Mobilā versija
+0.8°C
Hilda, Teiksma
Svētdiena, 17. decembris, 2017
2. decembris, 2016
Drukāt

Vija Beinerte: Vārdi un klusums

Foto: Valts Kleins, © 2016Foto: Valts Kleins, © 2016

Viņa nerunā ar mani jau vairāk nekā divdesmit gadu, vai tu vari to saprast? Šie vārdi skan drīzāk kā nopūta, nevis jautājums.

Nē, es to nevaru saprast. Es nevaru saprast, kā var nesarunāties ar patēvu. Pat ja viņš būtu izjaucis ģimeni, pat ja māte būtu iemīlējusies un aizgājusi pie viņa, pametot vīru. Taču viņš neko netika izjaucis, viņš apņēma sievieti ar bērnu. Neprecētu sievieti ar bērnu.

Oficiants atnes mums kafiju, bet viņš tai pat nepieskaras. Sākumā tā varēja būt pusaudzes greizsirdība, viņš saka, bet pēc tam nesarunāšanās kļuva par ieradumu, ko nespēj lauzt ne viņš, ne māte un arī pusmāsas ne. Tas sāp. Viņš mēģina par to nedomāt, tomēr tas joprojām sāp. Klusums viņu iznīcina. Viņš ienīst klusumu.

Tas ir kā – ienīst klusumu? Protams, problēmas ir jāizrunā, problēmas ir jārisina. Tāpēc jau mums ir dota spēja domas un sajūtas – nedrošību, šaubas, bailes, sāpes un prieku – ietvert vārdos. Vārdam piemīt spēks, milzīgs. Vārds var dziedināt un var arī ievainot, īpaši, ja paņem labi smagu un precīzi notēmē. Ar vārdu var izcelt no dzelmes un var arī nogremdēt. Kad nezini, ko iesākt, lūdz padomu. Kad zini, tomēr neesi drošs, meklē apstiprinājumu. Kad esi izmisis, gribi izkratīt sirdi. Vārdi spēj nomierināt un apskaut, tajos var ietīties kā dūnu segā, ko tev nosalušai apliek ap pleciem. Un vārdi var izdzīt uz ielas lietū un vējā. Vārds var būt kā padarīts darbs. Iesākumā bija vārds. Pamata cēlonī. Ja vārdam nepiemistu šāds spēks, cilvēks nebūtu sācis runāt. Un arī klusētu viņš citādi – viņa klusums tad būtu mēms bezdomu klusums.

Es dzīvoju vārdā. Vārdi ir manas mājas un patvērums. Taču arī klusums ir manas mājas. Sarunas laikā es ieklausos pauzēs. Reizēm svarīgākais tiek pateikts klusuma mirklī starp vārdiem, teikumiem, aprautām frāzēm. Klusums var būt tikpat dažāds kā vārdi. Klusums pirms vētras. Kapa klusums. Tāds, no kura zosāda. Un tāds, kurā dzirdi mūžības balsi.

To visu es gribu viņam pateikt. Tomēr nebilstu ne vārda. Vienkārši paņemu drauga plaukstu un ļauju, lai tajā klusi ieplūst siltums.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Atšujies, pelēkais!

Aizvadītais rudens ir bijis nokrišņiem bagātākais šajā gadsimtā, un arī ziema pagaidām mūs nelutina ar labvēlīgiem laika apstākļiem.

Vai CSDD valdes loceklis ir piemērota izvēle slimnīcas vadītāja amatam?
Draugiem Facebook Twitter Google+