Uldis Šmits: Vara bez maiguma 6
Pērn septembrī arī dažos Latvijas preses izdevumos tika pieminēts Vašingtonas analītiskā institūta “Jamestown Foundation” raksts par Kremļa jauno pieeju t. s. maigajai varai. Uzreiz jāpiebilst, ka “JF” dibināšana savulaik bija saistīta ar atbalstu PSRS disidentiem, kas, protams, institūta darbību dara nepatīkamu aprindām, kuras padomju impērijas sabrukumu uzskata par 20. gadsimta “lielāko ģeopolitisko katastrofu”. Tāpēc vēl jo vairāk amerikāņu analītiķu atzinumu atgādināšana var būt mums noderīga.
Kā rakstīja “JF”, Krievijas valdība bija pasūtījusi pētījumus par situāciju dažās bijušajās padomju republikās, tai skaitā ES dalībvalstī Latvijā, lai detalizētāk noskaidrotu atsevišķu biznesa grupējumu un vietējo oligarhu metodes un ietekmi uz politiku, kā arī lai labāk izprastu promaskavisko un prorietumniecisko grupu spēku samērus un mijiedarbību. (Latvija šiem pētniekiem droši vien daudz pūļu nesagādāja. Viņiem kā labs orientieris varēja noderēt “Jaunais vilnis”, kuru apmeklējušie politiķi te aicina Putinu “mūsu komandā”, te paģēr veidot valdību, kas sēdētu ar Putinu pie viena galda.)
Viens no galvenajiem iemesliem, kas noteica Maskavas t. s. jauno pieeju darbībai šajās valstīs, bija tas, ka brutāla spēka pielietošana tomēr izmaksā dārgi, un it sevišķi Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gada augustā aizbaidīja diezgan daudzus Rietumu investorus.
No otras puses, karš Gruzijā zināmā mērā pamudināja ES sākt savu Austrumu partnerības programmu, ko Maskava uztvēra kā iejaukšanos tās ietekmes un “leģitīmo” interešu sfērā un kam lika pretī Eirāzijas Savienības projektu. Taču visumā projekts tika iztēlots kā brīvprātības kalngals un tika stāstīts, ka tas nav pretrunā ar kādas valsts “eiropeisko izvēli”, bet pat šo izvēli papildina. Patiesībā viss izvērtās citādi, un maigumu vajadzēja mest pie malas, lai steidzami ķertos pie vēstures gaitā pārbaudītākiem paņēmieniem. Un tas tā droši vien būs, kamēr Kremlī valdīs pārliecība, saskaņā ar kuru, sacīsim, ukraiņiem vai moldāviem varbūt arī ir pašiem savas intereses, taču tās uzskatāmas par mazāk “leģitīmām” salīdzinājumā ar Krievijas īpašo lomu un civilizējošo misiju.
Vēl viena joma, kur mērķis attaisno līdzekļus, ir kontrole pār Eiropas energoapgādi. Par to dabū pārliecināties Lietuva, kurai Kremlis turklāt vēl piestādīja rēķinu par veiksmīgo ES Padomes prezidēšanu. Jāpievērš uzmanība arī tam, ka nesen oktobrī pat “vecā” Nīderlande drusku iepazina spēles ar Krievijas tirgus durvju virināšanu, kad “Rosseļhoznadzor” ierēdņus pārņēma šaubas par tulpju zemes tulpju kvalitāti, kas laikam bija pasliktinājusies sakarā ar kuģa “Arctic Sunrise” epopeju un citiem diplomātiskajiem konfliktiem. Tādi atgadījumi Maskavas attiecībās ar Rietumeiropu pagaidām uzskatāmi par izņēmumu, kas tomēr apliecina, ka robeža starp “maigās” un cita veida varas izmantošanu noteiktos apstākļos kļūst visnotaļ izplūdusi.
Savukārt pēcpadomju telpā Kremļa vajadzībām pielāgotais Rietumu politiskās kultūras produkts – maigās varas koncepts – bieži iegūst īpatnējas izpausmes. Jums piebāž pie deguna palietotu partjanku un apgalvo, ka tas ir paraudziņš no “Dior” jaunākās kolekcijas. Līdzīgi notiek ar Baltijā izplatītajiem telekanāla PBK “audiovizuālajiem pakalpojumiem” un daudz ko citu. Lai gan rietumnieciskajā izpratnē maigās varas koncepts neietver ne naidīgu propagandu, ne ekonomisku šantāžu. Protams, pastāv nianses atkarībā no tā, vai minēto metožu lietošana un politiķu iebarošana jāveic Moldovā vai ES dalībvalstī Latvijā. Taču, kā izriet no “Jamestown Foundation” un arī citu novērotāju secinājumiem, Maskavas acīs Latvija diez cik nost no ganāmpulka nav aizklīdusi. Tā paliek pastieptā rokā turēta burkāna un pātagas sniedzamības attālumā.
