Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. janvāris, 2015
Drukāt

Igaunijā izdota Andresa Kasekampa grāmata “Baltijas valstu vēsture” (6)

kazekamps_4

Igaunijā krievu valodā izdota vēsturnieka un politologa Andresa Kasekampa grāmata “Baltijas valstu vēsture”. Tā var noderēt arī Latvijai, lai skaidrotu krievvalodīgajiem Baltijas valstu vēsturi pretstatā dažādām pseidovēsturiskām grāmatām no Krievijas.

Grāmata aptver laika periodu no Ledus perioda līdz pat 2013. gadam. Iepriekš ar tādu pašu nosaukumu grāmata iznākusi arī angliski pazīstamajā izdevniecībā “Palgrave Macmillan”, bet latviski to izdevusi “Ju­mava”. Vēl “Baltijas valstu vēsture” iznākusi igauņu, somu, poļu un japāņu valodā un, iespējams, drīzumā būs arī spāņu valodā. Grāmata sākas ar skaidrojumu, kā cēlušās Baltijas tautas. Lietuvai šajā periodā atvēlēta īpaša vieta kā pēdējai pagāniskai valstij Eiropā, un tiek atzīmēts, ka tolaik Lietuvas karalistē bijuši prasmīgi diplomāti, kas spējuši labi veidot attiecības gan ar krievu kņazistēm, gan ar Rietumu pasauli. Tomēr lielāko daļu grāmatas autors veltījis jaunāko laiku vēsturei. Viņš apraksta, kā 19. gadsimtā sākusies Baltijas tautu atmoda. Rīga pieminēta kā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma rūpnieciski attīstītākā daļa Baltijā. Tomēr Rīgas spozmi ietekmē Pirmais pasaules karš.

Nodaļai par starpkaru neatkarīgajām Baltijas valstīm autors devis virsrakstu “Īsais neatkarības periods”. Viņš norāda, ka Baltijas valstis kara dēļ kļuvušas par agrārām valstīm, jo industriālais potenciāls tika iznīcināts kara gados. Autors vērš kritiku uz to, ka Baltijas valstīs pie varas 30. gados bijuši autoritāri vadītāji – Konstantīns Petss Igaunijā, Antans Smetona Lietuvā un Kārlis Ulmanis – Latvijā. Pēc viņa domām, tas daļēji ietekmējis vēstures gaitu, novedot pie neatkarības zaudēšanas, jo Somijā, kura saskārās ar līdzīgiem ultimātiem, bijis parlaments, kas lēmis par valsts nākotni. Apakšnodaļai par neatkarības zaudēšanu Kasekamps lietojis nosaukumu “Aneksija”, taču tekstā norāda, ka tā bijusi okupācija, kuru sākumā īstenojusi PSRS, pēc tam nacistiskā Vācija, bet pēc tam atkal PSRS.

Grāmatā autors uzsver, ka no staļiniskā terora visvairāk vēlāk cieta tieši Latvija, un Latvijas etnisko sastāvu pēc kara ietekmējis tas, ka Rīgā atradies Baltijas kara apgabala štābs, kā arī te izvērsta rūpnieciskā ražošana. Šie faktori veicinājuši migrāciju. Grāmatā publicēta tabula, kurā norādīts, ka 1945. gadā Igaunijā bija 94 procenti igauņu, bet 1989. gadā – 62 procenti, viskrasākais pamatnācijas kritums bijis Latvijā – no pēckara 80 procentiem līdz 52 procentiem 1989. gadā.

Grāmata vēsta par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Tajā sniegts ieskats arī par pašreizējo politisko situāciju. Tiek norādīts gan uz kādreizējo oligarhu ietekmi Latvijā, gan uz prezidenta Valda Zatlera rosināto Saeimas atlaišanu.

Grāmata noslēdzas ar nodaļu par attiecībām ar Krieviju, kurā pieminēts, ka Latvija un Igaunija atteikušās no pretenzijām uz savām pirmskara teritorijām, cerot, ka Krievija atzīs 1920. gada miera līgumus, taču cerības nav attaisnojušās. “Baltijas valstis centās piespiest Krieviju atzīt komunisma noziegumus un faktu, ka padomju vara izpaudās kā nelikumīga okupācija, Krievija tajā pašā laikā noraidīja visus “vēstures pārskatīšanas mēģinājumus” un izvirzīja absurdus brīdinājumus par “fašisma atdzimšanu Baltijā”,” teikts grāmatā. A. Kasekamps piemin arī “bronzas nakts” nemierus Tallinā un atsaucas uz nikno Krievijas reakciju pēc padomju karavīra pieminekļa pārvietošanas. Grāmatai trūkst informācijas par Krievijas “tautiešu” politikas īstenotājiem Baltijas valstīs, tomēr no Kasekampa izskan brīdinājums, kas saistīts ar Krievijas lomu mūsdienās. “Visi iepriekšminētie piemēri parāda, ka vēsture – tā nav tikai pagātne, un tas nav tas, kas saista tikai vēsturniekus. Tas ir mantojums, kura klātbūtne jūtama Baltijas valstu ikdienas dzīvē, īpaši – attiecībās ar Krieviju,” raksta vērsturnieks.

Kā man atzina A. Kasekamps, sākotnēji viņš vēlējies, lai grāmatas publicēšanu uzņemtos kāda izdevniecība no Krievijas. Viņš vērsies pie vairākām, bet tās sākumā vēlējušās saņemt naudu par tulkošanu. Grāmatu publicējis Tartu universitātes apgāds 1000 eksemplāru lielā metienā, un tas dodot lielākas iespējas grāmatu izplatīt Baltijas valstīs. “Izaicinājums ir izplatīt manu grāmatu Krievijā, jo Tartu universitātes apgādam nav līguma ar kādu no Krievijas grāmatnīcu tīkliem,” skaidroja autors.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Cerams ka si gramara tiks ari anglu valoda tulkota. Paldies rakstniekam. Varbut si gramata palidzes cittautiesiem kas dzivo Baltija saprast cilvekus kuru vide vini dzivo. Ari tam kas 50 gadus “narodnije skaski” vairs nelasa. Varbut problemas ar redizi?

  2. Prātīgais lasa dažādās valodās un ir pateicīgs autoram par ieguldīto darbu, savākto informāciju un gudrību.

  3. Латышские народные сказки я перестал читать пятьдесят лет назад:(

    • козленок в молоке Atbildēt

      Человек, который перестал читать, очень скоро перестанет писа́ть, потом встанет на четвереньки, отрастит хвост и полезет на березу за яблоками. Потому что забудет о том, чему его учили с детства, когда он умел читать сказки: что на березе яблоки не растут…
      🙂

  4. Vards-pats tu esi senais anglis.

  5. Baltijas valstis bija radijuši senie angļi.

Draugiem Facebook Twitter Google+