Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. aprīlis, 2016
Drukāt

Vārda brīvības smalkās robežas (10)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Vārda brīvība un nacionālā drošība – kur ir tā robeža, kad pateiktais vārds jau kļūst par apdraudējumu valsts nacionālajai drošībai? Kad Dainis Rūtenbergs izrāva Krievijas karogu piketētājam, kurš iestājās par Krimas aneksiju, un nesaņēma par to, lielākais, administratīvo sodu kā, piemēram, Rīgā izvietotās Maidanam veltītās izstādes postītājs, bet kļuva par apsūdzēto krimināllietā, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers man retoriski vaicāja: kādi Latvijas Republikas normatīvie akti aizliedz slavināt Krimas aneksiju un paust atzinību Krievijas rīcībai? Vai Latvijas Republikā ir aizliegts demonstrēt un lietot Krievijas Federācijas karogu? Ja šāda aizlieguma nav, vai Latvijā darbojas demokrātiskās brīvības princips, ka atļauts ir viss, kas speciāli nav aizliegts? Valsts drošības iestādes ir izstrādājušas grozījumus Krimināllikumā, kas patlaban tiek apspriesti Saeimā. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT) ir ļoti bagātīga pieredze, izskatot vārda brīvības robežas kontekstā ar nacionālās drošības argumentiem no valsts puses. Ineta Ziemele, Satversmes tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore un bijusī ECT tiesnese, un Gaidis Bērziņš, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, analizēja, vai ģenerālprokurora retorika ir vietā un vai tad, kad tiks pieņemti Krimināllikuma grozījumi, šādi piketi vairs netiks pieļauti.

 

I. Ziemele: – Šis notikums bija jāvērtē kā divu fizisku personu viedokļu sadursme. Viena persona pauda savu politisko atbalstu Krimas aneksijai, bet otra pret to protestēja, izraujot Krievijas karogu un saliecot tā kātu. Diemžēl visā šajā diskusijā tas tika aizmirsts. Demokrātiskā valstī var pastāvēt šie abi viedokļi, arī tāds, ko nepieņem sabiedrības vairākums, ja vien tas nav naidu kurinošs, neaicina uz vardarbību, nav rasistisks vai diskriminējošs. Taču tik un tā valsts pienākums ir izvērtēt, vai persona, kas pauž šādas kontrversālas idejas, neizmanto kādus runas elementus, kas ir ar likumu aizliegti.

Tā bija divu fizisku personu vārda brīvības sadursme, un tāpēc abas puses bija jāvērtē juridiski līdzvērtīgi. Taisnība, Rūtenbergs savu viedokli pauda agresīvāk, bet tik un tā arī tā ir vārda brīvības izpausme.

Tiesībsargājošajām ie­stādēm ir pienākums nevis kādu sodīt par viņa pausto viedokli, bet gan pārstāvēt sabiedrības intereses tādā veidā, lai nerastos apdraudējums sabiedriskajai kārtībai un nacionālajai drošībai, no vienas puses, un būtu nodrošināta brīvība paust viedokli, no otras puses. Tādējādi policijai, pirmkārt, jānodrošina, lai šie dažādie viedokļi tiek pausti likuma ietvaros, un, otrkārt, jāraugās, lai nebūtu aicinājuma uz vardarbību un valsts varas gāšanu. Ņemot vērā, ka arī Rūtenbergs īstenoja savas tiesības uz vārda brīvību, rodas jautājums, vai šajā divu fizisku personu viedokļu konflikta gadījumā valsts iestādes rīkojās atbilstoši, nodrošinot abu viedokļu pastāvēšanu un kārtības uzturēšanu.

Ja analizējam, kas bija piketētāju viedokļa saturā, ir skaidrs, ka tas, ko viņi pauda, neatbilda Satversmes vērtībām, kas, kā zināms, cita starpā paredz starptautisko tiesību normu ievērošanu. Tādi viedokļi, kas attaisno spēka lietošanu valstu attiecībās un attaisno valstu teritoriālās integritātes apdraudējumu, ir šokējoši, bet ar vārda brīvības ierobežošanu ir tā – ja vien Krimināllikumā nav uzrakstīts, ka konkrētu Satversmes vērtību vai normu noliegšana ir kriminālsodāma rīcība, tikmēr arī šādus šokējošus paziņojumus var paust.

G. Bērziņš: – Krimināltiesību jomas eksperti droši vien piekristu apgalvojumam, ka uzrakstīt vienu normu, lai sauktu pie atbildības personas, kas noliedz Krimas aneksiju, būtu neatbilstoši krimināltiesību vispārējiem principiem. Pēdējā laikā jēdziens “nacionālā drošība” iegūst citu saturu. Piemēram, deviņdesmitajos gados ar nacionālo drošību mēs sapratām vienu, šodien – kaut ko citu. Juristi uzskata, ka nacionālā drošība varētu būt kā klauzula, kas būtu piepildāma ar konkrētu saturu. Iespējams, ka tiesa varētu būt tā institūcija, kas vienā vai otrā gadījumā to piepildītu, tāpat kā politiķu un valsts drošības iestāžu pārstāvju diskusijas par Krimināllikuma grozījumiem, kur noteikta atbildība pret valsti vērstām darbībām Satversmē neparedzētā veidā.

I. Ziemele: – Nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa skatīja strīdīgu lietu “Pirenčeks pret Šveici”. Spriedums šajā lietā sniedz bagātu vielu pārdomām un analīzei, un tas būtu noderīgs likumdevējam pašreizējā darbā. Turcijas Strādnieku partijas priekšsēdētājs Dogu Pirenčeks vairākās Šveicē notikušajās konferencēs 1915. gada armēņu genocīdu nosauca par “starptautiskiem meliem”. Ja Šveicē tiek noliegts genocīds pret armēņu tautu, tā ir krimināli sodāma darbība. Tātad Šveices tiesībsargājošajām iestādēm vajadzēja reaģēt uz šādu genocīda noliegumu, ko tās arī darīja, un Pirenčeks stājās tiesas priekšā. Pēc tiesas procesa viņš iesniedza sūdzību ECT, kas iz­analizēja viņa sacīto konferencēs un šajā patiešām ļoti sarežģītajā lietā nonāca pie secinājuma, ka viņa viedoklis nevar tikt uzskatīts par naidu, neiecietību vai agresiju pret armēņiem. Tiesa norādīja, ka pašus slaktiņus, kurus Pirmā pasaules kara laikā pastrādāja Osmaņu impērija, viņš nav noliedzis, bet gan iebildis pret to atzīšanu par genocīdu. Veids, kā sūdzības iesniedzējs pasniedza savu viedokli, bija agresīvs, bet tā nav tāda vārda brīvības izpausme, kas būtu aizliedzama. Es minēju, ka lieta nebija viennozīmīga, jo tiesnešu viedokļi dalījās un bija ļoti spēcīgās atsevišķās domas. Šajā lietā sadūrās fundamentālas Eiropas vērtības. Ja uz Rūtenberga lietu paskatās šīs lietas kontekstā un izanalizē to, kāds valsts resurss tika novirzīts, lai nonāktu pie galīgā risinājuma saistībā ar viena viedokļa paudēja rīcību, tad tās proporcijas izskatās samērā jocīgas.

– Bet, raugoties no otras puses, tomēr jāatzīst, ka te ir runa par sodu samērojamību – Rūtenbergs kļuva par krimināllietā apsūdzēto, viņu gan galējā instancē attaisnoja. Bet prokrievisko aktīvistu Staņislavu Bukainu par izstādes “Maidana cilvēki” postīšanu sauca tikai pie administratīvās atbildības un viņš izkļuva sveikā ar 70 eiro naudas sodu.

G. Bērziņš: – Es negribētu komentēt, vai procesa virzītājs ir rīkojies pareizi vai nepareizi, bet jāatzīst, ka tā problēma ir plašāka – nereti prokuratūra rīkojas pēc principa, ka pirmās vai otrās tiesas spriedums ir jāpārsūdz tikai tāpēc, ka tas jāpārsūdz. Ja uzdod jautājumu, kāpēc tas ir jāpārsūdz, atbildes nav viennozīmīgas, bet tām cauri vijas doma: kāpēc man kā procesa virzītājam būtu jāuzņemas atbildība – lai to dara tiesa!

Tiesu politikas apakškomisijā bijām uzaicinājuši to tiesu priekšsēdētājus Rīgā, kuru tiesās ir visgarākie lietu izskatīšanas termiņi. Viena no tām ir administratīvā apgabaltiesa. Tās priekšsēdētājs informēja, ka ap 40% lietu ir tā sauktās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lietas. Ļoti bieži esot gadījumi, ka VID pārsūdz negatīvu nolēmumu, neraugoties uz to, ka Augstākā tiesa jau ir atzinusi, kā būtu piemērojama attiecīgā tiesību norma, ka šajā jautājumā jau ir izveidojusies judikatūra, bet tik un tā notiek šī pārsūdzība.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vēlas tikties ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu, lai apspriestos, kura institūcija varētu izvērtēt pārsūdzības juridisko lietderību. Ģenerālprokuroram nav tiesību iejaukties tiesas procesā.

– Nepilsoņu kongresa pārstāvis Aleksandrs Giļmans raksta: “Man nav šaubu, ka tad, ja Latvijā pēkšņi parādītos zaļie cilvēciņi, viņus sajūsmināti sagaidītu apmēram tikpat ļaužu, cik nobalsoja par krievu valodu referendumā pirms četriem gadiem. Taču pat kopā ar nepilsoņiem šo pieaugušo nebūtu vairāk par pusmiljonu (..)” Ja krievu kopiena, kas parakstījās par otru valsts valodu, atkal nolems rīkot piketu otras valsts valodas ieviešanai un Rīgas dome to atļaus, vai arī šī vārda brīvības izpausme varētu tikt novērtēta kā valsti neapdraudoša?

I. Ziemele: – Pilnīgi skaidrs, ka tas nonāk pretrunā Satversmes 4. pantam, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, un Satversmes ievadā minētajām Latvijas valsts vērtībām. Bet tas nenozīmē, ka piketētāji nedrīkstētu miermīlīgi paust savu viedokli. Protams, ka lielai sabiedrības daļai šāda akcija nebūtu patīkama, bet, ja Rīgas dome nesaskata potenciālu bīstamību attiecīgajam piketam, tai nav iemesla nedot atļauju to rīkot. Tiesa, pirms piketa norises ir jābūt pārliecībai, ka tajā nebūs rasistiskas, naidu kurinošas darbības. Protams, ir arī cita, lielāka tēma, kas neizsīkst, gadiem ejot, un tas ir jautājums par metodēm un veidiem, kā sekmēt demokrātisko dialogu un komunikāciju dažādām Latvijas kopienām, interešu, profesionālām grupām ar valsti, lai nenonāktu līdz tāda veida demonstrācijām, kas to apdraudētu.

Atskaites punkts ir tas, ka Latvijā ir jābūt vārda brīvībai, lai cik tā būtu šokējoša. Valstī ir jābūt mehānismam, kā izvērtēt, lai plānotais pasākums nebūtu bīstams valsts drošībai, cilvēktiesību aizsardzībai un sabiedriskajai kārtībai.

G. Bērziņš: – Diskusijās par Satversmes preambulu skaidri izkristalizējās Sa­tversmes neaizskaramais kodols, un tad ir jautājums, vai vienīgā valsts valoda ir šī kodola sastāvdaļa un vai visiem ir skaidrs, kas ir Sa­tversmes kodols. Juristiem droši vien tas ir skaidrs, bet pārējā sabiedrībā, es pieņemu, viedokļi atšķirtos. No emocionālā viedokļa iespējams, ka lielai sabiedrības daļai, ne bez pamata, gribētos sodīt gan tādas personas, kas, piemēram, piketos pauž atbalstu Krimas aneksijai, gan personas, kas aicina Latvijā ieviest otro valsts valodu. To var saprast. Tomēr mēs dzīvojam kopīgā Eiropas tiesību telpā, kas liek izvērtēt visus tiesiskos aspektus. Krimas gadījumā jebkura rīcība būtu jāvērtē kontekstā ar atbildību, kas noteikta par noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem un genocīdu.

Arī jautājumā par iniciatīvu Latvijā ieviest otro valsts valodu acīmredzot būtu jāvērtē veids, kā tas tiek veikts. Ja tas notiktu vardarbīgā veidā, vai procesa veicināšanai (piemēram, likumprojekta sagatavošanai u. tml. mērķiem) tiktu piesaistīts ārvalstu finansējums, tad šāda rīcība būtu jāskata kontekstā ar Krimināllikumā noteikto atbildību.

Ja likumīgā veidā ļaujam rīkot piketus vai demonstrācijas, tad ir kārtība, kuras ietvaros būtu jāizvērtē visi riski, kas saistīti ar nacionālo drošību.

I. Ziemele: – ECT ir skatītas vairākas lietas, kas saistās ar vārda brīvības un nacionālās drošības jautājumiem. Viena lietu grupa ir tā, kur atbildētāja valsts bija Turcija, un tās saistās ar šīs valsts deviņdesmito gadu problemātiku, kad asā veidā notika ideoloģiju sadursme starp kurdiem, kuri cita starpā bija pieslējušies komunistiskās ideoloģijas tendencēm, un turkiem. Turcija tajā brīdī bija krimināllikumā un pretterorisma likumos pieņēmusi diezgan plašus noziedzīgo nodarījumu formulējumus. ECT nokļuva diezgan daudz sūdzību par to, ka, piemērojot šo regulējumu, tika slēgti laikraksti, sodīti laikrakstu redaktori, žurnālisti par to, ka atļauj kurdiem paust savu viedokli. Atsevišķās publikācijās tika pausts viedoklis, ka kurdi ved nacionālās atbrīvošanas karu pret Turcijas armiju, ko viņi dēvēja par fašistisku.

Turcijas tiesībsargājošās iestādes tādu runu definēja kā draudus Turcijas vienotībai un teritoriālai integritātei. Runas par nacionālās atbrīvošanās cīņām rosinātu arī citas valstis domāt par valsts vienotības apdraudējumu. Taču vārda brīvības robežas ir ārkārtīgi smalkas. ECT konstatēja, ka tādu publikāciju aizliegums, kur Turcijas armija tiek saukta par fašistisku, un arī laikrakstu izņemšana un konfiskācija šajā gadījumā nebija vārda brīvības pārkāpums. Tomēr tā neuzskatīja visi tiesneši – bija liels skaits tādu, viņi gan palika mazākumā, kuri atzina, ka vārda brīvībai vajadzēja prevalēt.

Ja runājam par vārda brīvību un nacionālo drošību, tad nav automātiskas atbildes par to, kā līdzsvarot šīs intereses. Viens no kritērijiem, lai konstatētu, vai vārda brīvībai ir pamatots vai nepamatots ierobežojums, vienmēr būs likuma skaidrība, lai cilvēks var paredzēt, kādos gadījumos viņam draud atbildība.

Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir parādījusi, ka Krimināllikumā ir neskaidrības, bet, tās novēršot, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, lai neciestu viens no demokrātijas pīlāriem – vārda brīvība.

– Izlasot Krimināllikuma grozījumus, iespējams pārliecināties, ka šis pīlārs tomēr tiek apdraudēts pantā “valsts noslēpuma nelikumīga iegūšana”. Ja žurnālista rokās nonāks konfidenciāla informācija, kura būtu izpaužama sabiedrības interesēs, tad par to draud cietumsods līdz pat trim gadiem.

I. Ziemele: – ECT savulaik izskatīja lietu, kas tika ierosināta pēc nedēļas laikraksta “Vereniging Weekblad Bluf” sūdzības par Holandi. Bijušais drošības dienesta darbinieks iesniedza laikrakstam publicēšanai konfidenciālu dokumentu. Laikraksts šo konfidencialitātes statusu neņēma vērā un dokumentu publicēja. Attiecīgās drošības iestādes pieķērās laikrakstam klāt un panāca, ka to izņem no apgrozības. ECT, veicot ārkārtīgi pedantisku lietas materiālu analīzi, konstatēja, ka šāda konfiskācija ir vārda brīvības pārkāpums. Tiesa neuzskata, ka informāciju, kurai ir valsts drošības raksturs, vajadzētu publicēt, taču šajā gadījumā tiesa pievērsa uzmanību faktam, ka kaut kādam personu lokam ārpus dienesta saturs jau bija zināms. Līdz ar to tādas informācijas aizsardzībai vairs nebija pamata un notikusī vārda brīvības ierobežošana bija nesamērīga. Tātad no ECT judikatūras izriet, ka valsts noslēpums uz dokumenta augšējās malas nav absolūtā patiesība. Taču žurnālistam ir jāizsver, ar kādu mērķi viņa rokās nonākusī informācija tiks publicēta, vai šāda rīcība būs sabiedrības interesēs un vai netiks apdraudēta valsts nacionālā drošība.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Vārda brīvība mēdz būt tikai divos veidos – vai tā ir , vai tās nav , tāpat , kā nemēdz būt patiesības , kas veidota no puspatiesības.

  2. kādēļ tāds hajs ar Krimu, kādēļ nav cepiens par Kosovu, turku okupēto Kipru

  3. TAD IR BRĪVĪBA VAI NAV?

  4. Ja primitivizeti, bez celonu – seku analizes paskatas, tad tiesam sanak it ka tikai 2 cilveku konflikts. Bet tas ta nav. Ja ta skatas, ta ir rupja dzilaku celonsakaribu ignoresana, un tadiem “tiesibsargiem” ieteicams butu nodarboties ari ar ko daudz primitivaku..
    Demokratija tomer nav visatlautiba. To butu jaatceras. Un 1 tiesibas beidzas tur, kur tas trauce cita tiesibam. Ari Rutenberga gadijums pat saja konteksta ir tiesi tads, ka tiek parkaptas visu Latvijas, un pat visas demokratiskas sabiedribas, tiesibas uz attiecigu sistemu, kura ir ari jaaizstav no tadiem terorisma sludinatajiem, jo citadi tadai demokratijai nav vertibas. Un tiesi tapec Rutenbergs butu nevis jasoda, bet jaapbalvo, ka demokratisko vertibu sargatajs, un attiecigi, tie, kas pret vinu versas, jaatzist par demokratijas ienaidniekiem, kuriem laikam nav vietas tada sabiedriba, pret kuru pasi uzstajas, kur nu vel ienemt attiecigus amatus..
    Kur ir IT KA s,malkas varda brivibas robezas? Nu nav tada “smalkumu”, ja vien netiek manipulets ar to. Piem. Nupat aizvertais krievu medijs zelojas, ka tam liegta varda briviba. Ja neiedzilinas, vai pat tadiem piespele, palidzot MANIPULET ar jedzieniem, to sajauksanu, tad ta. Bet ja skatas pec BUTIBAS, tad ne tas medijs, ne tas karoga vicinatajs nepauda brivu viedokli, bet darbojas ka HIBRIDKAUJINIEKI, attiecigas kara fazes veiceji, un tiesi ta butu visbargaka veifda sodami.
    Lielaka problema musu sabiedriba jau sen ir ta, ka visadi darboni veikli jauc jedzienus, pilnigi pretejas lietas uzdod par nez kadiem labumiem un demokratiju, kam ar to nav neka kopeja.
    Vel Cercils pec 2.PK teica, ka nakotne fasisti sevi sauks par antifasistiem…
    KA zvaigznes skatijas…
    Cinitaji pret demokratiju brec par demokratiju…
    Vai nav absurds? Tiem vajadzetu pat tiesiski spriest pec ta, par ko pasi iestajas – totalitarismu , tatad totalitaram metodem.

  5. Vai mums vajag tādu vārda brīvību kā šodien sabiedriskajā transportā, kad bezbiļetniece rupji lamājās , spļāva uz pasažieriem un uzvedās kā traka !?? Šo sievieti izaudzinājusi Eiropas “vārda brīvība” un visatļautība – “cilvēktiesības” ! Demokrātijas “cilvēktiesības” = slepkava par cilvēka nogalināšanu saņem niecīgu cietumsodu un turpina dzīvot uz sabiedrības rēķina ! Cilvēktiesības = teroristiem atļaut noslepkavot nevainīgus cilvēkus ??!! Par tādu pārkāpumu sabiedriskajā transportā musulmaņu zemēs vainīgā tiktu nomētāta ar akmeņiem !! …Bet kā sodīs šodienas pārkāpēju sabiedriskajā transportā – Uzliks soda naudu 5 eiro, pakratīs ar pirkstu un formulēs to kā “sīku huligānismu” ???!….Tad nākamreiz gaidiet no viņas jau bērna slepkavību ! Bet teroristu Briselē un Parīzē – par masu slepkavību sodīs ar 5 gadu cietumsodu ? …Vai mums vajag tādu “demokrātiju” , kura nevar mūs aizstāvēt ??!!

  6. Izlasīju, sapratu, ka labāk vispār nerunāt neko un nekur neiesaistīties. Tur jau smadzenes var izmežģīt visās tajās interpretācijās, kā var pagriezt tevis teikto.

    • Ja.Es Tev pilnigi piekrītu.Man jau tagad tā kā drusku bail kaut ko kritisku teikt par parlamentu….Viss notiks virtuvē aiz slēgtām durvīm.

    • Tieši to viņi cenšas panakt.
      Tāds ir mērķis. Lai cilvēks pats saprastu dabiskā veidā un nebūtu vajadzīgas čekas metodes lai aizvērtu mutes un atsistu interesi par politiskiem procesiem.
      Redzam jau ,ka pilsoņim trūkst patstāvīgu faktu analīzes spēju, jo tas netiek trennētas.

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+