Māris Antonevičs: Žurnālisti vairs nekautrējas Straujumai tiešā veidā jautāt – vai plānojat atkāpties? 9
Amerikāņu seriālam “Troņu spēle” (“Game of Thrones”) pasaulē ir miljoniem pielūdzēju, kuri ar nepacietību gaida turpinājumu. Īsumā – filma ir par nenoteiktiem, bet pietiekami seniem laikiem, kur par varu (iespēju sēdēt dzelzs tronī vai vismaz tā tuvumā) iedomātā karalistē cīnās dažas dižciltīgas ģimenes, bet paralēli tam arī vairāki citi grupējumi. Protams, arī pašu ģimeņu iekšienē notiek cīņa. Lai piesaistītu skatītājus, tiek uzturēta nepārtraukta spriedze un notikumi risinās ļoti strauji.
Uz seriāla fona Latvijas partiju varas spēle varētu šķist pat diezgan vienmuļa, taču spriedzes te netrūkst. Tā gan vairāk parādās nojausmu veidā, kā šobrīd plaši apspriestā versija par to, ka rudenī gaidāma valdības maiņa un Ministru prezidenta amatu ieņemšot “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa. Šim plānam jau esot piekritusi (vai vismaz solījusi netraucēt) Zaļo un zemnieku savienība, kas ir gandarīta par Āboltiņas organizēto atbalstu ZZS kandidāta Raimonda Vējoņa ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā. Tagad tikai esot jāizdomā piemērots iegansts, kāpēc amatu vajadzētu atstāt pašreizējai valdības vadītājai Laimdotai Straujumai. Abas tomēr ir no vienas “ģimenes”, t. i., partijas… Žurnālisti vairs nekautrējas Straujumai šos jautājumus uzdot tiešā veidā. Nupat intervijā žurnālam “Ir”, premjere teikusi: “Nē! Es negatavojos demisionēt noguruma vai kāda cita iemesla dēļ.” To viņa atkārto vēl vairākas reizes, bet pa vidu tomēr parādās atziņa, ka “Eiropas, pasaules praksē partijas vadītājs ir valdības vadītājs, kas, manuprāt, ir diezgan pamatoti, jo citādi veidojas divas valdības un lēmumu pieņemšanas centri.” Nav noslēpums, ka savulaik L. Straujuma tika pierunāta kļūt par Ministru prezidenti ar solījumu, ka pēc vēlēšanām viņai nebūs jāpaliek šajā amatā, taču tagad viņai vara, šķiet, iepatikusies. Kaut kas vilinošs tajā ir, un tas liek piedalīties šajā spēlē.
Neiesaistītajiem gan nozīmīgāks būtu cits jautājums: kā šo varu izmantos? Kas būs citādi nekā ir šobrīd? Kāds ir S. Āboltiņas kā nākamās premjeres darbības programma un mērķi?
Pagaidām tie ir neatbildēti jautājumi, jo ēteru aizpilda intrigas. Piemēram, par jaunu partiju, kuru it kā gatavojas veidot “Vienotības” citādi domājošais jeb t. s. liberālais spārns ar Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni priekšgalā. Partijas veidošanai viņu potenciāls gan ir gaužām vājš, taču intrigu šīm runām piešķīrusi pati Āboltiņa kā jaunās partijas līderus minot Sandru Kalnieti un Egilu Levitu. Kā “Vienotības” vienotības aprūpētājs gan pieteicies politologs Ivars Ījabs, kurš interneta portālā “Satori” lietišķi izskaidrojis, ka varu “Vienotība” var saglabāt pašreizējā, lai arī varbūt ne tajā pievilcīgākajā veidolā (politologs lieto metaforu “cūkdelfīns” – “kāda efektīva un ne visai glīta radība, kura turklāt ir hibrīds”). “Tiem, kas mīl visu skaisto, glumais cūkdelfīns patiesi nekādu sajūsmu neradīs. Taču tieši cūkdelfīni ir tie, kas Latviju ir padarījuši tādu, kāda tā šodien ir. To, ka zvēru karalis Latvijā ir tieši cūkdelfīns, klusējot atzīst arī pārējie faunas locekļi,” tā Ījabs. Un, pat ja kāds biedrs “Vienotību” pametīs, šķiet, ka lielais vairākums tomēr būs apdomīgs.
Līdzīgs apdomīgums, visticamāk, tiks izspēlēts arī attiecībā pret Nacionālo apvienību, kurai pēdējā laikā nepārtraukti tiek kratīts ar pirkstu, draudot to izmest no koalīcijas un neaicināt nākamajā. Taču no varas spēles viedokļa praktiskāks variants būtu nacionāļus atstāt, bet pieaicināt klāt divas pašreizējās opozīcijas partijas – Reģionu apvienību un “No sirds Latvijai”. Un tad pēc vajadzības atgādināt – neaizmirstiet, ka varam iztikt arī bez jums. Skaldi un valdi!
