Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. jūnijs, 2016
Drukāt

Vārds ir brīvs: Guntars Godiņš par igauņu izveicību

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Guntars Godiņš

Nākamajā nedēļā viena no Latvijas un Baltijas vēstures melnajām dienām – 14. jūnijs. Pirms šī datuma uz sarunu “KZ Grāmatplauktā” aicināju dzejnieku un tulkotāju GUNTARU GODIŅU, kurš iztulkojis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera drosmīgo romānu “Četrdesmit sveces” – 40 gadus pēc tā iznākšanas igauniski. Grūti iztēloties, ka 1966. gadā kaimiņvalstī, kas, tāpat kā Latvija, tobrīd atradās PSRS sastāvā, varēja iznākt grāmata, kurā visai patiesīgi – kaut ar zināmām nodevām laikmetam – aprakstīta pirmskara valsts, bēgšana uz Somiju, karošana vācu armijā, izsūtījums uz Vorkutu, padomju realitāte ar tās pielāgošanos, konjunktūrismu, liekulību.

 

– Kā satikāties ar Kaugvera romānu?

G. Godiņš: – Šī grāmata manās rokās nonāca pašā 80. gadu sākumā, kad sāku mācīties igauņu valodu, interesēties par literatūru. Tas bija tipisks Brežņeva laiks, un “Četrdesmit sveces” mani pārsteidza: kā šai grāmatai izdevās tikt cauri padomju cenzūrai?! Es to lasīju, stāstīju draugiem un paziņām, un arī viņi neticēja. Sapratu – pat ja būtu Kaugvera romānu tobrīd pārtulkojis, tas Latvijā tik un tā netiktu izdots, un atvilktnei tulkot negribējās.

Ne mazāk pārsteigumu Igaunijā bija arī 80. gadu sākumā. Tajā laikā es bieži braucu uz Igauniju, zināju, ka 1980. gada oktobrī četrdesmit igauņu rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, aktieri u. c. bija parakstījuši un nosūtījuši vēstuli avīzēm “Pravda”, “Rahva Hääl” un “Sovetskaja Estonija”. Tajā viņi vērsās pie PSRS varas un atklāti izteica savu viedokli par divvalodību, norādīja, ka igauņu valoda tiek apspiesta, ka ir konflikts starp igauniski un krieviski runājošiem. Pamats vēstulei bija kāds 1980. gada notikums, kad pēc igauņu populārās rokgrupas “Propellers” uzstāšanās pirms futbola spēles starp radio un TV darbiniekiem sākās konflikts starp igauņu un krievu jauniešiem – tajā bija iesaistīti vairāki tūkstoši cilvēku. Rupji izsakoties – bija igauņu un krievu klope.

Otrā dienā igauņu jaunieši sarīkoja spontānu mītiņu pie rakstnieka Tamsāres pieminekļa Tallinas centrā. Tūlīt ieradās milicija, arestēja vairāk nekā simt jauniešu, un šis konflikts varēja izvērsties vēl plašāk, tādēļ intelektuāļi saprata, ka jaunieši jāglābj un atklāti jārunā par esošo situāciju. Pēc tam vēstules parakstītājus sāka vienu pēc otra saukt pie atbildības, daudzus pratināja. Mājās pie dzejnieka Jāna Kaplinska, kurš bija vēstules autors, notika kratīšana.

– Labi, tie bija jau 80. gadi, bet romāns taču iznāca daudz agrāk...

– Jā, tas iznāca jau 1966. gadā. Igauņi toreiz reāli izmantoja Hruščova atkušņa īso laiciņu, izdeva Raimondu Kaugveru, Aleksandra Solžeņicina garstāstu “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Igauņu literatūras žurnāls “Looming” (“Daiļrade”) bija nodibinājis savu izdevniecību, kur iznāca ļoti daudz vērtīgas literatūras, arī Kafkas darbi. Skaidrs, ka Kaugvera romānu varēja vēl nopublicēt pirms notikumiem Čehoslovākijā 1968. gadā, pēc tam tas nebūtu iespējams. Somi saprata, ka šo grāmatu var aizliegt, tāpēc 1971. gadā Somijā iznāca romāna tulkojums, bet 1979. gadā igauņu trimda izdeva to atkārtoti Romā. Tas nav vienīgais igauņu romāns, kas izraisīja šādu ažiotāžu. Var pieminēt arī Ahto Levi “Pelēkā vilka piezīmes”, dzejnieka Paulu Eriku Rummo pirmos krājumus, Jāna Kaplinska spožo dzejas grāmatu “Par putekļiem un krāsām”.

– Nav jau tā, ka mums nebūtu bijis nekas līdzīgs: šāgada jubilāres Vizmas Belševicas “Gadu gredzeni”, Ojāra Vācieša “Tās dienas acīm”…

– Protams. Prozā bija arī Alberta Bela “Būris”, vairāk gan filozofisks darbs, bet arī tajā var sazīmēt realitāti. Tomēr igauņi bija drosmīgāki un atkušņa laiku izmantoja racionālāk. Kaugveram jau nav tikai “Četrdesmit sveces”, ir daudz citu romānu. Lēģerī viņš uzrakstīja romānu “Kāvi”. To viņš rakstīja no 1947. līdz 1951. gadam, un, ja tas būtu iznācis, viņš sēdētu vēlreiz, jo tur ir ­izteikts atklāts naids pret režīmu, smalki aprakstīta lēģera dzīve un jauna cilvēka uzskati par Padomju Savienību. Šo romānu viņš noslēpa, par to zināja tikai viņa cīņubiedrs no Somijas Turpinājuma kara laikiem – dzejnieks Ains Kāleps, un pēc Kaugvera nāves rakstnieka meita Katrīna manuskriptu atrada noslēptu atvilktnēs. “Kāvus” izdeva tikai atmodas laikā, un arī tad tas izraisīja milzīgu diskusiju.

– Tas, protams, ir ļoti plašs jautājums, bet vai iespējams iezīmēt kādas būtiskas atšķirības starp latviešu un igauņu literatūru?

– Tas būtu pētījuma cienīgs jautājums. Pirmā atšķirība ir, protams, mentalitāte, drosme un bailes. Būtisks ir gaumes jautājums, intelektuālā kapacitāte, cik rakstnieks vai dzejnieks ir zinīgs, gudrs. Ja man jāsalīdzina latviešu un igauņu dzeja, tad varu teikt, ko arī igauņi ir pamanījuši, ka latvieši drīzāk ir romantiķi, igauņi – modernisti, varu nosaukt veselu virkni igauņu dzejnieku, kuri būtiski ietekmējuši jaunu virzienu rašanos un attīstīšanos. Kas mūsu prozā visu laiku ir pietrūcis, un tikai nesen situācija ir mainījusies – tas ir īsts vēsturiskais romāns. Igaunijā spilgti vēsturisko romānu autori ir Jāns Kross, Matss Trāts, Ene Mihkelsone un citi. Igauņi ir arī tiekušies pēc daudzveidības šajā žanrā. Bet tagad varu teikt, ka mums ir “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Māra Bērziņa “Svina garša”, Paula Bankovska “18”, arī ne šīs sērijas Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti”.

– Kā jums šķiet, cik lielā mērā vēsturisks romāns drīkst būt neprecīzs? Jo nupat vēsturniece Inese Dreimane šajā Gundegas Repšes ierosinātajā sērijā vai katrā romānā bija uzrādījusi ļoti nozīmīgas neatbilstības reālajiem vēstures faktiem…

– Tas ir ļoti būtisks jautājums. Literatūra ir pilnīgi brīva, vārds ir brīvs, rakstnieks darbojas fantāzijā, bet tad ir jāizvēlas: vai nu es sižetu pilnībā sadomāju un safantazēju, vai arī cenšos savu literāro sižetu iespējami precīzi ierakstīt noteiktos vēsturiskos rāmjos. Nevar būt vēsturiskas neprecizitātes un precizitātes kopā. Tas lasītājam liks uzskatīt, ka rakstnieks īsti neorientējas vēsturē, un to acīmredzot ir pamanījusi Inese Dreimane.

– Visbeidzot: kādi šobrīd ir radošie plāni?

– 7. jūnijā braukšu uz Tallinu, jo igauniski ir iznākusi izcilā un vēl līdz šim nenovērtētā latviešu rakstnieka Valentīna Jākobsona grāmata “Brokastis pusnaktī”. Grāmatas atvēršanā man ir jārunā par viņu un arī par Kaugvera romāna recepciju Latvijā. Patlaban gatavoju “Igauņu dzeju” – no tautasdziesmām līdz mūsdienu jaunajiem autoriem. Tur būs teksti, manas pārdomas, esejas, raksti. Vēl esmu uzņēmies milzīgu darbu – tulkot no jauna “Kalevdēlu” ar komentāriem. Tas man jāpabeidz līdz simtgadei. Pašlaik sastādu un atdzejoju arī igauņu dzejnieka Haso Krulla dzejas izlasi.

 

 

Fragments no Raimonda Kaugvera romāna “Četrdesmit sveces”.

 

Komands to klausījās kopā ar mani, kratīja galvu.

“Tas ir… ārpus saprāta robežām.”

“Kas?” mehāniski pārvaicāju, lai gan zināju, ko viņš ar to domā.

Viņš nesāka skaidrot, tikai klusi atkārtoja:

“Ārpus saprāta robežām.”

Paraustīju plecus, klusēju. Man nebija ne vēlēšanās, ne spēka filozofēt. Žāvas turēja muti vaļā, miesa drebēja vakara dzestrumā.

“Tā nevar būt taisnība…” Komands nerimās.

“Domā? Tad paskaties tuvāk. Manuprāt, tā ir pārākā taisnība.”

Komands atbildei sabāza rokas piedurknēs, stāvēja, kūkumu uzmetis, it kā viņam pēkšņi būtu uzaudzis kupris.

“Nē, neuzņem to tik vienkārši. Tie visi nevar būt tautas ienaidnieki.”

“Kā tad man uzņemt?” asi noprasīju. “Es nebrīnos ne par ko. Biju ienaidnieka armijā? Biju. Karoju pret padomju varu? Karoju. Un tagad esmu šeit. Absolūti loģiska lietu gaita. Kas attiecas uz tevi, nezinu – arī tu taču ķēries pie daža laba kontr­revolucionāra trika.”

Komands stāvēja nekustīgi, pētīja pa vārtiem izejošos vīrus.

“Tur jau tas āķis, ka neķēros. Ne pie kā neķēros. Visu mūžu esmu stāvējis par padomju varu.”

“Tad jau esi iekritis. Vai arī esi stāvējis čābīgi.”

“Es tam neticu. Vienmēr esmu bijis godīgs.”

“Velns viņu zina.”

Kādu brīdi klusējām, tad Komands uzprasīja:

“Vai tu esi pret mums?”

“Jums? Pret kādiem jums?”

“Pret padomju varu.”

Atkal paraustīju plecus.

“Es nezinu! Es vispār vairs nezinu, kura pusē vai pret ko esmu!”

“Vairs? Tad agrāk zināji gan?”

Es neatbildēju, jutu, ka nemaz nemācēšu atbildēt. Bet Komands nerimās.

“Vai agrāk zināji?”

Bezjēdzīgā spriedelēšana mani saniknoja, asi noburkšķēju: “Kāda tam nozīme?”

Komands pagrieza galvu uz manu pusi un ilgi skatījās virsū. Tad es strauji sakustējos.

“Ko blenz? Vai iepriekš neesi redzējis tēvzemes nodevēju?”

Komanda seja atplauka drūmā smaidā.

“Nodevējs… Kas tu par nodevēju. Zēniņš, bērns… Muļķa bērns.”

“Bērniem neiešķiebj desmit gadus.”

“Kā redzi, iešķieba…”

Rinda nonāca pie manis, izgāju laukā pa vārtiem.

“Nāc, ko nomoki sevi ar pārdabiskām lietām.”

Šoreiz saruna pārtrūka, bet vēlāk tā sākās no jauna. Gulējām uz blakus nārām, skatījāmies, kā Vehejauss pazemojoši un centīgi tīra brigādes vareno zābakus, lai nopelnītu pilienu zupas vai smēķa galu.

“Pretīgi,” paziņoja Komands.

Dusmīgi noburkšķēju:

“Kāpēc? Katrs cenšas savu stāvokli atvieglot.”

“Tik un tā pretīgi. Cilvēks nedrīkst kļūt tāds.”

“Kurš aizliegs? Tu?”

“Cilvēciskums,” Komands atbildēja. “Cilvēka cieņa.”

“Kas tā tāda? Kur to dabūt?”

“Tu esi pārāk sadrūvējies.”

“Kāda jēga te varoni tēlot?”

“Vai elementāras cilvēciskas cieņas saglabāšana ir varoņdarbs?”

“Šeit ir.”

“Nav gan.”

“Ir.”

Kā bērni, indīgi nodomāju. Ir. Nav. Ir. Nav. Pats esi.

Pievienot komentāru

Strīdā par Laikmetīgās mākslas muzeju no KM piedzen 652 335 eiro (1)Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta par labu SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" no Kultūras ministrijas (KM) piedzina 652 335 eiro saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
Draugiem Facebook Twitter Google+