Skats no Māra Martinsona spēlfilmas “Romeo n’ Джульетта”.
Skats no Māra Martinsona spēlfilmas “Romeo n’ Джульетта”.
Publicitātes foto

Varbūt tomēr “German n’ Лаура”? 0

Viljama Šekspīra “Romeo un Džuljeta” latviešu teātrī ir pazīstams darbs, bet kino līdz šim to interpretējis tikai Viesturs Kairišs, turklāt dokumentālā filmā (ar tādu pašu nosaukumu). Režisors Māris Martinsons kopā ar scenāristu Nilu Saksu lugas darbību pārcēluši uz mūsdienu Jūrmalu un galvenos varoņus izvēlējušies kā divas nacionalitātes – latviešus un krievus – pārstāvošus, par ko liecina filmas oriģinālnosaukums: “Romeo n’ Джульетта”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Māris Martinsons Latvijas kino sevi pieteica 2009. gadā, kad viņa Lietuvā uzņemtā spēlfilma “Nevajadzīgie ļaudis” (2008) Nacionālajā filmu festivālā saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā, par kuru tradicionāli pausta vislielākā interese – labākā pilnmetrāžas spēlfilma. Tobrīd pēc teju divdesmit gadiem Martinsons bija atgriezies Latvijā un kopš tā laika šeit radījis jau vairākas spēlfilmas ar starptautiskas komandas līdzdalību – lietuviešu komponistu un aktieri Andri Mamontovu, japāņu aktrisi Kaori Momoi un citiem. Režisors ir vērīgs pret sociālām norisēm sabiedrībā un aktuālām kino tendencēm, par ko liecināja kaut vai būtiskā imigrantu tēma “Nevajadzīgajos ļaudīs” (2009), filmas “Amaya” (2010) izteiksmes valoda. “Romeo n’ Джульетта” arī ir reakcija uz Latvijā pastāvošo divkopienu sabiedrību, kuras daļēji dzīvo paralēlās pasaulēs, kaut arī ģeogrāfiski vienā vidē.

Kāpēc Šekspīru?

Vairākas Šekspīra šī darba ekranizācijas kļuvušas par kino klasiku – gan attiecīgajos reģionos, gan laika posmos. Varam pieminēt Dzefirelli 1968. gada klasiku, Baza Lurmena moderno un eklektisko “Romeo + Džuljeta” (1996), atklājot pasaulei divus lieliskus aktierus – Leonardo di Kaprio un Klēru Deinsu, mūziklu “Vestsaidas stāsts” (1961), kas izmanto lugas motīvus. Lurmena versija, saglabājot uzticību klasiskajam Šekspīra rak­stītajam tekstam, bet pārceļot darbību uz tagadnes Veronbīču, perfekti spēja radīt senlaicīgi skanošo tekstu un mūsdienīgās vides saskaņu, izmantojot videoklipiem līdzīgu stilistiku, atsvešinātību no konkrētas realitātes, krāšņo, karnevālisko vidi papildinot ar enerģētisku mūziku. Tajā bija gan romantika, gan traģēdija, gan komēdija – un viss postmodernā kino valodas ietērpā. Atsauce uz Lurmena filmu šīs recenzijas kontekstā pamatojama ne tikai ar Šekspīru, bet gan Martinsona filmā apzināti ietvertajām atsaucēm uz Lurmena darbu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Martinsona “Romeo n’ Джульетта” galvenie varoņi ir sešpadsmit gadus jaunā latviešu meitene Džuljeta (Laura Dzenīte) un par viņu trīs gadus vecākais krievu puisis Romeo (Germans Andrejevs). Viņi nāk no vienkāršām ne pārāk labi pārtikušām ģimenēm, Džuljetas mamma meiteni audzina viena, brālis aizbraucis uz Angliju, uz kurieni Džuljeta kopā ar draugu Parisu arī cer doties. Savukārt Romeo sapņo par mūziķa karjeru un domā doties uz Krieviju, kur ir lielāks mūzikas tirgus. Taču saulgriežu pasākumā Dubultos notiek liktenīgā Džuljetas un Romeo satikšanās, kas izmaina abu turpmāko likteni. Atsauce uz Šekspīru un Lurmenu filmas dialogos iznākusi vienlīdz neveikla – abiem jauniešiem iepazīstoties un nosaucot savus vārdus, Romeo komentē, ka tie ir gluži kā Šekspīra varoņiem (šādu sakritību gan grūti uztvert nopietni un ticami Latvijā!), bet Džuljetas draudzene, kurai meitene izstāstījusi par iepazīšanos ar Romeo, piezīmē, ka viņu vārdi ir tādi paši kā filmā ar di Kaprio. Hrestomātiskā stāsta ievietošana reālā vidē un reālās sociālās problēmās izrādījies nepaveicams uzdevums.

Kāpēc filmu?

“Romeo n’ Джульетта” uzņemta, filmējot pilsētvidē, bieži izmantojot kustīgu rokas kameru, lai radītu klātesamības iespaidu. Filmas darbība notiek vairākās Jūrmalas pilsētas daļās – Kauguros (kur dzīvo Romeo ģimene), Dubultos, kur notiek jauniešu pirmā satikšanās. Tās stāsta pamatā ir lugas naratīvs – no savstarpēju naidu izjūtošām vidēm nākoši galvenie varoņi, jauniešu iemīlēšanās, konflikts un nogalināšana, Romeo vajāšana un traģiskais fināls. Arī pārējos varoņus sauc lugas personāžu vārdos – Pariss, Tibalts, saglabāti dzimtu uzvārdi Kapuleti un Monteki. Vēlme veidot latviešu versiju Romeo un Džuljetas stāstam, manuprāt, ir apsveicama, bet lielākās pretenzijas raisa nacionālā motīva izvēle naida vadīto cilvēku grupu rīcības pamatā.

Filmas ievadtitrs vēsta par to, ka Latvija bijusi padomju impērijas sastāvdaļa un vēl arvien ir sadalīta starp divām kopienām. Šis aspekts īpaši izcelts epizodēs, kurās krievu jaunieši uzbrūk latviešiem par to, ka viņi pa ielu nes Latvijas karogu, latviešu jaunieši protestē “Jaunā viļņa” festivāla laikā un citās atsaucēs, kā arī atsevišķu varoņu raksturojumā. Tā tas ir, piemēram, ar Romeo tēvu, kurš šeit dzīvo jau sen, runā krievu valodā, naturalizējies nav, latviešu valodu neprot, tādēļ nespēj atrast darbu un ieslīgst dzeršanā. Šis temats ir ļoti sensitīvs, bet arī analizēšanas vērts, taču diemžēl, sajaucot to kopā ar simbolisko un traģisko mīlasstāstu, nav izdevies pienācīgi atspoguļot ne vienu, ne otru. Ir pat pievienota vēl aktuālāka atsauce – piezīme par karu Ukrainā, kad Pariss panikā pēc slepkavības cer, ka brīdī, kad notiek karš Ukrainā, viņu nevainos tīšā naida kurināšanā pret Krieviju.

Filmā ir diezgan daudz kaušanās, pakaļdzīšanās ainu, bieži izteikti lamuvārdi, piešķirot skarbu noskaņu. Stāsts risinās divu dienu laikā, un sižetā pamīšus tiek rādītas epizodes ar notikumiem tagadnē un iepriekšējās dienās, kas gan nenāk par labu filmas dramaturģijai un noskaņai. Jaunie aktieri, varbūt tikai izņemot Romeo lomas atveidotāju Andrejevu, jūtas komfortabli ar savu varoni. Pārējie visbiežāk izrunā savus dialogus, neiejūtoties lomā un neizprotot attiecīgās situācijas būtību.

Reklāma
Reklāma

Šekspīra lugā mīlestība apzīmē to spēku, kas var stāties pretī jebkādam ienaidam, kaut arī varoņiem tās dēļ ir jāiet bojā – tas ir reizē tiešs un simbolisks apzīmējums. Filmā par nacionāla naida šķirtiem mīlētājiem, atkāpjoties no Šekspīra oriģināla, un te – brīdinu, atklāšu filmas finālu! – latvietei ir lemts dzīvot. Laikam tieši šajā vietā atkāpe no Šekspīra kļūst tik būtiska, ka liek uzdot jautājumu – kāpēc dramaturga radītais darbs vispār bija nepieciešams? Vai nebūtu bijis labāk uzņemt filmu “German n’ Лаура”, atsakoties no atsaucēm uz Šekspīru, bet saglabājot sociālo vidi un sabiedrības problēmas kā reālu atskaites punktu filmas darbībā?

Uzziņa

“Romeo n’ Джульетта” tuvākais seanss – 4. novembrī “Kino Citadele”.