Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Daugavpils pārdēvēšanas ideja – neglābjams provinciālisms 26


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

Ja mēs cilvēkiem šodien pajautātu, ko tiem izsaka vārds “Stučka”, lielākā daļa visdrīzāk saminstinātos. Daži varbūt atcerētos, ka savulaik tā sauca bijušo rajona centru – tagadējo Aizkraukli. Tie, kas jaunāki par četrdesmit, visdrīzāk nezinātu pat to. Un pavisam nedaudzi pieminētu kvēlo latviešu boļševiku Pēteri Stučku, kura vārdā reiz tika nosaukta jaunceļamā pilsēta Daugavas krastā.

Nevar noliegt – vārdiem piemīt milzīgs spēks. Kopš Stučkas pārdēvēšanas pagājuši vien nieka 26 gadi, bet tie jau gandrīz paspējuši izdzēst no cilvēku atmiņas kādreizējo pilsētas nosaukumu. Tāpat kā retais zina, ko nozīmē vārdi Libava, Vindava, Goldingena, Mītava, Hasenpota, Vendena vai Švanenburga.

Bet dažreiz vārdiem piemīt apbrīnojams nespēks. Paši par sevi tie nevar izmainīt ne pilsētu ģeogrāfiju, ne padarīt turīgākus un laimīgākus to iedzīvotājus. Vismaz mani pārsteidza un vienlaikus darīja uzmanīgu dažu daugavpiliešu ierosinājums – pārdēvēt Daugavpili par Dinaburgu. Idejas (ko atbalstījis arī pilsētas teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs) popularizēšanai pat izveidota īpaša biedrība – “Projekts Dinaburga”.

Iespējams, šai negaidītajai iniciatīvai tiešām nav nekāda politiska zemteksta. Tāpēc jo dīvaināka šķiet nosaukuma maiņas argumentācija. Es vēl varētu saprast, ja Daugavpils iedzīvotāji, starp kuriem ir daudz krievu (precīzāk gan būtu teikt – krieviski runājošo), vēlētos pārdēvēt pilsētu tās krieviskajā vārdā par Dvinsku, kā to sauca laikā no 1893. līdz 1920. gadam. Bet nē! Izrādās, Daugavpils vārds esot izteikti provinciāls, neviens kārtīgs vācietis, francūzis vai anglis to nemaz nespējot izrunāt, turklāt tam vēl piemītot slikta asociācija ar pilsētas padomisko pagātni. Pavisam cita lieta – eiropeiskā Dinaburga!

Patiesībā tieši šī iniciatīva vērtējama kā neglābjams provinciālisms, līdzīgi kā neizdevusies dziedātāja cer piesaistīt publikas uzmanību, izvēloties, viņasprāt, “modernu” un viegli izrunājamu ārzemniecisku pseidonīmu. Bet balss no tā jau skanīgāka nekļūst…

Un cik daudz krievu, poļu vai latviešu spēj ātri un pareizi izrunāt vārdu Garmišpartenkirhene, kas ir pazīstama pilsēta Bavārijā? Nemaz nerunājot par garajiem Velsas pilsētiņu nosaukumiem senajā ķeltu valodā, starp kuriem ir pat tādi rekordisti kā Llanfairpwllgwyngyllgogerychwyrndrobwllllantysiliogogogoch. Vai tad tādēļ to iedzīvotāji gatavojas mainīt savu pilsētu nosaukumus? Taču ne!

Padoms tiem, kuri daugavpiliešu iniciatīvā tomēr saskata politisku zemtekstu. Būtu interesanti pavaicāt idejas autoriem, ko viņi domā, piemēram, par Kaļiņingradas pilsētas nosaukuma maiņu, proti, tās pārdēvēšanu vecajā vārdā par Kēnigsbergu. Formālu argumentu te būtu pietiekami daudz. Pašā Krievijā Kaļiņinas pilsēta jau 1990. gadā atguva savu seno vārdu Tvera. Arī “Vissavienības vecāko” (“Vsesojuznij starosta”), kā tautā reiz ironiski dēvēja omulīgo večuku, PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāju Mihailu Kaļiņinu, krievi jau sen paspējuši aizmirst. Man gan pašam šķiet – ja daugavpiliešu aģitbrigāde ar šādu iniciatīvu šodien izietu Kaļiņingradas ielās, viņus visdrīzāk pasūtītu uz “vienu vietu”, bet sliktākajā gadījumā varētu arī “norauties”.

LA.lv