Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. decembris, 2013
Drukāt

“Var būt Preses kapitāla fonds…”. Saruna ar Aigaru Štokenbergu (2)

Foto - Zigmārs RumkaFoto - Zigmārs Rumka

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis devās pie politiķa Aigara Štokenberga viņa lauku īpašumā Jaunsātu pagastā. Starp politiskiem ļaudīm Štokenbergs pazīstams kā intelektuālis, liels lasītājs vairākās valodās, un tāpēc izvēlējāmies viņu par sarunbiedru tematā – vai un kā valstij jāorganizē mediju politika. Ņēmām vērā, ka Štokenberga kunga kādreiz ieņemto amatu sarakstā bija arī tieslietu ministra postenis. No politikas “Vienotības” dibinātājs pašreiz esot pagājis malā. Raugās, kas notiks turpmāk.

V. Krustiņš: – Cienījamais Štokenberg, tiek diskutēts, ka pie Kultūras ministrijas vajadzētu dibināt Preses departamentu – nu kaut vai preses aprūpēšanai. 


A. Štokenbergs: – Manā grāmatplauktā redzat vērtīgus iesējumus – “Brīvās Zemes” gadskārtas, padomju gadu “Lauku Dzīvi” un “Karogu”, kaut kur mētājas pa žurnālam “Laikmets” no vācu okupācijas laikiem. Totalitārajās varās arvien mēģinājuši pārraudzīt presi, kā raksturīgi režīmiem, kas nav par sevi droši. Demokrātiskā Eiropā, ja ņemam britu karalisti, no preses uzraudzības atteicās jau XVII gadsimtā. Līdz tam to lietoja, lai sargātu karaļa varu un baznīcas ietekmi – un tikai. Ja Latvijā veido kādu departamentu – jāsaprot, kam. Ar ko tas nodarbosies? Otrkārt, modernā pasaule ir stipri mainījusies. Pirms 60 gadiem nebija televīzijas. Pirms 20 gadiem nelietoja internetu un nebija sociālo tīklu. Prese ir tikai viens no spēlētājiem zināmajos medijos. Un kāpēc šim vienam piemērot uzraudzību, ja pārējos praktiski nav iespējams iekļaut kādos noteikumos.

 

V. Krustiņš: – Vai šim preses departamentam nevarētu būt loma nodrošināt valdības saikni ar sabiedrību caur presi?


– Viss jau nav novēlots. Iespējams, valstij vajadzētu finansēt elementāru ekonomikas apmācību, sabiedrības mācību – kaut skolas bērniem. Lai vismaz viņi nepieļautu kļūdas, ko pieļāva vecāki. Skola ir lieliska vieta, kur cilvēkiem mācīt gan patriotismu, gan juridiskās un ekonomiskās zināšana, gan to, kas ir labais un ļaunais. Tad viņi tiektos vairāk sekot līdzi sabiedriskām norisēm. Preses departamentam kā “oratoram” te vis neredzu lielu lomu, zinot, cik maz cilvēki uzticas pat labākajiem iesākumiem, kas nāk no valdības. Daudzmaz uzticību sabiedrībā raisa vēl atlikušās Latvijas autoritātes, kad tās sniedz interviju, teiksim, jūsu laikrak­stā, bet sakiet – vai valstī ir no budžeta finansēts zinātniecisks, pētniecisks institūts, kurā kompetenti spētu runāt par tām lietām, ko šodien runājam. Nav it neviena! Man nav bijusi liela darīšana ar preses analīzi, toties ar ekonomisko gan. Vai varat nosaukt Latvijā autoritatīvu ekonomikas jautājumu domnīcu?

E. Līcītis: – Nē, bet, ka tādu vajag, intervijās runājuši Kehra, Pīlēna kungi.


– Jā, kā neatkarīgu institūciju, ko uztur no budžeta. Vai kā minētajā Kultūrkapitāla fonda piemērā pastāvētu arī Preses kapitāla fonds, kas avīzēm pasūtītu jebkuru tēmu, kas interesētu sabiedrību – par eiro vai par uzturēšanās atļauju ieviešanu. Un par šīm atļaujām runājot – atkal ir lielisks piemērs, kā politiķiem būtu noderējis pētniecisks institūts, kas iedziļinās, pēta un tad liek visas kārtis galdā, lai politiķi pieņemtu lēmumu.

V. Krustiņš: – Šodien žurnālista godīgums spaidīgos materiālos apstākļos ir cieši saistīts ar sabiedrības atbalstu preses izdzīvošanai. Jūs varat izgatavot visaugstākās ētikas kodeksu, bet…


– Ar kritisku aci uzlūkoju tos preses “viedokļu līderus”, kuri ne tik spaidīgos apstākļos nav atteikušies izdarīt pakalpojumus partijām – pie tam dažādām. Visā pasaulē avīzēm ir simpātijas – viena ir kreisāka, cita liberāliem uzskatiem vai konservatīva. Bet šeit bieži sastopami gadījumi, kad skaidri jūtams – tev mēģina kaut ko iešmugulēt. Un tu nezini, kā intereses aiz tā stāv.

– Štokenberga kungs, ņemot vērā jūsu daudzās kritiskās piezīmes – vai uzskatāt preses departamenta dibināšanu par pagalam neproduktīvu pasākumu? 


– Summējot, ko jau teicu: var dot “iezīmētu” budžeta naudu “Preses kapitāla fondā” un naudu paredzēt preses brīvībai, veidojot valsts pasūtījumu noteiktām tēmām, maksājot par kvalitāti. To vērtētu atzīti eksperti – piešķirot kaut kā Purvīša balvu. Tā var darīt. Un normāli būtu subsidēt piegādi.

PILNU INTERVIJAS VERSIJU LASIET ŠEIT

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. O, re kur vēl viens no Getliņiem izvilkts.

  2. Cien.Krustiņa kungs!
    Jūsu jautājums intervijā ir politiski neizprotams. Vai tad medijs var nodrošināt valdības saaikni ar sabiedrību ja pati valdība to negrib? Tā tagad valdībā ir pieņemtas Izglītības attīstības pamatlīnijas 2014 – 2020 gadam pilnīgi nekonsultējoties ar vecāku organizācijām un LIZDA, jeb arī informējot tās tikai iepriekšējā vakarā pirms lēmuma pieņemšanas. Tā jau tiek pieņemti tie caurumainie likumi. Ko tur mediji var līdzēt?

Draugiem Facebook Twitter Google+