×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.3°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
28. decembris, 2017
Drukāt

Sanita Upleja: Svešu sarīdīti, strīdamies savā starpā (23)

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Sanita Upleja

Manā bērnībā padomju okupācijas laikā televīzijā dažkārt rādīja leļļu filmu par zēnu, vārdā Vanadziņš. Aizkustinošs stāsts par to, kā mazais zvejnieka dēlēns reiz tā arī nesagaida savu tēvu pārnākam no jūras. Taču vairāk par paša stāsta skaudrumu man atmiņā iespiedies pašas izbrīns par to, ka mana mamma, skatoties šo filmu vai dzirdot pieminam šo sižetu, mēdza citēt no galvas gabalus no šī stāsta. No Viļa Lāča stāsta par bāreni Vanadziņu.

Tas man prasīja kādus trīsdesmit gadus un daudz pārdomu, lai pēkšņi apjaustu, kādēļ gan manai mammai tieši šis stāsts, kas mani nebūt neuzrunāja tik dziļi, ir tik nozīmīgs. Es uzaugu ar abiem vecākiem, bet manas mammas tēvs tika apcietināts 1940. gada decembrī, divus mēnešus pirms viņas nākšanas pasaulē. To, kas patiesībā notika ar viņas tēvu, mēs uzzinājām pēc pusgadsimta. Pēc pusgadsimta gaidīšanas un nesagaidīšanas. Kā Vanadziņam jūras krastā.

Taču lielākā likteņa ironija, paradokss, vai sauciet to, kā gribat, ir dzīves īstenība, ka ne viens vien bērns, kura vecākus nobendēja padomju režīms, droši vien ir sajuties kā mazais Vanadziņš no iemīļotā Viļa Lāča stāsta. No tā paša Viļa Lāča, kurš ir tieši līdzatbildīgs par padomju represijām pret Latvijas tautu un kura rīcības dēļ daudzi bērni ir gan palikuši par bāreņiem un pusbāreņiem, gan pārcietuši lielas grūtības un ciešanas.

Šo Latvijas vēstures un arī tagadnes pretrunu es atcerējos, redzot aizrautīgas diskusijas aizpagājušā nedēļā mūsu portālā “la.lv” pie Gunas Rozes “Kultūrzīmju” niknās slejas par to, kādēļ tautas nodevējam Andrejam Upītim tiek šogad veltīti ikgadējie Prozas lasījumi.

Līdzīgas domas kā G. Rozei ir uzplaiksnījušas arī manā galvā, pavisam nesen ejot pa mūsu valsts galveno, Brīvības, ielu kur dažu kvartālu attālumā pie dižiem senāku laiku namiem piestiprinātas padomju laika plāksnes latviešu un krievu valodā joprojām vēsta, ka te no tāda līdz tādam gadam dzīvojis A. Upīts, bet te savukārt Mirdza Ķempe. Lieki teikt, ka pie labiem dzīvokļiem greznos centra namos viņi tika, būdami uzticīgi padomju okupācijas režīma kalpi.

Taču līdzīgi varētu teikt arī par citiem tautā iemīļotiem un atmodas laikā tautas priekšgalā ejošiem māksliniekiem, kuri savulaik kalpoja padomju varai, pretī saņemot privilēģijas, un kuri paši un viņu pēcteči joprojām mitinās padomju laiku specprojektu namos. Un kuru daiļrade izveda tautu cauri smagākajiem stagnācijas gadiem un noturēja mūsu tautu un valodu pie dzīvības.

Latvijas īpatnība ir tā, ka svešas ideoloģijas un okupācijas ir sarīdījušas pašus latviešus savā starpā, izprovocējušas kalpot to interesēm, veicinājušas cilvēku sliktāko instinktu un dziņu izpaušanos un pēcāk atstājušas mūs savā starpā rēķinus kārtojam.

Tā bija gan Latvijas brīvvalsts pirmajās divās desmitgadēs, kad par savu iepriekšējo darbību nācās atbildēt A. Upītim un viņam līdzīgajiem, un tā ir arī tagad, kad joprojām sūrst līdz galam neizdziedināmā padomju verdzības pusgadsimta cirstā brūce tautas miesā. Protams, ka rēķini jau tika kārtoti un nesalīdzināmi skarbāk arī pašā okupācijas laikā.

Taču atšķirība ir tā, ka tajos vēstures mirkļos, kad mēs esam paši saimnieki savā brīvā zemē un demokrātiskā valstī, mēs nevaram rīkoties tā, kā rīkojās tie, kuri mums atņēma valsti un brīvību. Mēs nevaram viņiem atdarīt ar to pašu, ko viņi mums nodarījuši. Mēs nevaram izmest no mājokļiem vienus, lai ievietotu tur citus. Mēs nevaram izņemt grāmatas no plauktiem un ievietot slēgtos spec­fondos. Pat tad, ja šo grāmatu autori ir smagi noziegušies pret savu pašu tautu.

Mēs to nevaram darīt kaut vai tā iemesla dēļ, ka tad mēs būsim viltojuši paši savu vēsturi. Jā, tāds ir tas paradokss, ka, attīrot to no V. Lāča vai A. Upīša literārā pienesuma, mēs būsim paši noziegušies pret vēsturi un patiesību.

Vēsturē vietas ir visam, kas tajā ir bijis, taču šodien svarīgāki par sausiem ierakstiem vēstures annālēs ir mūsdienu piezīmes jeb komentāri uz annāļu malām. Tas ir mūsdienu vērtējums, kas bērniem skolās iemācītu, ka vienlaikus var būt labs rakstnieks un liela posta nesējs savai tautai. Kas mums pašiem atgādinātu neslavināt totalitāras iekārtas un režīmus, nekoķetēt ar postošām ideoloģijām un dīvainiem kaimiņiem.

Un kas liktu vēl dzīvi esošajiem un padomju varas velnam mazo pirkstiņu vai visu roku atdevušajiem atvieglot sirdi un izstāstīt, kas un kā tieši tika darīts. Mums visiem ir vajadzīgs to dzirdēt, bet ne jau lai tiesātu. Lai zinātu, saprastu un nekad neatkārtotu.

Pievienot komentāru

Komentāri (23)

  1. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    kas arī bija jāpierāda.

  2. Paldies par rakstu! Atbildēt

    Paldies Sanita! … un pasmejies par viedokļiem, kurus izrej kēdes troļļi.

  3. "neizdziedināmā padomju verdzības pusgadsimta cirstā brūce tautas miesā" Atbildēt

    Tu saki – svešu sarīdīti, bet pati turpini rīdīt. Nesper mirušajiem, viņi jau nevar aizstāvēties. Un par to rīdīšanu savā starpā – man, latvju nabagam, šeit ir daudz kas kopīgs ar tādu pašu krievu, leiti vai poli, bet vai vari nosaukt kaut vienu lietu, kas mani vienotu ar letiņu jaunizceptajiem budžiem?

  4. 1.Man gan nešķiet, ka aprakstītā situācija būtu tieši Latvijas īpatnība. Līdzīgi dažādos laikos un dažādās valstīs ir bijuši izcili rakstnieki un dažādu jomu mākslinieki, kuru attiecības ar politiku bijušas apšaubāmas.
    2. Ja jau būtu tikai Upīts un Lācis. Šajā pašā rindā daudzi ieskaita arī Ziedoni, Vācieti, Peteru un tā tālāk. Un ja mēs izsvītrojam visus, kas sadarbojušies un vairāk vai mazāk slavinājuši, tad tas būs noziegums ne tik daudz pret vēsturi, cik kultūru. Un ko darīt? Sanāk, ka princips , pēc kura vēlas mērīt daudzi- melns vai balts šeit nestrādās.
    Bet, kas attiecas uz skaidrojumu, kāpēc tā bija. Manuprāt, te nav vajadzīgi nekāda dziļa vēsturiskās situācijas izpratne un to laiku liecinieku skaidrojumi. Varētu par piemēru ņemt katra paša rīcību ikdienišķās situācijās. Kāpēc, piemēram teicamnieks skolā dod norakstīt klasesbiedriem vai cits ar bandītisku uzvedību pakļauj pārējos klases biedrus. Kāpēc mēs ne vienmēr iestājamies pret priekšniecības nejēdzīgu rīcību, zinot, ka tas var kaitēt pašiem? Jūs teiksiet, tās nav salīdzināmas lietas? Mērogos varbūt, bet būtība, manuprāt, tā pati. Un visticamāk, ja šādi “sīkie konformisti” nokļūst attiecīgā amatā un pie attiecīgas ietekmes, viņi turpinās to pašu tikai jau lielākos mērogos.

  5. Skaisle Jātaļniece Atbildēt

    “Un kuru daiļrade izveda tautu cauri smagākajiem stagnācijas gadiem un noturēja mūsu tautu un valodu pie dzīvības.”

    Pirms 3 gadiem mamma man atdeva savu bibliotēku. Tajā ir daudz daudz Imanta Ziedoņa grāmatu, 3 Belševicas utt.. bet neviens pats Māras Zālītes darbs. Jautāju mammai – kā tad tā – viņa saka – neesot uzticejusies Zālītei. Tagad viņai prasu – kāpēc – paskaidrot viņa nespēj.

    Bet – es domāju , ka tauta izdzīvoja sava izdzīvošanas instinkta dēļ, ne jau dzejas dēļ.
    Jo …. ja tauta spētu izdzīvot tikai ar dzeju , tad tagad jau mūsu nebūtu – nav mums šodien ne dzeja, ne proza – tāda, kas mums dotu gara spēku. Nav tādas literatūras.

  6. A tos, kuri mūs iegrūda NATO, kurš tagad taisās klāt Krievijas robežām un ir savilcis Latviju pilnu ar karavīriem un ieročiem, tos par kolaboracionistiem un tautas interešu nodevējiem nesauksim? Jeb kādam šķiet, ka tas ir tautas interesēs – iet bojā divu svešu valstu sadursmē?
    Somija un Zviedrija nav NATO!

  7. Jums tā rīdīšana iet no rokas, tikai pagalam netalantīgi…

  8. Bet svešas ideoloģijas un okupācijas ir nesuši un realizējuši konkrēti cilvēki, kuru nodarīto garīgo un fizisko postu Latvijai nevar atsvērt nekādi viņu literatūras šedevri. “Vanadziņš” ir garīga satura stāsts bez reāla posta, bet ideoloģija un okupācija ir reālas darbības ar ļoti lieliem tautas upuriem. Tāpēc nedrīkst visu jaukt vienā katlā, ko te daži cenšas darīt.

    • Vārda brāl!
      Es biju liels padomju laika disidents: ceļā no mājas uz skolu regulāri līdu kolhoza ābeļu dārzā, zirņu un burkānu laukos, kur savā negausīgajā pusbada rijībā piestūķēju pilnus vaigus, tādējādi vājinādams Padomju Savienību un tuvinādams tās galu..

      • Ja tu biji pusbadā TAJOS laikos laukos, tad tas nozīmē, ka tavi vecāki bija sliņķi un dzērāji, vai arī disidentiņi, kas gudri runāja, bet strādāt nevīžoja…Un ar to nevajag lepoties.
        Maniem vecākiem, kolhozniekiem, piederēja laba, pienīga govs, kuras piena pietika pašiem un vēl nodeva valstij, tele, teļš, divas cūkas, aitas, vistas, tītari, augļu koki un ogu krūmi, sakņu dārzs… Kāds tur pusbads?

        • Kam nav humora, tam neko nesaprast…

        • Andrim-Andrim. Tu iedomājies, ka visi toreiz bija kolhoznieki ar naturālo saimniecību? Kāds naivums! Zini, kā dzīvoja pilsētas cilvēki ar augstāko izglītību, kas darīja grūtus darbus un kam nebija laika veikalā stāvēt rindā pēc produktiem? Mani vecāki strādāja tiesā, un mēs ar brāli bieži ēdām maizi ar sinepēm, jo nekā cita nebija. Kolhoznieks! 😀

        • Kā tas viss varēja satilpt jūsu kūtī, ja visām ēkām bija noteikti parametri, kurus nedrīkstēja pārsniegt?

  9. “Antikomunisms – ceļš uz tautas iznīcību.” V.Munters, 1963.
    Upleja u.c. vadātāji var pieminēt daudzus, kas atbildīgi par to, ka latviešu tauta pārdzīvoja 2.Pasaules karu, vairākums neaizbēga, bet atsaucās aicinājumam “palikt savās vietās”. Antikomunistiskās retorikas izplatītāji un “bāreņu tautas” sindroma uzturētāji nav spējīgi apturēt “tautas ārdīšanas” (R.Grāvere) procesu:” Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.”

  10. Ja pasludināt Upīti par nodevēju, noziedznieku, tad lūdzu konkrēti – ar kādu tiesas verdiktu tas pasludināts? Ak Upīts bija tajā delegācijā, kas brauca uz Maskavu pēc iestājas PSRS? Klausieties, Upīša zākātāji! Jūs būtu tie varoņi, kuriem Staļina režīms to liktu darīt, bet jūs nedarītu? Nu, pieņemsim, Upīts pakārtos un nebrauktu… Tad brauktu jūs, Upīša zākātāji!

  11. Ja pasludināt Upīti par nodevēju, noziedznieku, tad lūdzu konkrēti – ar kādu tiesas verdiktu tas pasludināts? Ak Upīts bija tajā delegācijā, kas brauca uz Maskavu pēc iestājas PSRS? Klausieties, Upīša zākātāji! Jūs būtu tie varoņu, kuriem Staļina režīms to liktu darīt, bet jūs nedarītu? Nu, pieņemsim, Upīts pakārtos un nebrauktu… Tad brauktu jūs, Upīša zākātāji!

  12. Kāpēc padomju? Vai tāpēc ka,krievu impēriju varu pārņēma sarkanie tā vairs nav krievu impērija? Vai sarkanās krievijas politika atšķīrās no cara vai Putina politikas? Domāju ka nē un šī politika ir OKUPĒT,KOLONIZĒT,RUSIFICĒT.

  13. Izeja ir vienkārša – nevajag plāksni vienkārši noņemt, vajag pierakstīt klāt – izcils latviešu rakstnieks, kas dzīves beigās kļuva par nodevēju un kolaboracionistu.

    • Kolaboracionists bija arī sētnieks, kas tīrīja Ļeņina ielu, tādējādi stiprinot režīmu. Vai Pļaviņu HES inženieris, kas stiprināja režīma ekonomisko varu. Tie tīrie kā siseņi saradās pēc 1991.gada pēc baltās ķēves septītā augumā mantotiem īpašumiem. Autore, šķiet, lepojas, ka bērnībā situsi parkā spuldzes, tādējādi vājinot režīmu ekonomiski.

Draugiem Facebook Twitter Google+