Latvijā
Novados

Varbūt mūsu atmiņas ir kā akmeņi! Saruna ar akmeņu muzeja vadītāju Vilni Strautiņu1


Vilnis Strautiņš
Vilnis Strautiņš
Foto: Juris Lorencs

Vilnis Strautiņš Lubānas novada “Vaidavās” izveidojis savu privāto akmeņu muzeju. Tagad viņam 72 gadi un viņš dalās ar “LA” savā skatījumā uz notiekošo.

Cik zinu, esat uzaudzis netālu no mana vectēva “Rudzīšiem”. Diemžēl šo māju vairs nav, palikusi vien pagraba vieta, vecie ozoli un oši, apkārt plešas labības lauki.

V. Strautiņš: Bet uz maniem dzimtajiem “Lauciņiem” šodien aug mežs. Vectēvs nolīda līdumu, iekopa laukus, iestādīja sešus hektārus lielu ābeļdārzu. Bet laiki mainās. Ar milzīgām pūlēm un cerībām veidotā sēta aizgājusi nebūtībā, un tās vietā atkal aug koki. Tagad te Lubānas pievārtē esmu iekopis pats savas “Vaidavas”.

Man gan šķiet, ka esmu ieradies nevis lauku mājās, bet gan japāņu dārzā, akmeņu parkā vai varbūt pat muzejā.

Es pats to dēvēju par akmeņu kolekciju.

Kāpēc cilvēki vispār kaut ko kolekcionē?

Tad jāatbild tā – man žēl to, kuri savā mūžā nekad un neko nav krājuši. Kolekcijas jau var būt visdažādākās – markas, monētas, fotogrāfijas, grāmatas, ēdienu receptes, puķes dārzā, kaktusi uz palodzes. Tas nozīmē, ka cilvēks par kaut ko interesējas, ka vismaz pret kaut ko viņš nav vienaldzīgs. Esmu sastapis cilvēkus, kuri krāj konfekšu papīrīšus, pat cukurgraudus papīra iepakojumā.

Mani visvairāk interesē akmeņi. 1973. gadā vēl dzīvoju Līgo pagasta “Saliņu” mājās. Man bija pašam sava siena pļava. Atbrauc traktors, sāk pļaut, bet pēc brīža – tavu nelaimi – izkapts pagalam. Laikam kāds akmens būšot pie vainas. Nākamajā gadā stāsts atkārtojas – atkal tas pats traktors, un atkal salauzta izkapts! Traktorists saka – vai nu tu dabū to akmeni ārā, vai roc tam blakus mietu, citādi es vairs pie tevis nebraucu! Neko darīt – ņēmu un izraku.

Vaininieks izrādījās ļoti neparasts vertikālas formas akmens veidojums. Aizvedu to mājās un novietoju pagalma stūrī kā dekorāciju. Tā arī viss sākās. Tagad manā kolekcijā jau ir ap 4500 akmeņu un katrs ar savu stāstu, ar savu vēsturi. Vēl jau ir arī otra, “mazā” kolekcija – akmentiņi no dažādām pasaules valstīm. Tos esmu vedis pats, saņēmis dāvanā no draugiem un paziņām, pat no pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Šobrīd kolekcijā ir 126 valstis un visi pieci kontinenti, Antarktīdu ieskaitot.

Kas tevi saista akmeņos?

Vispirms jau neparasta forma. Vieta, no kurienes akmens atvests, tā atrašanas vēsture. Tāpat man ir svarīgi, lai akmens izstarotu pozitīvu garīgu enerģiju. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad esmu bijis spiests šķirties no jau mājā atvestiem un apskatei izstādītiem akmeņiem. Vienkārši jūtu – neder, viņos nav siltuma un omulības.

Bet akmeņu kolekcijas nav vienīgie “Vaidavās” apskatāmie objekti.

Vēl šeit ir kafijas krūzīšu kolekcija. Precīzāk – 2941 krūzīte no 77 pasaules valstīm. Tāpat esmu paglābis no iznīcības vecos darbarīkus, pudeles, traukus, sadzīves priekšmetus. Starp citu, tie visvairāk interesē tieši bērnus un jauniešus. Ne tikai pilsētniekiem, pat lauku bērniem daudzi senie priekšmeti ir sveši un nesaprotami, viņi pat nespēj iedomāties, kādam nolūkam tie paredzēti.

Šķiet, mūsu vecāki ir pēdējā paaudze, kas prot ieslēgt gan datoru, gan iejūgt zirgu, pļaut ar izkapti un aizdegt petrolejas lampu.

Un pienāk brīdis, kad paaudžu un iemaņu pēctecība pārtrūkst. Lubāna var lepoties ar fotogrāfa Alfreda Grāvera fotogrāfiju un negatīvu kolekciju, vienu no plašākajiem šāda veida krājumiem Latvijā. Grāvers iemūžināja veselu pusgadsimtu, laiku no 1904. līdz 1954. gadam. Un kas ir interesanti – kad aculiecinieki vēl bija dzīvi, Grāvera mantojums nevienu neinteresēja. Redzot, kā aiziet vēstures liecinieki un kopā ar viņiem – arī atmiņas, pēdējos gados esmu sācis vākt liecības par padomju gadiem.

Kāpēc es tā daru? Jo tā ir vēsture, kas joprojām glabājas mūsu atmiņā, kamēr jauniešiem, patiesībā visai paaudzei “līdz 40” par to ir visai “tumša bilde”. Bet nav iespējams izsvītrot no tautas dzīves veselus piecdesmit gadus, un tas arī nav vajadzīgs. Dzīve ir sarežģītāka par melnbaltām vēstures klišejām. Mani priecē tas, ka cilvēku interese par vēsturi un tās liecībām aug. Pavērojiet, cik populāri pēdējā laikā kļuvuši kolekcionāru saieti, senlietu tirdziņi, pat krāmu tirgi.

Padomju laikos bijāt Indrānu ciema, jau neatkarības gados – tāda paša nosaukuma pagasta priekšsēdētājs. Indrāni laikam ir viens no mazākajiem pagastiem Latvijā?

Kā uz to skatās. 1986. gadā pagasta teritorijā dzīvoja ap 1700 cilvēku, šodien gan jau krietni mazāk. Bet platības ziņā Indrānu pagasts ir viens no lielākajiem – veseli 343 kvadrātkilometri. No viena pagasta gala līdz otram ir gandrīz 40 kilometru, pie Latgales robežām var saskatīt Bērzpils baznīcas torņus.

Indrānu vārds latviešiem saistās arī ar Rūdolfa Blaumaņa tāda paša nosaukuma lugu. Un ar nocirstajiem “Indrānu” ošiem, kas tika ziedoti reformu un attīstības vārdā. 2007. gadā Lubānas pilsēta un Indrānu pagasts izveidoja Lubānas novadu. Tagad tuvojas nākamā apvienošanās, nu jau ar Madonas novadu. Tas uz labu vai sliktu?

Esmu mazliet skeptisks. Piemērs ir Gulbenes novads, kurš iepriekšējās reformas laikā izveidojās bijušā Gulbenes rajona robežās. Vai lielāki pašvaldības mērogi tur sekmēja milzīgu attīstības izrāvienu? Diezin vai. Jā, ir Lizuma fenomens ar veiksmīgiem uzņēmumiem, ar “Avoti SWF” mēbelēm un “Dimdiņu” kāpostiem. Bet tas vairāk ir dažu uzņēmīgu cilvēku nopelns. Turklāt neaizmirsīsim, ka jau padomju laikos Lizumā saimniekoja spēcīgs kolhozs – slavenais “Spars”. Ne jau jaunā novadu karte uzlabos cilvēku dzīvi, bet gan valsts attieksme, pašvaldību iespējas un pašu iedzīvotāju uzņēmība. Šis ir tas piemērs, kurā varam pārliecināties, ka ārējā forma nenosaka saturu.

Cilvēki turpina atstāt arī lielo Gulbenes novadu…

Tukšums sākas tur, kur tiek slēgta skola. Paskatīsimies uz manu dzimto pusi, uz Līgo pagastu. Siltāju pamatskola, kurā mācījās mans tēvs un vectēvs, ir slēgta, ēkā iekārtots pansionāts. Viens veikaliņš, kurš velk dzīvību – jo pircēju jau nav. Ģimenes ar bērniem apkārtni pamet, daudzi jaunieši dodas uz ārzemēm. Kurš pašvaldības vadītājs vēlas savā teritorijā slēgt skolu? Neviens! Bet vai Latvijas īpašajos demogrāfiskajos, saimnieciskajos, arī drošības apstākļos lauku skolu saglabāšanai nevajadzētu būt valsts prioritātei? Manuprāt, vajadzētu.

Varbūt darbu dos mežs? Podiņu stādu audzētava, kas ir viena no lielākajām Baltijā un nemitīgi paplašinās.

Problēma var izrādīties cita – darbaroku trūkums. Jo stādu audzētava galvenokārt piedāvā sezonas darbus, kas, starp citu, nav viegli. Daudzi bijušie Podiņu strādnieki jau rosās pa ārzemēm.

Lubānas puse ir bagāta ar izciliem cilvēkiem, lai pieminam kaut vai trīs – Oskaru Kalpaku, Hugo Celmiņu un Jāni Zāberu. Tepat netālu no tevis Dārziņu mājās dzīvoja Broņislava Martuževa. Vai zinājāt, ka viņa raksta dzejas?

Šķiet, tas bija 1987. gads, kad man kāds pačukstēja – aiz Evas Mārtužas vārda patiesībā slēpjoties mūsu pašu Broņa, kā mēs viņu saucām. Protams, es zināju, ka viņa bijusi izsūtīta. Gan Lubānā, gan Līgo pagastā tādi kā viņa bija ļoti daudzi – Sibīriju izgājuši, 50. gadu vidū atkal atgriezušies dzimtajā pusē. Bet tikai pēc neatkarības atgūšanas mēs apjautām Martuževas patieso dzīves stāstu, pārbaudījumus un ciešanas, kurām viņa gājusi cauri. Lai godinātu viņas piemiņu, 2016. gadā tika dibināts fonds “Rakstītāja”. Pagaidām lielākais realizētais projekts ir 2018. gada augustā atklātā Martuževas Dzejas klēts Lubānas “Dārziņos”.

Lubāna ir maza pilsētiņa, bet, lai to tā īsti apskatītu un iepazītu, būtu vajadzīga vesela diena. Mūsu baznīca, dabas taka “Aiviekstes ozoli”, Visagala kapi, kur apbedīts Oskars Kalpaks. Amatnieku māja, Martuževas Dzejas klēts, Zābera muzejs. Un, ja nu vēl atliek laiks, tad laipni lūgti arī akmeņu parkā “Vaidavas”!

Kas padomā turpinājumā?

Man ir iecere izveidot Āderu taku, kaut ko līdzīgu izziņas ceļam, kas spēs katrā cilvēkā attīstīt rīkstnieka talantu. Dažkārt dzird sakām – man tā rīkstiņa neklausa, tur neko nevar darīt! Bet tā nav taisnība, rīkstiņa klausa visiem, tikai nepieciešams iedot vajadzīgo impulsu. Tas ir tāpat kā ar mācīšanos lasīt – boksterējam, lēni liekam kopā zilbes, un te pēkšņi viss aiziet, vārdi paši skrien pretim!

Saistītie raksti

Diemžēl šodien daudzas cilvēkiem dabiski piemītošas spējas tiek pārvērstas par biznesu, un rīkstniecība ir viena no tādām. Krāpnieki uzdodas par rīkstniekiem un piesola savus pakalpojumus. Un apmānītais saimnieks izrok aku, saliek betona grodus, bet ūdens kā nav, tā nav. Ādere atrasta, bet tā ir nevis ūdens, bet gan uguns ādere! Agrāk nākamās sētas vietu pirms būvēšanas izstaigāja pieredzējis rīkstnieks. Kā toreiz teica – “iegrozīja” dzīvojamo māju un saimniecības ēkas pazemes āderu tīklojumā tā, lai cilvēkam naktī nebūtu jāguļ uz ūdens āderes.

Deviņdesmitajos vairākas ekskursantu grupas Lubānā vaicāja pēc “Atmiņu parka”. Kas tur pie vainas – pārteikšanās vai pārrakstīšanās, vēl tagad neesmu noskaidrojis. Bet jaunais nosaukums man patika. Izrādās – mani akmeņi ir atmiņas! Vai varbūt mūsu atmiņas ir kā akmeņi? Pieminekļi, dzīves robežstabi. Ne velti saka – tas ir kā akmenī iecirsts. Jo kas tad paliks pēc mums? Vien atmiņas.

LA.lv