Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. maijs, 2015
Drukāt

“Vārds vārds ir īss”: Jura Kronberga dzeja

Foto - LETAFoto - LETA

Dzejnieks, tulkotājs, tulks Juris Kronbergs dzimis 1946. gadā Stokholmā, Zviedrijā gleznotāja Rūdolfa Kronberga ģimenē. Studējis ziemeļu un baltu valodas, literatūras vēsturi Stokholmas universitātē. Publicējas kopš 60. gadu vidus, raksta gan latviešu, gan zviedru valodā. 60. – 70. gados darbojies latviešu rokmūzikas grupās, “Prusaku ansambļa” skaņuplatē “Dvēsele uz grīdas” lasa savu dzeju mūzikas pavadījumā.

Līdztekus dzejai un atdzejai Juris Kronbergs ir ārštata kultūras žurnālists Zviedrijas un Latvijas presē, radio, TV, ik pa laikam lasa lekcijas par latviešu literatūru, kultūrvēsturi, vēsturi, šodienas situāciju Stokholmas universitātē, Ūpsalas universitātē, Latvijas Universitātē, kā arī citās augstskolās, ģimnāzijās, pieaugušo izglītības organizāciju studiju lokos, bibliotēkās ziemeļvalstīs un Latvijā.

Ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998), Zviedrijas Ziemeļzvaigžņu ordeņa kavalieris (2000), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 2003. gada). Saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju (1989), Zinaīdas Lazdas fonda balvu par dzejoļkrājumu “Laiks” (1995, kopā ar Uldi Bērziņu), Dzejas dienu balvu (1998, par krājumu “Vilks Vienacis”), Latvijas Rakstnieku savienības tulkotāju balvu (1999), A. Čaka balvu un PBLA K. Barona prēmiju (abas 2005), A. Eglīša un V. Janelsiņas balvu literatūrā (2007, ASV), “Poesias pavasaris” balvu (2010, Lietuva), 2014. gada Zviedru akadēmijas tulkošanas godalgu.

– Esat daudz atdzejojis un tulkojis latviešu autoru darbus zviedriski, veicinājis to iznākšanu arī Norvēģijā un Dānijā. Kas šajā darbā ir visgrūtākais, un kas sagādājis gandarījumu?

J. Kronbergs: – Man ir bijusi privilēģija tulkot un atdzejot literārus darbus, kas man pašam patīk, kas man liekas laba literatūra un kas mērķa auditorijai dod kaut ko jaunu, aizpilda kādu tukšumu. Daži piemēri: Knuta Skujenieka un Vizmas Belševicas dzeja un “Billes” triloģija nav tikai laba dzeja vai literatūra, bet zviedru lasītājiem deva arī ieskatu par viņiem nezināmu, slēgtu pasauli, kas ģeogrāfiski ir ļoti tuvu. Ulda Bērziņa dzeja savukārt liecina par jaunu virzienu dzejā, kā arī par grūtībām, ar kādām padomju laikā bija jāsastopas jauniem dzejniekiem jaunradītājiem. Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” saistošā valodā deva ieskatu Latvijas vēsturē un atsevišķu indivīdu traģiskajā pieredzē. Veronikas Strēlertes dzeja atgādināja, ka karalistes galvaspilsētā dzīvo lieli latviešu trimdas rakstnieki. Aleksandra Čaka dzejas izlase pierādīja, ka dzejas modernisma procesi 20. gados Latvijā bija vitālāki nekā Zviedrijā, bet Dainu izlase – ieskats latviešu bagātā folk­loras pasaulē.

Laikam tādēļ, ka esmu dzejnieks, man jo īpašu gandarījumu sagādā atdzejošana, atrisināt ritmiskas un skaniskas problēmas – aliterācijas, atskaņas vai dainu pantmēru, lai latviskās melodijas varētu dziedāt arī zviedru valodā.

– Kādēļ, jūsuprāt, tieši “Vilks Vienacis” guvis tik plašu starptautisku skanējumu?

– Grūti pateikt. Bet esmu dzirdējis dažādus viedokļus – ka tur nav nekādas ģeogrāfiskas vai vēsturiski politiskas telpas, kas no lasītāja prasa īpašas priekšzināšanas, ka tā ir eksistenciāla drāma u. c. Pirms pāris gadiem Latvijas Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī satiku kādu Šveices rakstnieci, kas, izlasījusi “Vilku Vienaci”, franciski sacīja: “Tu mani saraudināji.” Es teicu: “Man žēl…” “Nē,” viņa atbildēja, “tās bija labas asaras.” “Vilks Vienacis” ir mans visprivātākais darbs. Nāk prātā lielā zviedru 20. gadsimta dzejnieka Gunara Ekelefa teiktais, ka “visprivātākais ir visuniversālākais”, tas arī saskan ar iepriekš minētā zviedru dzejnieka Tomasa Transtremera dzejolī “Romāņu loki” teikto, ka ikvienā cilvēkā atveras “velve pēc velves, bezgalīgi”. Tādā ziņā varbūt “Vilkā Vienacī” katrs var saredzēt ne tikai manas, bet arī savas privātās velves.

– Kas jums pašam šķiet vissvarīgākais dzejā – savā un citu?

– Tāpat kā katrā cilvēkā atveras “velve pēc velves, bezgalīgi”, tā tas ir arī dzejā. Dažreiz pat grūti pateikt, kāpēc mani uzrunā kāds īpašs dzejolis, jo dzejoli nelasu tikai ar prātu – tas ir arī emocionāls, estētisks process. Ir, piemēram, pētījumi par to, kā jaunieši uztver dzeju. Izrādās, nebūt nav tā, ka viņiem vislabāk patīk dzejoļi, kur viss ļoti skaidri pateikts vai izskaidrots. Gluži pretēji, viņiem patīk dzejoļi, kas padara pasauli lielāku, bet tajos tomēr paliek kāda mīkla. Varbūt tas ir vissvarīgākais – ka paliek kāda mīkla. Bet man pašam vissvarīgākais tas, kas veicina rakstīšanas procesu: ka spēju pats sevi pārsteigt. Jo dzeju rakstīšana ir arī rotaļa – brīžiem visai nopietna, bet rotaļa.

Plombīrs

Intai un Knutam Skujeniekiem, rakstīts kaut kad 20. gs. beigās

kas ir plombīrs?

plombīrs nav plombvīrs –

ne zobārsts ne klempners

plombīrs nav vāczemes alus

plombīrs ir lēns vilciens no rīgas

plombīrs ir daugava pie salaspils

plombīrs ir zāra goldbauma

un viņas veči

plombīrs ir jauns supermārkets

un ukraiņu piparšņabis ar medu

plombīrs ir sarunas par dārzkopību

un vārdkopību

plombīrs ir jauncelta pirtiņa

un trīs vīri tajā

plombīrs ir viss tas kas konkrēts

bet neizdibināms

ir pat reizes kad plombīrs

ir saldējums

 

Pavasaris 2013

Ziema bija gara, pavasaris auksts

Skatos pa logu: saulains un jauks

Kad izeju ārā: ietves ledainas, laiks ir auksts

Es eju pa mežu, mežs ir jauks:

neviena te nav, aizskrien stirna, drīz kāds mani sauks

 

Pie mauzoleja

pie manu agrāko ieceru mauzoleja

ziņkārīgo rindas garas kā sekundes stundā

frāzes tukšas un plikas

mani vienīgie ciemiņi

arī ziemas diena plika un tukša

tikai migla ir dzīva: tā nosedz tikpat kā visu

bijušo visu tagadējo stundas

tās kā sekundes stāv rindā

pie manu ieceru mauzoleja

pie sarkanā saulrieta mūra

aiz kura slēpjas vēl viena man nezināma vara

 

Vārdu garums

Vārds vārds ir īss

vārds garš nav garāks

vārds resns ir tikpat apjomīgs kā vārds tievs

vārds rāpot ir garāks par vārdu skriet

vārds naids ir ātrs – ātrāks par vārdu niknums

daudz ātrāks par vārdu mīlestība vai draudzība

vārds skola ir tikpat garš kā vārds māksla

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+