Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

Vasaras izskaņa Dzintaru koncertzālē


Foto - LETAFoto - LETA

Latvijā ilgi nebijušā diriģenta Ilmāra Lapiņa vadītā Irkutskas apgabala filharmonijas Gubernatora simfoniskā orķestra uzstāšanās 26. un 27. augustā Dzintaru koncertzālē festivāla “Artissimo” programmā tika gaidīta ar sevišķu interesi. 


 

Ilmārs Lapiņš jau kopš studiju beigām strādājis galvenokārt ārpus Latvijas, un arī Irkutskā bāzētā simfoniskā orķestra viesošanās Dzintaros šīs vasaras pēdējās dienās nekādi nebūtu saucama par ikdienas muzikālu notikumu. Diriģents un orķestris bija sagatavojis divas pro-grammas – 26. augustā mūziķi spēlēja Čaikovska, Bruha, Debisī un Ravela darbus, bet nākamajā vakarā pievērsās Dvoržāka un Dunajevska skaņumākslai, jau ar repertuāra izvēli vien raisot cerības sagaidīt augstas kvalitātes priekšnesumus. Tādēļ vēl jo vairāk žēl, ka pirmais koncerts sagādāja pamatīgu vilšanos, arī 27. augusta atskaņojumi liecināja par ierobežotām orķestra un paša diriģenta mākslinieciskajām dotībām, kur daudz lielāku prieku sniedza pieaicināto solistu uzstāšanās.

26. augusta koncertu ievadīja Pētera Čaikovska fantāzija uvertīra “Romeo un Džuljeta”. Nenoliedzami, Irkutskas orķestris diriģenta vadībā šo partitūru iedzīvināja ļoti izsvērti un precīzi. Taču ar to vien nepietika – “Romeo un Džuljetas” emocionālais vēstījums skanēja blāvi un gurdeni, ko vēl vairāk akcentēja palēninātais temps, brīnišķīgā liriskā tēma no kaismīgi dramatiskajām norisēm atšķīrās maz. Orķestra atspoguļoto skanisko veidolu vēl sagandēja nejēdzīgā akustika, precīzāk, apskaņošana. Pēc tā visa nākamais Maksa Bruha 1. vijoļkoncerta lasījums neapšaubāmi saucams par veiksmīgāko visa koncerta gaitā – pirmām kārtām solistes Doras Švarcbergas nopelnu dēļ. 1946. gadā Taškentas ebreju ģimenē dzimusī vijolniece patlaban ir Vīnes mūzikas augstskolas profesore ar četrdesmit gadu ilgu starptautisku muzikālu karjeru, un Bruha vijoļkoncerta interpretācija uzskatāmi liecināja par viņas neparasto apdāvinātību.

Doras Švarcbergas skaistais, piesātinātais vijoles tembrs un kolorītie emocionālie rakursi uzreiz atgādināja to laikmetu, kad uzstājās Fricis Kreislers un Miša Elmanis. No viņiem pārmantotā izpratne par skaņas ideālu izpaudās ne tikai dziedoša izteiksmīguma cauraustās ainās – solistes uzstāšanās bija tikpat pārliecinoša arī ar spraigu dramatismu apveltītajā vijoļkoncerta finālā.

Bez aplinkiem jāsaka, ka ar Kloda Debisī un Morisa Ravela skaņdarbiem koncerta otrajā daļā veicās pavisam bēdīgi, un šādu neveiksmi vairs nevar novelt uz apskaņošanas problēmām. Debisī simfoniskās prelūdijas “Fauna diendusa” lasījumā iemesls tam būtu meklējams galvenokārt Ilmāra Lapiņa muzikālās iztēles un profesionālo dotību trūkumā. Lai gan impresionisma mūzikas interpretācijām nepieciešams īpašs plūdums un niansēts noskaņu spektrs, diriģents bija izvēlējies pretējo ceļu. Turpretī, klausoties Ravela “Bolero”, nepatīkami pārsteidza tas, ka pūšamin-strumentu grupa šo darbu nebija sagatavojusi – kļūdaini skanēja ne tikai atsevišķas notis, bet arī veselas taktis, bet tad, kad līdzās pūtējiem redzamu vietu ieņēma stīgas, kļuva skaidri dzirdams, ka ne diriģents, ne orķestris īsti nezina, ko ar šo enigmātiskā satura partitūru iesākt.

Nākamajā dienā klausītājus gaidīja koncerts ar Antonīna Dvoržāka 8. simfoniju un Īzaka Dunajevska mūziku. Jāteic, ka ziņa par Dvoržāka 8. simfonijas atskaņojumu bija sevišķi intriģējoša – sastopoties ar kārtējo programmu, kurā iekļauta 9. simfonija “No Jaunās pasaules”, esmu daudzkārt domājis, ka Dvoržākam taču ir vēl citas izcilas simfonijas – kaut vai Astotā. Tagad nu arī šī partitūra Latvijā beidzot ieraudzīja dienas gaismu, un Irkutskas orķestra interpretācija, izceļoties ar lielāku aizrautību un emocionalitāti nekā iepriekšējā vakarā, 8. simfonijas muzikālās kvalitātes neaizēnoja – tiesa, arī neakcentēja. Izvērstā četrdaļu cikla lasījums palīdzēja gūt pilnīgāku priekšstatu par orķestra un tā mākslinieciskā vadītāja radošajām spējām – gan skanējuma kop-
ainas, gan saturisko atklāsmju ziņā.

Raksturojot pirmo aspektu, jāsaka, ka Irkutskas orķestra stīgu grupa skanēja viscaur pieklājīgi, taču nepacēlās augstāk par vidusmēru. Tembrāls dzīvīgums un noskaņu intensitāte vairāk piemita koka un metāla pūšaminstrumentiem, taču varēja jaust, ka to spēles līmenis ir nevienmērīgs.

Aplūkojot otro aspektu, jāsecina, ka Ilmāra Lapiņa talanta stiprākā puse ir prasme veidot pārskatāmu formveidi un precīzu muzikālās domas ritējumu, ko diemžēl aizēnoja bāls, nekonkrēts un izplūdis skatījums uz simfonijas tēlu daudzveidīgo raksturu.

Visbeidzot, 27. augusta koncerta otrajā daļā publika tika iepriecināta ar ne tik akadēmiskas ievirzes pro-grammu – Īzaka Dunajevska “Dziesmu par Odesu”, dziesmu “Klusēšana” un fragmentiem no mūzikas kinofilmām “Kapteiņa Granta bērni”, “Kubaņas kazaki”, “Uzticības pārbaude” un “Pavasaris”. Te nu orķestris spēlēja spilgtāk un izteiksmīgāk nekā jebkad, pilnvērtīgi atainojot Dunajevska skaņumākslas labākās iezīmes – trāpīgu melodiskumu, kontrastainu raksturu un neizdzēšamas nostalģijas klātbūtni. Kā soliste uz skatuves kāpa operdziedātāja Liene Kinča, un viņas sniegums bija viens no labākajiem abu koncertu gaitā, mūziķes krāšņo tembru bagātinot daudzkrāsainu un artistiski iedzīvinātu nianšu mirdzumam. Orķestra priekšnesuma metamorfozes gan radīja skeptiskākas pārdomas – diez vai tā būs, ka Dunajevska partitūru veiksmīgs atskaņojums iespējams bez nopietnas iedziļināšanās, tāpēc jāpieņem, ka iemesls iepriekš dzirdēto klasiskās mūzikas paraugu nemākulīgajām interpretācijām ir ne tikai spoža talanta trūkums, bet arī diriģenta un orķestra mākslinieku virspusējais darbs. Ceru, ka Dora Švarcberga un Liene Kinča Latvijā uzstāsies vēl daudzkārt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+