģestējoši.

Tā es aizbraucu uz Pēterburgu, lai mācītos fotogrāfiju. Bet arī tur visi bija pārņemti ar kino. Fotogrāfiju Pēterburgā tolaik uzskatīja par otršķirīgu, tādu kā pārejas posmu. Kino bija tas, uz ko jātiecas, mūsu prakses vienmēr notika “Ļenfiļmā”. Katedras vadības spiediens bija tik liels, ka nostrādāja pretošanās reflekss – es biju pirmais augstskolas vēsturē, kas diplomdarbu aizstāvēja fotogrāfijā. Pirmais un vienīgais.

Un kas notika pēc tam?
Pēc tam es atgriezos Rīgā un ārkārtīgi pārsteidzu Kultūras ministriju. Tas bija vēl PSRS laiks. Es biju aizbraucis uz Pēterburgu pats uz savu galvu, bez norīkojuma. Pats iestājos un pats pabeidzu. Augstskola izmisumā: mums ir speciālists ar augstāko izglītību, bet kur viņu tagad likt? Ja Latvija nav devusi norīkojumu, nevaram sūtīt atpakaļ. Man piedāvāja izvēli: vai nu es vienojos ar Kultūras ministriju un pats sev nokārtoju darbavietu Latvijā, vai institūts mani sūta darbā uz Kemerovu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+