Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Vasara bioloģiskajos «Eicēnos»

Foto-Anda KrauzeFoto-Anda Krauze

Droši vien daudzi “Rimi” vai kādā no Rīgas ekoveikaliem būs ievērojuši produktus ar marķējuma zīmi “Eicēni”. Šī bioloģiskā zemnieku saimniecība, kas atrodas Straupes pagastā, nu jau labi pazīstama visā Latvijā ar savu lauku labumu tirdziņu. Kā klājas bioloģiskajiem zemniekiem šajā pēckrīzes periodā?

 

Veselam garam – vesela miesa

“Eicēnos”, kur ir ap 50 ha lauksaimniecības zemes, saimnieko Elita, Jānis, Mirdza, Nauris un Toms Reinhardi. Protams, kā jau katrā kārtīgā lauku sētā, arī 2 suņi un 3 kaķi. Patiesībā te ir trīs mājas un divas saimniecības: viena Elitai ar Jāni un otra – vecākajam dēlam Naurim. Elitas mamma, ko Straupē mēdz saukt par Puķu Mirdzu, tirgo preci viņiem piederošajā vienīgajā veikalā šosejas Rīga–Straupe malā. Saimniecībā audzē veselīgus graudaugus un garšaugus, stādus, puķes, dārzeņus, kartupeļus, sniedz floristikas un pirts pakalpojumus. Nu jau gadus desmit “Eicēni” ir sertificēta bioloģiskā saimniecība, kur zemīti kopj un visu audzē no sirds un godprātīgi (tādas atsauk­smes dzirdamas no vietējiem ekspertiem) – sākot ar bioloģiskām sēklām un zaļmēslojumu un beidzot ar kārtīgi nomaksātiem nodokļiem. Bioloģiskā zemnieku saimniecība – tas nozīmē lielāko tiesu darbu darīt ar rokām. Graudus gan Reinhardi nepārdod, bet pārstrādā miltos, gatavo grūbas, putraimus. Kā smej Jānis, sadarbībā ar lauku labumu tirgotāju SIA “Lauku rudzupuķe” un zemnieku produkcijas veikalu “Klēts” viņi esot nodibinājuši savu līniju, tāpat kā veikals “Maxima” ar savu Optimu. Paši ražo, pārstrādā, fasē, marķē, liek pat svītrkodu un ved arī pārdot.

Kā tik lielu darba apjomu viena ģimene var pagūt izdarīt? Izrādās, nevar vis. Tāpēc arī šī vasara Reinhardiem ir zināms pieturas un pārdomu laikposms. Jādomā, ko, kāpēc un kā darīt turpmāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka diemžēl tomēr viss nav atkarīgs tikai no pašiem, bet arī no dabas, valsts, subsīdijām, bankām, Eiropas Savienības un politikas.

 

Jānis saka: – Atliek tikai vienam Amerikā noklepoties, un te pie mums Eiropā gripa klāt. Jo arī Reinhardiem ir gan ES projekti, gan kredīti ar visām no tā izrietošajām sekām. Arī Nauris sapratis: ES projekts – tā ir aste bluķītī, jo pretī ir tik daudz nedrīkst un arī tas, kas noteikti jāizdara. Tā, piemēram, viņam kā jaunajam zemniekam jau 3. gadā jāsasniedz 10 000 latu apgrozījums!

 

Elitai ar Jāni toties šķiet: teikt, ka valstī iestājies pēckrīzes periods, vēl ir pāragri, to labi redz no pircēju plānajiem maciņiem: – Mēs esam ļoti atkarīgi no patērētāja. Un cilvēki joprojām pievelk jostas. Jūtams, ka daudzi labprāt pirktu vietējo zemnieku ražoto produkciju, jo kāpēc ēst nez kādu draņķi, ja var dabūt kaut ko labāku? Bet gribot negribot jāiet uz tirgu un jāmeklē kaut kas lētāks. Tomēr gan ES projekti, gan kredīti esot laba lieta, jo bez tiem jau vispār latviešu zemnieks netiktu uz priekšu. Strādājot ilgus gadus pa 14 – 15 stundām dienā, Elita bija saslimusi. Pat tik smagi, ka nācās mācīties no jauna staigāt. Atveseļoties palīdzēja ģimene, latvieša sīkstums, augu un pirts dziednieciskais spēks. Slava Dievam! Taču pēc šī notikuma kļuva skaidrs, ka mazliet vairāk jāpadomā par sevi un jāsāk dzīvot šodienai, jo princips Izdarīsim to, to un vēl šito, un tad sāksim dzīvot! ne pie kā laba nenoved. Darbiem nav gala, dzīvei – gan, un patiesībā jau tiešām, kā tagad modē teikt, Viss ir galvā jeb veselam garam ir vesela miesa, nevis otrādi. Elita: – Tu vari mainīt tikai savu domāšanu, pasaule tev apkārt nemainīsies. Tāpēc tagad Reinhardi jebkuru situāciju cenšas uztvert vēsā mierā. – Sējām zirņus 100. dienā pēc Jaunā gada; dienā visa zeme vēl bija sasalusi, bet, kad vācām ražu – viss kārtībā! Sīpoli bija burvīgi, bet divas nedēļas vagās – ūdens. Vienīgais, kas ieauga, bija biešu lauks, bet arī to laikapstākļi pabojāja. Vasara šogad ir ļoti interesanta – ar lielu karstumu un vēl lielāku slapjumu, līdz ar to arī milzīga nezāļu bagātība, toties raženi graudaugu tīrumi. Labība šovasar padevusies īpaši skaista; lai tik Dieviņš dod nokult!

 

Jauna paaudze, jaunas idejas

Šis pavasaris un arī vasara ir gana interesanta arī Naurim. Gan tāpēc, ka Straupē nākamajā dienā notiek sporta svētki, gan tāpēc, ka palēnām uz priekšu virzās viņa paša bizness, gan tāpēc, ka šogad absolvējis Latvijas Lauksaimniecības Universitāti un ieguvis kvalifikāciju “lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs”. Tagad ģimenē esot pat 3 agronomi. Elita ar Jāni savulaik beiguši Bulduru dārzkopības tehnikumu, taču apgūta arī grāmatveža, florista un pirtnieka profesija, abi papildinājušies dažādos semināros un kursos. Taču Nauris izdomājis darboties pavisam citā uzņēmējdarbības nozarē – gaļas lopu audzēšana, un jau tagad Elitas mammas mājas aplociņā zirņauzas omulīgi gremo viena liela brūna gaļas govs un divas teles – viena melna, viena brūna. Pagaidām, kamēr vēl ir tikai trīs gotiņas, tās mitinās tepat, jo Naura ferma atrodas 12 km attālumā. Elitas mamma vajadzības gadījumā lopiņus pieskata un pabaro. Ar laiku, kad govju būs vairāk, puisis droši vien pārcelsies uz turieni.

 

Viņam dzīve saplānota mērķtiecīgi, jo Nauris arī sporto (spēlē volejbolu un basketbolu), dejo Straupes un Priekuļu jauniešu deju kolektīvā, aizraujas ar medībām un pēc omes receptēm dara gan vīnu, gan alu. Tiesa, šogad diplomdarba rakstīšanas dēļ ar Jāņu alu iznākusi neliela aizkavēšanās, un gatavs tas bijis tikai ap Pēteriem, bet gards gan.

 

Vīnu gan Nauris dara ar pavisam konkrētu mērķi – domājot par viesu cienāšanu savās kāzās. Tiesa, tā kā viņš apņēmies saraudzēt noteiktu daudzumu, tad vienmēr kāds bišķis pietrūkst… Ak, Straupes meitas, kur jums acis, ka tāds puisis vēl uz brīvām kājām!

Straupē, kur Reinhardu dzim­ta rakstos parādās jau kopš 1823. gada, izsenis dzīvojuši darbīgi ļaudis. (Jānis šajā ģimenē ieprecējies, viņš nāk no Latgales, taču abi ar Elitu iepazinušies Bulduru dārzkopības vidusskolā). Straupē savulaik bijušas vējdzirnavas, siernīca, ādu ģerētava, skroderis, kas šuvis gan svētku kārtas, gan darba drēbes, bet Elitas un Jāņa tagadējā mājā esot mitis dārznieks. Tātad puķu un augu audzēšanai te ir senas saknes. Gaļas lopu bizness gan Straupē, gan šajā ģimenē ir kaut kas jauns. Savukārt jaunākais dēls Toms izvēlējies mācīties par automehāniķi, tālab ne vien pieliek roku saimniecības darbos, bet arī palīdz ģimenei remontēt tehniku. Te katram sava joma, Reinhardi smej, nu gluži kā kolhozu laikos! Taču šis princips nemaz nav zemē metams, jo pēc tā patiesībā dzīvo arī visi Straupes zemnieki, apmainoties ar savu preci – viens audzē rapsi un spiež labu eļļu, otrs cep maizi un kūkas, trešais maļ graudus. Un uz burkānu talku arī neviens nav pārāk mudināms, jo labi zināms, ka pēc tās gaida maza pasēdēšana kopā ar jaukiem cilvēkiem.

 

Augu un pirts dziednieciskais spēks

Tālāk aiz mājas ejam lūkot pirti ar dīķi. Pa ceļam pīpeņu pļava nopļauta, tagad tur augot sēnes. Un, rau, dīķis, kurā zied burvīgas ūdensrozes un klimpačo zivis – tā saka Elita, kura slieku uz āķa uzmaukt gan nevarot, tāpēc makšķerēšana te nav īpašā cieņā. Toties pirtī viņi visi jūtas labi. Kaut gan savējai jau gadu desmit, tā joprojām darbojas, dziedina un ir pat stipri pieprasīta. Tas nekas, ka vējš mazliet pabojājis terasi, – gan Reinhardi ar savām zelta rokām to atkal savedīs kārtībā! Jau 2009. gadā gan Elita, gan Jānis saņēma Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas sertifikātu. Viņu izstrādātais pirts rituāls 4 stundu garumā ir mazliet atšķirīgs no citiem: kurina tikai līdz 60 grādiem un arī pēršanās notiek nevis uz augšējās, bet gan lielākoties uz apakšējās lāvas, jo viss process orientēts uz augu dziedniecisko īpašību izmantošanu. Pirts namiņa otrajā stāvā redzama Elitas pasaule – vesels lērums pirtsslotu! Un ne tikai no bērziem, arī no dažādiem augiem, kurus uzreiz nemaz nevar pazīt. Linsēklu slota muguriņai, pūķgalves der gan slotai, gan tējai, kalmju buntes domātas pirts gariņam, lai domas sakārtojas, bet ar burkānu lakstu slotu var gan berzēties kā ar švammi jeb skrubi, gan lietot kā paklājiņu. Burkānu laksti labi līdzot pret vēnu kaitēm.

– Augi ir fantastiski, tos var izmantot trejādos veidos: ēst, smaržot un kaltēt tējai. Vai atkal, piemēram, ķirbju un burkānu čužas var lietot aplikācijām – uz miesas vai locītavām. Vai arī parastajai kāpostu lapai ir tāds spēks, kā tautā runā? Izrādās – jā, tā dziedē locītavu sāpes, noņem tūsku. Pašai Elitai mīļākās esot vērmelīte un lavanda – enerģētiski attīrošās zālītes, kuru kaltētos zariņus var likt gan kvēpeklīšos, gan uz pirts akmeņiem. Viņas izdomāts ir arī zāļu žāvēšanas veids – Jāņos grieztajām bērzu meijām pēc nokalšanas nogriež visus zarus, atstājot tikai nelielus puļķīšus, uz kuriem sakarina jaunās slotas .

Šovasar Reinhardi mazliet piebremzējuši, jo īpaši pirts lietas: – Lai iedotu kaut ko otram, tev pašam jābūt uzpildītam. Un nav ko pirtī sēdēt un sildīties, ja laukā īsta pirts! Klimats Latvijā mainās – to mēs, dārzeņus vācot, labi redzam. Kādreiz kartupeļus rakām septembrī, oktobrī, tagad par to sākam domāt jau augustā, un septembrī jau jābūt novāktiem. Rudeņi ir citādi.

Taču – ko vienā vietā zaudē, to otrā atkal iegūst. Skaidrs, ka nākamā gada vasarā “Eicēnos” atkal sies sieru un ēdīs to pavisam siltu – tikko no katliņa, ceps savu maizīti, dzers Naura darināto alu, bet kūtī zirņauzas ēdīs jau vesela strīpa brūnu un raibu govju.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+