Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. februāris, 2012
Drukāt

“Varēja būt, bet nebija…”

Dailes teātra “Romeo un Džuljetas” jauniestudējums tik tiešām pārsteidz ar domu un emociju mazspēju. Neredzu iemeslu izvēlēties pasaules klasikas darbu, lai ar to nepateiktu… neko.

 

Acīmredzot notikusi kāda smaga pārrēķināšanās, ka izrādē ieprogrammētā vēsts neuzrunā skatītāju. Jo pašreiz vienīgo uztveramo konsekvenci, ka ar pagurušu un garlaikotu sabiedrību manipulē akls bomzis – Lorenco, citādi vērtēt kā par greizu un ne pārāk gaumīgu, nespēju.

Paliek iespaids, ka režisors Dž. Dž. Džilindžers labi pārzina ķieģelīšus, no kā būvēt izrādes celtni, un tie no formālā viedokļa saveidoti tīri ciešami. Darba gados ir iegūti uzticami līdzgaitnieki, daži no tiem, kaut vai komponists Kārlis Lācis, savu artavu piedāvā vienkārši lielisku. Ir krāsa, gaisma, kostīmi, mūzika, taču izrāde neskan, tai nav dvēseles. Bez galveno varoņu savstarpējo attiecību izaudzēšanas un iedzīvināšanas visam pārējam maza nozīme. Taču Šekspīra tēlu apjoms un attiecības režisoram izrādījies pārlieku sarežģīts un ciets rieksts. Grūti samanīt arī režisora palīdzīgo roku jauno tēlotāju atraisīšanā.

Tagad aplaupīti ir itin visi – gan Ieva Segliņa un Kristaps Rasims galveno varoņu lomās, kas uzrāda nenoliedzamas potences kādreiz kļūt par Džuljetu un Romeo, gan viņu kolēģi, kas pagalam noīsinātā variantā tā arī nenospēlē ne Merkucio, ne Parisu, ne Tibaltu. Nemaz nerunājot par skatītājiem, kas, izrādē nesastopot ne mīlestību, ne naidu, spiesti laiku kavēt ar Kapuleti kunga – Jura Bartkeviča – solonumuriem. Ja kas paliek pāri, tad ilgas pārdomas par zāģu skaidu nepieciešamību skatuves grīdas klājumā, kā arī precīzā un jēgpilnā epizode ar Aptieķnieku – Āri Rozentālu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+