Foto – arhīvs un Uldis Neiburgs

“Var paņemt mūsu dzīvību…” Kā nacionālo partizāni karoja 1941. gada vasarā Limbažos 10

Raganas kauja

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā cīņu pret padomju bruņotajiem formējumiem Smiltenes, Gulbenes, Madonas, Alūksnes, Limbažu, Tērvetes apkārtnē un citur uzsāka latviešu nacionālo partizānu vienības. Tās veidoja bijušie Latvijas armijas karavīri un virsnieki, Aizsargu organizācijas locekļi, kā arī 1941. gada jūnijā–jūlijā no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa atvaļinātie vai dezertējušie karavīri. Nacionālie partizāni vēlējās atgūt savas valsts suverenitāti un novērst un atriebt padomju okupācijas režīma teroru un represijas pret Latvijas iedzīvotājiem. Vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas viņiem izdevās ieņemt vairākas apdzīvotas vietas un pārņemt varu daudzos pagastos. Raganas un Limbažu kaujas, kas norisinājās 1941. gada 4. jūlijā, bija vienas no spilgtākajām epizodēm nacionālo partizānu kara vēsturē.

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 6
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Lasīt citas ziņas

Pretēji padomju laikā apgalvotajam, ka Raganas kaujā, kas notika naktī no 3. uz 4. jūliju, ir iesaistījušies bēgot apmaldījušies sarkanarmieši, īstenībā tie bija vienas LPSR Iekšlietu tautas komisariāta operatīvās grupas karavīri, kuri pēcpusdienā bija ieradušies Sējas pagastā, lai noskaidrotu situāciju, un veica represijas pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Jau 1. jūlijā padomju okupācijas varas pārstāvji, kas panikā atkāpās, iebruka Sējas pagasta Ziediņu mājās, kur sagūstīja un pēc tam nogalināja saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu un viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Viņu “noziegums” izrādījās mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs, pa radio pēc 378 dienu pārtraukuma atkal izdzirdot nacionālo himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saņemot ziņu par komunistu padzīšanu no Rīgas. Vēlēdamies pasargāt sevi un savus tuviniekus no šādas vardarbības, ap 30 nacionālo partizānu no Krimuldas, Sējas un Inčukalna pagastiem leitnanta Visvalža Brūniņa vadībā 3. jūlija vakarā izvietojās slēpnī Straupes šosejas apkārtnē. Kaut arī šo partizānu grupu veidoja šeit nesen no 24. teritoriālā korpusa nometnes Gulbenes apkārtnē nonākušie karavīri, viņu zināšanas par ienaidnieka pārspēku, pašu apbruņojums un subordinācija izrādījās nepietiekama.

3./4. jūlija naktī Raganas kaujā pret padomju armijas un čekas karavīru grupu, iepretim Engelhartes muižas ceļa galam uz Voltrāmu māju zemes dzīvību zaudēja astoņi nacionālie partizāni: rezerves leitnants V. Brūniņš, seržants Jānis Tomašuns, Kārlis Gansons, Jānis Kurpnieks, Juris Ķelmeris, Jānis Minkevics, Vilis Vīburgs un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Praškevičs. Arī tikai nesen Latvijas Kara muzeja krājumā nonākušajā “Latvijas štāba ienaidnieka iztīrīšanas akcijas ārpus Rīgas” komandiera pulkveža Kārļa Dzenīt-Zeniņa dokumentu kolekcijā atrodamais Inčukalna partizānu grupas komandiera leitnanta Makša Cālīša 1941. gada 4. jūlija dienesta ziņojums apstiprina partizānu bruņojumu tikai ar daļēji bojātām krievu šautenēm, lūdzot steidzami piegādāt sešus ložmetējus, sešas – desmit patšautenes (vienīgā partizānu patšautene Raganas kaujā bija izsista no ierindas) un vienu prettanku lielgabalu ar apkalpi un munīciju, rokas granātas un karavīru rezervi. Kaujas laikā čekisti ievainoja un sagūstīja arī septiņpadsmitgadīgo Rēzeknes vidusskolas audzēkni Jāni Porieti un pēc nežēlīgas spīdzināšanas pie Stalbes muižas vēlāk viņu nošāva. Precīzu ziņu par Raganas kaujā kritušajiem un ievainotajiem padomju okupācijas režīma spēkiem trūkst, taču kā vēlāk atcerējās Maija Vijciepa no Voltrāmu mājām, tad “kritušie krievi gulēja mūsu rudzu laukā vairākas dienas, tad māte lūdza tēvu, lai apbedī. Tēvs aizjūdzis zirgu un salicis kritušos ratos – bijuši kādi septiņi vai astoņi un aizvedis uz Ziemeļu kapiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tajā dienā, kad notika kauja, agri no rīta zaldāti aplenca mūsu māju, rāva segas no gultām, izvandīja māju. Meklēja, vai nav paslēpušies partizāni, kas stājās viņiem pretī”.

1944. gada 16. jūlijā Inčukalna vecajos kapos svinīgi atklāja pazīstamā tēlnieka Kārļa Zāles (viņš kara sākumā dzīvoja Inčukalnā) veidoto šūnakmens cilni – sērojošu, pār rožu klēpi noliekušos mātes tēlu un vertikālu plakni ar uzrakstu “Par Tēvzemi kritušiem partizāniem 1941”. Tā atklāšanā runu teica un ziedus saviem cīņu biedriem nolika arī Inčukalna partizānu grupas komandieris M. Cālītis. Jau pēc Otrā pasaules kara viņš nonāca padomju drošības iestāžu apcietinājumā un bija spiests pavadīt 25 garus gadus dažādās gulaga nometnēs Karagandā, Ozerlagā, Irkutskā, Dubrovlagā un citur. Arī pēc 2/3 soda izciešanas viņš atteicās “nožēlot savu vainu” vai kļūt par citu ieslodzīto izspiegotāju, kas samazinātu viņa atrašanās nebrīvē laiku. Arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1972. gada 6. jūnijā viņam neatļāva atgriezties dzimtenē (lai satiktu savu ģimeni un draugus, vairākas reizes viņš gan te ieradās nelegāli). M. Cālītis mira četrus gadus vēlāk 70 gadu vecumā Igaunijas pilsētiņā Kohtla-Jervē, kur, dzīvojot trūkumā, strādāja par naktssargu kādā būvuzņēmumā. Kaut arī LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls 1947. gada 5. novembrī sodīja M. Cālīti par “dzimtenes nodevību”, viņam inkriminējot ne tikai līdzdalību Raganas kaujā 1941. gada jūlijā, bet arī to, ka veicis tulka pienākumus dienestā vācu drošības policijā, piedalījies padomju aktīvistu apcietināšanā un nošaušanā 1944. gada augustā, cīņu pret sarkano armiju vācu 174. kājnieku pulka bataljona komandiera amatā līdz pat pēdējai kara dienai Kurzemē, kā arī atradies nelegālā stāvoklī un uzturējis sakarus ar “bandītu grupas” locekļiem, jau pēc kara beigām un vēl citus nodarījumus, Latvijas Republikas Augstākā tiesa 1995. gadā atzina šīs apsūdzības par nepamatotām un viņu reabilitēja.

Otrā pasaules kara beigās padomju okupācijas vara notiesāja un soda nometnēs ieslodzīja arī virkni citu Raganas kaujas dalībnieku. Vairāki no viņiem mira un dzimtenē vairs neatgriezās, turklāt daudzu arestēto ģimenes 1949. gada 25. martā vēl deportēja uz Sibīriju. 50. gados cieta arī pats Raganas kaujas piemineklis, ko vietējie kompartijas aktīvisti saspridzināja, un līdz pat 1988. gada septembrim tas nogulēja zemē nogāzts un sadauzīts. 80. gadu beigās presē izraisījās arī bijušā čekas darbinieka un padomju pseidovēsturnieka Jāņa Dzintara polemika ar žurnālisti Elitu Veidemani un advokātu Andri Grūtupu, kuri iestājās par Raganas kaujā kritušo nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanu. Īpaši noorganizēta mākslas ekspertu komisija tad arī atzina K. Zāles veidotā pieminekļa autentiskumu, noraidot jau kara laikā un arī vēlāk publiski izskanējušo kļūdaino informāciju, ka tā autors varētu būt Teodors Zaļkalns.

1989. gada 4. jūlijā Inčukalna vecajos kapos šo pieminekli svinīgi atklāja no jauna un iesvētīja, un mūsdienās šeit apglabāto latviešu patriotu pieminēšana jau ir kļuvusi par ilggadēju un noturīgu inčukalniešu tradīciju. Pateicoties fotovēsturnieka Pētera Korsaka iniciatīvai, kopš 2006. gada piemiņas zīme “Par Tēvzemi kritušiem nacionāliem partizāniem pret sarkanās armijas un čekistu daļām Raganā 1941. gada 4. jūlijā” slejas arī Inčukalna–Valmieras šosejas sestajā kilometrā un ir paliekoša liecība tautas brīvības centieniem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.