Pasaulē
Baltija

Uldis Šmits: Par periodu, ar ko tagadējā Kremļa vara ārkārtīgi lepojas 1


Ādolfs Ramanausks
Ādolfs Ramanausks
Foto no Lietuvas Aizsardzības ministrijas mājaslapas

Tas būtu Baltijas valstu vēstures kopsakarībās apcerams notikums – Lietuvas Seims nesen pieņēma rezolūciju, kura apstiprina, ka laikposmā no 1954. gada 26. novembra līdz 1957. gada 29. novembrim Lietuvas nacionālās pretošanās (pret PSRS okupāciju) kustības vadītājs Ādolfs Ramanausks (Vanags) uzskatāms par likumīgās valsts varas augstāko pārstāvi.

Minētie datumi izraudzīti tāpēc, ka 1954. gada 26. novembrī Butirku cietumā Maskavā tika nogalināts viņa priekšgājējs Jons Žemaitis, savukārt 1957. gada 29. novembris ir čekistu nobendētā Ramanauska (Vanaga) nāves diena. Viņa mirstīgās atliekas, kā jau ziņots, tika atrastas Viļņā un identificētas tikai šogad, un oktobrī noritēja valstiskā līmenī organizēta pārapbedīšanas ceremonija.

Šis dažādām atcerēm bagātais gads Lietuvā bija pasludināts arī par Ramanauska (Vanaga) gadu, atzīmējot viņa simto jubileju un ievērojamo lomu visu nacionālo partizānu kustību aptverošās Lietuvas Brīvības cīnītāju savienības padomes vadībā. (Par to stāstīts arī “LA” publikācijās.) Tomēr šoreiz būtu svarīgāk runāt par oficiālās Viļņas nostāju, kura principiāli izpaudusies kopš neatkarības atgūšanas, kad tika atzītas agrāko nacionālo partizānu un viņu izraudzīto līderu pilnvaras rīkoties valsts vārdā un to pārstāvēt.

Nosacīti pasen jeb 2005. gadā Rīgā notikušajā konferencē, kas bija veltīta pēckara pretošanās kustībām Austrumeiropā, lietuviešu vēsturnieks Ronalds Račinsks uzsvēra, ka “Lietuvas nacionālā pretošanās kustība bija starptautiski likumīga” un “tai bija centralizēta pārvaldes struktūra, politiska programma un pazīšanās zīmes”.

Taču tā ir ne vien vēsturnieku referātos izklāstīta un pamatota koncepcija, bet arī valsts tiesību aktos nostiprināta attieksme, ko pavisam nesen (aģentūrai BNS) atkārtoti uzsvēra Lietuvas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Daiņus Žaļims: “No konstitucionālo un starptautisko tiesību viedokļa partizāni bija Lietuvas Republikas organizētie bruņotie spēki.” Un toreizējos apstākļos partizānu dibinātā Padome bija vienīgā valsts teritorijā pastāvošā likumīgā augstākās varas institūcija, kas 1949. gada 16. februārī pieņēma deklarāciju, kurā apņēmās vadīt cīņu par demokrātiskas valsts atjaunošanu.

Pretspēku iemiesoja okupācijas režīms, kas līdz 1953. gadam Lietuvā apcietināja 186 000 cilvēku, bet 116 000 cilvēku deportēja. Šis totalitārais režīms faktiski bija, kā teicis vēsturnieks Račinsks, “krimināla organizācija, kura pastrādāja noziegumus pret cilvēci, Lietuvas tautu un Lietuvas valsti” un kura lietoja starptautiskajās konvencijās aizliegtas noziedzīgas metodes – pretošanās kustības ģimenes locekļu izsūtīšanu, sagūstīto partizānu spīdzināšanu, viņu līķu publisku izrādīšanu un soda ekspedīciju rīkošanu.

Tas bija PSRS vēstures periods, ar ko tagadējā Kremļa vara ārkārtīgi lepojas. Atbilstoši tās loģikai lietuviešiem, kā arī igauņiem un latviešiem vajadzēja paklausīgi samierināties ar deportācijām un t. s. padomju orgānu zvērībām, nevis pretoties okupācijai, kas nemaz nav okupācija, bet gan nesavtīga atbrīvošana, lai gan laiks bija sarežģīts un naidnieks nesnauda.

Piemēram, Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks, kurš atteicās čekai denuncēt savus audzēkņus, aizgāja mežā un kļuva par leģendāru partizānu komandieri. Vai, Maskavas uztverē, tādu kā bandītu barvedi. Proti, īstu ienaidnieku, turklāt bruņotu un ļoti bīstamu…

Saistītie raksti

No Krievijas telekanālu un amatpersonu puses neiztrūkstoši izskan vairāk vai mazāk tēlots sašutums gandrīz vienmēr, kad Baltijas valstīs izrāda cieņu mežabrāļiem. Kremļa izpratnē visiem, gluži pretēji, pienāktos cildināt PSRS represīvo orgānu darbiniekus, kuri joprojām skaitās “mūsējie” un simbolizē ne vien sovjetiskās, bet, cik noprotams, arī Putina krievu pasaules “vērtības”.

Tāpēc attiecīgi izvērstas kampaņas pret baltiešu nacionālo partizānu kustībām nav nekas neparasts. Tikmēr Ramanauska nomelnošanai pēdējos gados bijuši veltīti neatslābstoši pūliņi, kas ir saprotams. Jo apliecina vien to, ka Lietuva, godinot savus nelokāmos aizstāvjus, prot aizstāvēt arī sevi.

LA.lv