Mobilā versija
+7.3°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
15. decembris, 2016
Drukāt

Varēju arī nepiecelties. Saruna ar mūziķi Robertu Gobziņu (9)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pēdējos pāris gadus mūziķa un humorpilnās daiļrades autora Roberta Gobziņa ikdiena ir neatlaidīga cīņa par veselību, bet reizēm – arī par izdzīvošanu, tomēr, par spīti likstām, viņš ir cerību pilns un vēlas teikt paldies cilvēkiem, kuri viņam palīdzējuši un palīdz. 21. decembrī Roberts Gobziņš ikvienu “savējo” – tā viņš dēvē pazīstamus un nepazīstamus draugus – aicina uz pateicības koncertu “Paldies par kāju” Rīgas Kongresu namā.

Ikdienā sastapt mākslinieku nav viegli – katru dienu garas stundas viņš pavada ārstniecības procedūrās – pirms diviem gadiem operēta viena gūža, protezēšanas operācija nepieciešama arī otrai. To gan varot veikt tikai pēc ilgāka laika, jo jāsadziedē sadragātais plecs, ko pavasarī koncerta laikā savainojis vēja izkustināts skaļrunis. Roberts pasmīn – ja līdz operācijai negribot palikt ratiņkrēslā vai pārvietoties ar spieķa palīdzību, bez procedūrām neiztikt, citādi sāpes esot neizturamas.

Puse no cilvēka

“Veselības uzturēšanai nedēļā aiziet trīs līdz septiņi simti eiro. Dārgākie ir izmeklējumi un plazmas injekcijas, turklāt valsts apmaksā tikai desmit fizioterapijas seansus gadā, taču esmu izvirzījis mērķi līdz aprīlim atbrīvoties no invaliditātes, tāpēc nepieciešams intensīvs ārstēšanas plāns,” skaidro mūziķis.

Joprojām ir dienas, kad bez kruķīša mūziķis nevarot pastaigāt. Roberts joko – šobrīd viņa gadījumā darbspējīga esot “puse no cilvēka”, tāpēc līdzekļi veselības uzturēšanai bija un ir jālūdz citiem. “Ja spētu, tad strādātu, meklētu, darītu, diemžēl no pasākumu vadīšanas un dīdžejošanas tagad jāatsakās. Priecājos, ka palīdz cilvēki, radinieki, draugi.”

Mākslinieks neslēpj – šajā vasarā, kad līdzās veselības likstām izdega Roberta dzīvoklis Pārdaugavā, kam sekoja smags pārdzīvojums – tēta zaudējums, prātā pat pavīdējusi doma par aiziešanu no dzīves. “Nebija kur dzīvot, ne arī fiziskas spējas kaut ko darīt. Labi, ka ir cilvēki, kuriem grūtā brīdī piezvanīt. Priecājos, ka paklausīju tiem, kuri teica – liec lepnību pie malas un lūdz pēc palīdzības visu sabiedrību.”

Pēc Roberta izmisuma sauciena vasarā tika saziedota vairāk nekā piektā daļa no ārstniecībai nepieciešamās naudas. “Protams, ja es būtu tāds košo iepakojumu zvaigzne, droši vien atsaucība būtu bijusi krietni lielāka. Tomēr mana daiļrade ir šaurākam cilvēku lokam. Esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem – saucu viņus par savējiem, jo bez cilvēku palīdzības es varbūt būtu ne tikai ratiņkrēslā, bet arī zem zemes!”

Šobrīd Roberts dzīvo šodienā. “Ja ir līdzekļi, par ko ārstēties, lieliski! Ja nav, ļoti iespējams, arī koncertā varu dziedāt ratiņkrēslā. Zinu, ka augstāki spēki man dot tik, cik man vajadzīgs – ne par daudz, ne par maz. Vienmēr taču būs patversme Gaiziņa ielā, kur apmesties. Ja nav ko ēst, ir arī zupas virtuve. Bēdāties par to, kā man nav, ir nejēdzīgi. Es priecājos par to, kas man ir: bērni, ģimene, dienas, kuras staigāju bez kruķa!”

Uz veselības uzlabošanos Roberts cer pavasarī – tad, ja viss izdosies, rīkošot uzmundrinājuma koncertu “Ņem savu gultu un staigā!”. Tas būs pamudinājums cilvēkiem atbrīvoties no sevis žēlošanas. “Pats zinu, ka tā paša žēlošana visu laiku uzmācas. Dzenu to prom ar radošu procesu, fiziskiem vingrojumiem un atpūtu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. hm. nejauka tauta mēs esam. NSRD beidzot atzina. Dzeltenie Pastnieki – viņiem kluss, bet noturīgs fanu klubs. Kas ar Gobziņu, kāpēc viņu uzskata par tik lētu? absurds humors, dažreiz parupjš.. daudzus viņa darbus zākātāji nezina, bet tālajos 90tajos viņš pamanījās ar to it kā lēto nopelnīt un no viņa spiež Bermudu divstūris – īpaši nekaunoties.. hmm. Jā, tādai mākslai vienmēr būs grūti, jo viņa pārāk ironiska, bet nav elitāra. Var apvainoties vai nosaukt par mēslu. Jā, kādreiz ir bijuši arī viduvēji gabali, bet..pret citiem mūsu mūziķiem mēs neizturamies tik kritiski..

    bet tādai vienalga ir vieta. Robert, cīnies par kvalitāti visās lietās. Vēl ir, ko teikt., man tā šķiet.

  2. Viens pretīgs. glums un lielīgs tips.kuram dzīve godīgi sadeva pa purnu!
    Visu mūžu noplivinājās un cerēja ka glupieļautiņi sametīs arī turpmākajai uzdzīvei! Bet redzi – ļautiņi jau redz tavus melus un iedomību! Nevienu neapmānīsi! Tas ka naudas vākšanas kampaņā iesaistiarī meitiņas – ir patiesi baissgājiens, vienkārši nožēlojami! Sāc taču beidzot strādāt, vai varbūt beidzot sāc mācīties, viss taču pamests jaunībā, pamatu jau nav. bet līdz pensijai jau tālu……..

  3. nevirietis,simulants

  4. vai tad piromans -diedelnieks veel dziivs????????????????????????????

  5. Kaut kāds slikta pēcgarša no visas tās naudas prasīšanas. Ja būtu slavenāks, tad ziedotu vairāk? Ja talantīgāks, vispār pašam sanāktu visam, ko gribas – fizioterapijai, plastiskai ķirurģijai un remontam. Vai mākslinieks nav padomājis par mēbeļu nomaiņu?

  6. Nevajag “lekt augstāk” par savam iespējām. Kas tās par plazmas špricēm, kas tās par dārgām fizioterapijas kūrēm ārzemēs (par saziedoto naudu!). Būtu licis “kapeiku pie kapeikas”, nevis šķiedis fiziterapijai, kas pa lielam neko daudz nedod, jau būtu sakrājis tai operācijai (no ziedotāju naudas)! Un, ja apmaksā 1/2 pusi pats, tad rinda jau operācijai būtu pienākusi atri!

  7. Tas ir labi…..ka ar Tevi viss ir okey………nevajag teikt tikai varēja būt…bet nebij…..mēs gribam lai Tu mums esi : “Man saujā benzīns” “Bīstams dzīvnieks” “Dod ēst” ….un visas parējās……..Saņemies un nodziedi mums kaut ko pavisam no jauna. …ps galvenais …….LABU VESELĪBU…….jo visu pārejo var nopirkt pa naudu.

  8. jābūt dīvainim vai muļķim, lai ziedotu cilvēkam,kur pēc tam vēl atļaujas pateikt, ka viņam nepietiek un cik vispār vajag

    • Mākslinieks vienkārši godīgi pateica, ka viņam, kurš nav ne spīdīgais Dons, ne Kaupers, neziedo tik daudz. Nemanīju viņu sūdzamies.

Draugiem Facebook Twitter Google+