Padoms zemniekam. Kā nepārnest slimības ar vasarāju sēklu 0
Olga Pavloviča, Mg.agr., Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs
Veiksmīgai sēklas infekciju ierobežošanai jāpazīst un pareizi jādiagnosticē slimību ierosinātāji uz sēklām un augiem. Svarīgi ir zināt, kādas slimības izplatās ar sēklas materiālu, šo ierosinātāju bioloģiju un to, kādā veidā tie saglabājas sēklā. Pēdējais ir nozīmīgs faktors fitopatoloģiskajām analīzēm un sēklas atveseļošanai.
Sēklas infekcijas veidi
Izšķir eksogēno un endogēno infekciju. Eksogēnā infekcija var būt mehānisku piemaisījumu veidā (melnplaukas graudi) un uz sēklu virsmas sporu veidā. Endogēnā infekcija veidojas tad, kad slimību ierosinātājs atrodas audos iekšā. Sporas nokļūst uz sēklām un dīgst. Sēņotne veidojas sēklapvalkā vai dīglī un tādā veidā pārziemo. Sēne aug kopā ar dīgstu un ieaug jaunajā augā. Stipri inficēta sēkla neuzdīgst vai dīgsti nonīkst. Endogēnā infekcija ir raksturīga putošām melnplaukām. Visizplatītākais slimību infekcijas veids ir eksogēnais – infekcija uz sēklu virsmas. Sēņu sporas pielīp pie sēklām, nokļūst augsnē, dīgst un inficē augu dīgstus (cietās melnplaukas, stiebru melnplaukas).
Melnplaukas
Kviešu cietā melnplauka Tilletia caries, miežu cietā melnplauka Ustilago hordei, auzu cietā melnplauka Ustilago kolleri ir potenciāli ļoti bīstamas slimības. Melnplauka samazina ražu un tās kvalitāti. Inficētie augi kļūst ieņēmīgāki pret citām slimībām.
Slimības simptomus iespējams konstatēt tikai vārpošanas laikā. Inficētiem augiem vārpas ilgāk paliek zaļas, vārpiņas izskatās izspūrušas, augi var būt zemāki. Piengatavības fāzē grauda aizmetņi ir pildīti ar pelēcīgu šķidrumu, tiem ir raksturīga asa smaka (līdzīga siļķu smakai). Nogatavošanās laikā inficētas vārpas nenoliecas, jo ir vieglākas. Vaska un pilngatavības fāzē graudu vietās redzami sorusi, kas satur sporu masu. Tie ir tumši pelēkā krāsā, nosmailināti un pārklāti ar graudapvalku. Kulšanas laikā graudiem pārdaloties uz pusēm, atbrīvojas melnplaukas sporas, kas pielīp pie veselajiem graudiem vai izplatās ar vēju. Tādā veidā ierosinātājs saglabājas. Iespējama inficēšanās no neiztīrīta kombaina, kaltē vai citām iekārtām. Sporas saglabājas uz graudiem līdz sējai un dīgst reizē ar tiem. Dīgstot dīgļstobrs iekļūst grauda augšanas konusā un aug kopā ar augu, līdz sasniedz vārpu. Inficēties augi var tikai līdz pirmo lapu attīstībai. Optimālie apstākļi sporu dīgšanai un augu inficēšanai ir 5–10 ºC. Ja gaisa temperatūra pārsniedz 20 ºC, inficēšanās nenotiek. Nepieciešams arī augsnes mitrums smilts augsnēs 40–60%, māla augsnēs – līdz 70% un laba augsnes aerācija. Slimība ir vispostīgākā, ja augsne ir vēsa un sausa. Šādos apstākļos aizkavējas sēklu dīgšana – jo ilgāks ir periods līdz 4–5 lapu stadijai, jo lielāka ir iespēja inficēties.
Kviešu putošā melnplauka Ustilago tritici, miežu putošā melnplauka Ustilago nuda, auzu putošā melnplauka Ustilago avenae. Putošā melnplauka biežāk ir sastopama miežu un auzu sējumos nekā kviešos. Slimības pazīmes vislabāk var redzēt vārpošanas fāzē. Inficētām vārpām graudu vietā ir redzama melna masa (sporas) caurspīdīgā apvalkā. Graudaugu ziedēšanas laikā apvalks pārplīst un putošās sporas iznāk ārā. Ar vēja palīdzību sporas izplatās un nokļūst uz ziedu drīksnām. Jaunie graudu aizmetņi inficējas. Ārēji inficētie graudi izskatās veseli, tomēr iesējot sliktāk dīgst un atpaliek attīstībā. Ražas zudums ir proporcionāls inficēto vārpu daudzumam. Inficētiem augiem veidojas mazāk produktīvo stiebru, samazinās 1000 graudu masa. Sējot inficētus graudus, ražas potenciāls ir zemāks.Slimības ierosinātājs saglabājas inficēto graudu dīglī (var saglabāties vairākus gadus), auzām – zem plēksnēm. Patogēns augsnē aug kopā ar graudu, līdz nokļūst vārpas aizmetnī un noārda to.
Puves
Stiebra pamatnes un sakņu puve ir plaši izplatīta Latvijā un pasaulē. Slimība skar visas graudzāles, bet īpaši postīga ir kviešiem. Slimības izplatība palielinās līdz ar minimālās augsnes apstrādes tehnoloģijas ieviešanu un bezmaiņas augu sējumiem. Stiebra pamatnes un sakņu puves Latvijā var ierosināt dažādi patogēni. Atkarībā no ierosinātāja slimība bojā stiebra apakšējo daļu vai saknes. Pirmās pazīmes novērojamas cerošanas un dažreiz pat dīgšanas laikā. Simptomi parādās arī vēlākās attīstības stadijās, tomēr vislabāk slimību var atpazīt nogatavošanās laikā. Slimības iespaidā iespējama augu iznīkšana jau dīgšanas fāzē, stiebru atmiršana, veidojas tukšas vai neattīstītas vārpas un stiebru lūšana. Vizuāli uz lauka praktiski nav iespējams identificēt ierosinātāju, ir iespējama arī kompleksa infekcija. Tādēļ praksē pareizāk lietot kopējo terminu šīm slimībām – stiebra pamatnes un sakņu puve. Latvijā pēdējos gados visbiežāk stiebra pamatnes un sakņu puves kompleksu izraisa Fusarium ģints sēnes. Kviešu sējumos plaši sastopamas sugas ir F. culmorum, F. avenaceum un F. tricinctum.
Fusarium ģints sēnes ierosina fuzariālo puvi jeb parasto sakņu un dīgstu puvi, kas ir sastopama graudzālēm un īpaši postīga ir kviešiem. Slimība ir postīgāka siltās un sausās vasarās. Fusarium ģints sugas attīstās plašā temperatūras diapazonā. Slimības iespaidā ievērojami samazinās graudaugu raža, jo veidojas tukšas vai neattīstītas vārpas. Ir novērota sējumu izretināšanās un produktīvo stiebru atmiršana, iespējama arī dīgstu atmiršana. Fuzariālā puve var izraisīt līdz 35% ražas zudumu. Simptomi parādās dīgšanas laikā. Sakņu kakla rajonā sākumā uz lapu makstīm un vēlāk uz stiebra pamatnes veidojas tumši brūnas izplūdušas joslas. Sakņu kakls un sakņu augšējā daļa, reizēm arī lapu pirmais mezgls brūnē vai melnē un vēlāk atmirst. Mitros laika apstākļos uz bojātajām auga daļām var ieraudzīt sārtu nokrāsu, jo veidojas sēnes konīdijas – sporas, kas nodrošina bezdzimumvairošanos.
F. avenaceum ir sastopama mērenajos reģionos, tā var dzīvot kā saprotrofs augsnē uz dažādām augu atliekām, taču var būt arī patogēns. Var inficēt arī tauriņziežus un nezāles. F. culmorum visbiežāk ir sastopama mērenā klimata joslā. Suga bojā arī kartupeļus un rapšus. Saglabājas un pārziemo ar micēliju jeb sēņotni augu atliekās, kas ir galvenais augu inficēšanās avots. Saglabājas uz inficētajiem augiem, augsnē un daļēji spēj saglabāties sēklas materiālā. Pētnieki atzīmē, ka slimību veicinošais faktors ir pārmēslošana ar slāpekli. Šādos apstākļos agri veģetācijas sezonā augi veido bagātīgu, sulīgu zaļo masu. Tādējādi ātri patērē ūdeni no augsnes un pārcieš sausuma stresu, kas sekmē inficēšanos ar fuzariālo puvi. Parasto sakņu puvi izraisa sēne Cochliobolus drechsler jeb Bipolaris sorokiniana. Patogēns sastopams visām stiebrzālēm. Spēj inficēt visas auga daļas. Ierosina arī lapu plankumainības, dīgstu puvi un graudu melnēšanu. >Latvijā nav atrasta patogēna dzimumstadija (Cochliobolus sativus), tas izplatās ar konīdijām. Slimība izraisa kviešu priekšlaicīgu nokalšanu. Patogēna izraisītā slimība spēj radīt ievērojamus ražas zudumus līdz 40%. Atkarībā no infekcijas pakāpes sējumi izretojas, cerošanas koeficients samazinās, kā arī samazinās graudu skaits un to svars vārpā, reizēm izveidojas tukšas vārpas.
Rizoktoniozi Latvijā ierosina Rhizoctonia cerealis. Vairojas ar micēliju jeb sēņotni un sklerocijiem, sporas neveido. Ar sklerocijiem, kas ir micēlija veidojumi, patogēns var saglabāties augsnē vairākus gadus. Patogēns inficē ļoti daudz augu sugu, tostarp visas graudaugu sugas. Slimības dēļ raža var samazināties pat par 50%.
Slimības pazīmes izpaužas kā plankumi uz lapu makstīm un uz stiebra. Plankumi ir neregulāras formas vai acsveida ar izteiktu brūnu apmali. Tipiskā pazīme – blāvs stiebrs bez spīduma, jo patogēna darbības gaitā noārdās stiebra epiderma. Slimības raksturīga pazīme ir neregulāras tukšas vietas uz lauka, kur augi stipri atpaliek augumā. Rhizoctonia ir vairāk saistīta ar augsnes apstrādi nekā pārējie sakņu puves ierosinātāji. Slimības izplatību veicina minimālā augsnes apstrāde. Arot var pārplēst sēņu hifu pavedienus augsnē un veicināt mikrobioloģisko aktivitāti, kas inhibē patogēnu darbību.
Vārpu fuzarioze, ko ierosina Fusarium ģints sēnes, ir izplatīta slimība Latvijā un pasaulē, kas sastopama visu graudaugu sējumos. Kviešu sējumos dominējošā suga ir F. poae. un F. culmorum. Latvijā atrastas Fusarium sugas, kas izraisa vārpu fuzariozi: F. culmorum, F. avenaceum, F. graminearum, F. equiseti, F. poae, F. oxysporum, F. cerealis, F. sporotrichoides un F. verticillioides, F. tricinctum, F. langsethiae u. c. Šie patogēni var izraisīt arī stiebra pamatnes un sakņu puves.
Vārpu fuzarioze ir bīstama, jo graudos var uzkrāties mikotoksīni, no kuriem daži ir bīstami cilvēkiem un dzīvniekiem. Ir pieņemts, ka visbīstamākie mikotoksīni ir deoksinivalenols (DON), zearelons (ZEN), nivalenols (NIV), T-2 un HT-2. Maksimālo pieļaujamo mikotoksīnu koncentrāciju pārtikas produktos regulē Eiropas Komisija. Šobrīd Latvijā ievāktajos graudos mikotoksīnu daudzums nepārsniedz atļauto slieksni. Tomēr izmēģinājumos ar mākslīgo infekciju kontroles lauciņos un lauciņos ar mazāko fungicīdu devu toksīnu daudzums mēdz pārsniegt pieļaujamo. Neskatoties uz to, ne visos graudu pieņemšanos punktos pārbauda toksīnu daudzumu. Pārsvarā pārbauda tikai DON daudzumu graudos. Tāpēc zemniekiem pašiem jābūt atbildīgiem par savu produkciju. Slimības simptomus var redzēt uz vārpām. Sākumā nelieli melni plankumi (punktiņi), kas paplašinās, vēlāk uz tiem veidojas oranži rozā apsarme, ko veido konīdijas. Vārpas veidojas neattīstītas, tāpēc ievērojami samazinās graudu raža, samazinās 1000 graudu masa un sēklu dīgtspēja. No inficētiem graudiem var attīstīties sakņu puve. Slimības ierosinātāji vienmēr būs sastopami, jo saglabājas augsnē un augu atliekās micēlija veidā. Tādējādi, audzējot graudaugus bezmaiņas sējumos un minimālajā augsnes apstrādē, uzkrājas inficēto augu atliekas. Būtiska nozīme ir šķirņu izturībai. Infekcijas avoti ir sēklas, augu atliekas un savvaļas augi. Nozīmīgs fuzariozes infekcijas avots ir ar sakņu puvi inficēti augi. Graudi var tikt inficēti arī dīgšanas laikā. Sēnes micēlijs pa auga vadaudiem izplatās no sakņu sistēmas līdz vārpai.
Nozīmīgākais faktors, kas ietekmē slimības izplatību Latvijā, ir paaugstināta temperatūra graudaugu ziedēšanas laikā. Noskaidrots, ka vārpu fuzariozes izplatību un attīstības pakāpi ietekmē laika un klimatiskie apstākļi. Labvēlīgi apstākļi ir tad, ja kviešu ziedēšanas laikā ir ilgstoši paaugstināta gaisa temperatūra (no 15 līdz 25 °C), liels nokrišņu daudzums un liels relatīvais gaisa mitrums.Turpinājums nākamajā lapā
