Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. decembris, 2015
Drukāt

Varaskāres dzītais. NEDĒĻAS FILMA: Makbets. Recenzija

Publicitātes fotoPublicitātes foto
UZZIŅA:

"Makbets"/"Macbeth"

Lielbritānija, ASV, Francija, 2015

Režisors: Džastins Kurcels

Lomās: Maikls Fasbenders, Mariona Kotijāra, Pedijs Konsidains, Šons Hariss, Deivids Tjuliss, Elizabete Debicki

No 11. decembra "Kino Citadele", "Cinamon", "Multikino", "Splendid Palace"

Kannu kinofestivālā “Makbeta” pirmizrādi pavadīja kaismīgas ovācijas. Maz ticams, ka tā notiks pēc katras Džastina Kurcela filmas izrādīšanas Latvijā, kaut arī iemeslu šādai pateicības izrādīšanai pietiek.

Viljama Šekspīra lugu “Makbets” lielajam ekrānam mēģinājuši pakļaut daudzi. Jau mēmā kino laikā tapušas vairāk nekā desmit filmas, un šim neprātam lemtajam vīram savulaik ķēries klāt gan britu skatuves un kino ģēnijs sers Lorenss Olivjē – iecere palika scenārija līmenī nepietiekama finansējuma dēļ (1950) –, gan amerikāņu ģēnijs Orsons Velss (1948) un skandalozais Romāns Polaņskis (1971), un nu lugu ekranizējis Džastins Kurcels, kura versijai, kājās stāvot un, kā runā, desmit minūšu garumā, aplaudēja Kannu kinofestivāla seansa apmeklētāji. Kaut arī oriģinālmateriāls ir sarežģīts – un šobrīd es nerunāju par novecojušo valodu, kas arī latviešu tulkojumā prasa krietnu iespringumu –, austrālietim Džastinam Kurcelam bijis pa spēkam ar savām ambīcijām neaizēnot Šekspīra veikumu un tajā pašā laikā arī pašam nepalikt diženā dramaturga ēnā, pakalpīgi vizualizējot viņa darbu un vienu no spilgtākajām savas līdzšinējās karjeras lomām piespēlējot Maiklam Fasbenderam, kurš savukārt par noslogojumu un arī filmu žanru dažādību – no vesterna “Gausie rietumi” un biogrāfijas “Stīvs Džobss” līdz X cilvēku franšīzei – pēdējos gados nudien nevar sūdzēties.

Karavīra Makbeta tikšanās ar četrām – režisora pašrocīga iniciatīva Šekspīra trijotnei pievienot vēl vienu vellatu – raganām miglas un asiņu pielietā ainavā uz visiem laikiem maina viņa dzīvi, varaskārē tiecoties pēc Skotijas karaļa troņa un kroņa un ceļā neapstājoties arī tad, kad to šķērso uzstājīgi un nekad neapklusināmi sirdsapziņas klauvējieni, asins izliešanas, tuvāko draugu nodevība, paša vainas izjūta un pareģojums, ka valdnieku dinastijai ne jau viņš ieliks pamatus, bet viņa uzticamais draugs un cīņubiedrs Benkvo. Tas viss uzņemts ne tajā klasiskākajā manierē, kā ierasts ekrānam adaptēt Šekspīra darbus, un vēl arī ar diezgan dabisku apgaismojumu drūmi zilpelēkā krāsu gammā, kurai palīdz Skotijas augstienes mežonīgā vide, neprognozējamie laikapstākļi un mistiskā aura, ko nodrošina gan 400 gadu vecā oriģināldarba simboli, gan mūsdienu iespējas to projicēt uz ekrāna.

Kaujas ainas ar īpaši palēninātu un vardarbību akcentējošu darbību ir īpaši pārliecinošas, tāpat kā Fasbendera un Marionas Kotijāras saspēle. Šīs “Makbeta” versijas zvaigzne nenoliedzami ir Fasbenders, kurš šobrīd kinoteātros skatāms arī Stīva Džobsa lomā. Taču uz Makbeta fona Silikona ielejas vizionāra portrets ir vien studenta rosīšanās, parādot, ka ne Holivudas honorāri, ne kļūšana par vienu no tās pieprasītākajiem aktieriem Maikla Fasbendera talantā un tā izpausmēs nav pieļāvuši mazināt kvalitātes latas augstumu un pieļaut haltūras – to Makbets nudien nepiedotu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+