Egils Līcītis: Eksaktie eksāmeni līdzinās Latvijai kosmosa iekarojumos 5
Sašutuma vilnis par fizikas un ķīmijas obligāto eksāmenu veļas tikpat liels, kā Izglītības ministrija būtu prasījusi, lai skolās ienāk okultisms un kabala. Kas pēc būtības ir abas uztieptās dabzinības? Maģija un burvestības, ko skolēniem nav motivācijas apgūt! Vecāki augstā vārīšanās temperatūrā pamatoti protestē, ka tikko no mammas atņemtiem mazuļiem spiedīs mācīties kaut ko tik nepanesami smagu, grūtu un nesaprotamu kā minētie priekšmeti. Cilvēkiem gados vājā atmiņā ir neauglīgas stundas, kad šīs zināšanas pūlējās stūķēt iekšā jauniešos, pretī saņemot knapus trijnieciņus, taču no tiem, kas senos laikos mācījās (mocījās) fiziku un ķīmiju, viena daļa jau ir miruši! Savukārt es ķīmijas novirziena paralēlklasē pazinu dēlieti ar apdegumiem, kuru mazākie skolasbērni arvien uzlūkoja ar bijību, jo klīda runas, ka viņš pašmācības eksperimentā uzlaidis gaisā fātera garāžu!
Tagad visi dabas elementi un sastingusī mēmā matērija saka cieti nē ministrijas patvarīgām iegribām. Pat pirmklasnieks zina, ka šī iestāde ir sēra smārda ieskauta un tur strādā ēzeļi. Kad skolēniem izglītības sistēma jau tā izspiež dzīvības sulas, ministrijas onkuļi un tantes vēl iedomāsies radināt bērnus pie glītrakstīšanas un, skolu beidzot, uzlikt obligātos pārbaudes darbus rokdarbos un kokles spēlē! Uzzinot par šaušalīgo Vj. Dombrovska lēmumu, meitenes esot piņņājušas asaraināk nekā toreiz, kad Ķīlis gribēja saīsināt brīvlaiku, bet zēni atcirtuši – a mums pH par to! Ģimnāzista gados aizraujoša viela būtu skološanās, lai pie sieviešu miesas nav noslēpumu, bet jaunkundzes laikus uzzinātu par vīrieša seksuālo aprīkojumu, taču ģimenes mācību atpakaļrāpuļi vis negrib ieviest skolu programmās. Kur dzīvē noderēs ķīmijā un fizikā salasītās trūcīgās, fragmentārās zināšanas? Nav jābūt Einšteinam, lai izburtotu, kas iekšā “Blendamed” zobu pastas tūbiņā un kāds e-vielu mičumačs apdzīvo margarīna paciņu, turklāt, no kā sastāv aknu desa, labāk nemaz nezināt. In vitro, kā uz laboratorijas stikliņa, ir skaidrs, ka ar eksakto zinātņu apguvi puslīdz sekmīgi tiks galā tikai sevišķi slīpētie klases spīdekļi, zubrītāji un skolnieks Ginzburgs.
Skolu gatavība mācīt fiziku, ķīmiju ir līdzināma ar mūsu atpalicību kosmosa iekarojumos. Skolēni izmanto vecus špikerus un izgrieztus avīžrakstus, jo mācību līdzekļu nav. Nāksies iepirkt ķimikāliju buķeti – zilos graudiņus, salpetri, petrī traukus, Bunzena degļus, skapjus, ķiteļus, kvantu sūkņus un sinhronofazotronu. Visus šitos ampērmetrus. Tas nav iespējams! – vienmēr uz jauninājumiem solidāri atsaucas skolu direktori. Viņi iztēlojas ugunsstabu gaitenī, drausmīgu smirdoņu dabzinību kabinetā, pa visu skolu izplūdušu sīvu, kodīgu miglu, sprādzienā bojāgājušu ķīmijas skolotāju Tabletīti vai fiziķi Varabungu. Un tad vienas plastmasas ķemmītes sadedzināšana pie 5. b durvīm liksies tīrā špicka. Direktori nav čīkstalas, bet ja adv. Gobzems ņemtos aizstāvēt no fizikas un ķīmijas cietušos tūkstošus skolēnu – būtu no sirds pateicīgi.
