Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. janvāris, 2012
Drukāt

Vasaras jeb sējas vīķu audzēšana lopbarībai

vasara32

Vasaras vīķi ir ļoti vērtīgs lopbarības augs – veģetatīvo masu iespējams izlietot zaļbarībai, sienam un skābbarībai, bet sēklas noder par piedevu spēkbarībai. Zaļmasas veidā vīķus labprāt ēd visu sugu mājdzīvnieki, īpaši maisījumā ar auzām.

Sējas vīķi (Vicia sativa L.) ir sena kultūraugu suga, kas kultivēta vairāk nekā pirms 2000 gadiem (Latvijā kopš 19. gadsimta sākuma). Kā kultūraugs bija pazīstams arī senajiem grieķiem un romiešiem. Dabā sastop apmēram 150 vīķu sugu ar izplatību ļoti plašā areālā Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Amerikā; vīķi aug gan pļavās un stepēs, gan mežos. Senatnē sējas vīķus vairāk pazina kā nezāles, kas auga kviešu un citu kultūraugu sējumos.  Selekcijas procesā tika atlasītas vērtīgās vīķu sugas un radītas šķirnes, kurām šodien ir praktisks lietojums lopkopības nozarē lopbarības ražošanai gan Latvijā, gan citur pasaulē.

Salīdzinājumā ar zirņiem vīķos ir vairāk proteīna. Vīķu zaļmasas proteīna daudzums ziedēšanas sākumā ir 20–24%, bet sēklas – 25–28%. Vīķu sēklas satur rūgtvielas vicianīnu un vicīnu, kas zināmos apstākļos var kļūt indīgi, tāpēc sēklu normas, kādas noteic dzīvniekiem, jāierobežo minimālā daudzumā, lai atbilstu pareizai ēdināšanai. Spēkbarībā vīķu sēklu miltus lieto tikai kā piedevu (20–25% no kopējā miltu apjoma). Vīķu sēklas satur lecitīnu, pēc dažādiem pētījumiem, tas ir 0,55–0,81%.

Vērtīgs olbaltumvielu avots ir arī vīķus saturošs siens, skābsiens un skābbarība.
Mistra maisījums ar izsējas normu proporciju, kurā vīķi ir 12–15 kg/ha, auzas (vai viengadīgā airene) un zirņi, labi der tīšanai rulonos. Vīķu un auzu mistra salmus var izmantot lopbarībā, jo tie ir vērtīgāki nekā graudaugu salmi, vai arī ieart augsnē tās auglības uzlabošanai.

Vīķu siena milti ir noderīgi kā pilnvērtīga koncentrētā vitamīnbarība. Vīķu barība izceļas arī ar lielu A vitamīna (karotīna) daudzumu, kas nepieciešams dzīvnieku barības devās, sevišķi jaunlopiem. Sevišķi daudz A vitamīna ir izžāvētā vīķu sienā. Siena milti, pagatavoti no šāda siena, uzskatāmi par koncentrāta barību un vitamīna preparātu.

Botāniskais raksturojums

Sējas vīķi ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas pākšaugs. Sakņu sistēma veido garu mietsakni. Stublājs tievs, līdz 140 cm garš, bagātīgi lapots, pēc ziedēšanas stipri veldrējas. Lapas pāra plūksnaini saliktas ar 5–8 lapiņu pāriem, beidzas ar vītni, kas spēj pieķerties balstaugam. Ziedi sārti rozā, sarkani violeti, retāk balti vai rozā. Pašapputes augs. Pākstis 4–6 cm garas, taisnas vai nedaudz izliektas, saspiestas, tajās 4–12 sēklas. Sēklas apaļas, saplacinātas, tumši pelēkas, melnas ar zīmējumu, marmorētas, uzglabājot kļūst tumšākas. Sēklas nabiņa – šauri lineāra, ar ko vīķi atšķiras no citām radnieciskām tauriņziežu dzimtas sugām.

1000 sēklu masa 35–75 g. Dīgstot dīgļlapas paliek augsnē. Sēklu raža 0,8–1,8 t/ha, 1,5–3,0 t/ha salmu, bet zaļmasas raža 4–6 t/ha tīrsējā vai 18–30 t/ha mistrā ar auzām. Vīķu un auzu mistra siena vidējā raža 3–5 t/ha.

 

Augšanas īpatnības

Augšana un attīstība ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Sēklu dīgšana sākas, ja augsnes temperatūra sasniedz 2 °C un uzdīgst 8–15 dienas pēc sējas. Dīgsti pacieš temperatūras pazemināšanos līdz –5 C. Sējas vīķiem raksturīga lēna augšana, zaļmasas veidošanās un proteīna uzkrāšanās, arī kokšķiedra nepieaug strauji. Atkarībā no vīķu šķirnes un meteoroloģiskajiem apstākļiem veģetācijas periods ilgst no 80 līdz 110 dienām.

Zaļmasas veidošanai pietiek ar 900 0C aktīvo temperatūru summu, bet sēklu ieguvei nepieciešams jau krietni vairāk siltuma, kas ir 1500–1900 °C. Vasarās ar bagātīgu nokrišņu daudzumu sēklu nogatavošanās ieilgst.

Ziedēšana sākas ar apakšējiem posmiem un pakāpeniski iet uz augšu, tādēļ ziedēšanas un nogatavošanās periods ir ļoti garš. Jo auglīgāka augsne un vairāk nokrišņu, jo vīķi labāk aug un ilgāk zied, jo garāks arī vīķu ienākšanās periods, kas jāņem vērā sēklaudzēšanas sējumos. Savukārt vasarās, kad ir samērā sauss laiks, vīķu nogatavošanās noris daudz īsākā laikā un vienmērīgāk, kas ļauj iegūt labas sēklu ražas. To varēja novērot 2010. gadā Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā, kur sējas vīķu sēklu laukā iegūtā sēklu raža bija 1,2 t/ha.

Zelmenī vīķi zaļās masas maksimumu un optimālo kvalitāti sasniedz pēc 50–60 veģetācijas dienām. Tas ir ziedēšanas sākums, kad 10–15% no visiem augiem jau zied. Šajā laikā augi ir sasnieguši ne tikai lielāko un kvalitatīvāko zaļmasas ražu, bet arī kokšķiedras procents augos nav liels un tie joprojām ir sulīgi. Pļaujas laiks, protams, ir atkarīgs no šķirnes agrīnuma.

 

Augsne un priekšaugi

Sējas vīķu audzēšanai piemērotas barības vielām bagātas (iekultivētas) velēnu karbonātaugsnes, brūnaugsnes vai velēnu podzolaugsnes ar mālsmilts granulometrisko sastāvu un optimālo augsnes reakciju pHKCl 5,5–7,0. Sējas vīķi slikti aug skābās augsnēs, kur palielināts Al3+ daudzums, jo samazinās vīķu gumiņbaktēriju darbība.

Audzējot zemās vietās un smagās mālainās augsnēs, vīķu sēklas nogatavojas lēnāk. Sējas vīķus var izmantot augsnes auglības celšanai kā starpkultūru, jo augsnē tie atstāj ne tikai organisko vielu, bet arī slāpekli, ko vīķu saknes ar gumiņbaktēriju palīdzību saista no atmosfēras.

Priekšaugi vīķiem var būt dažādi, izņemot tauriņziežu dzimtas augus. Vīķu audzēšana pēc zirņiem nav ieteicama un ir pat bīstama kopīgo slimību un kaitēkļu dēļ. Vislabākie priekšaugi ir labi mēsloti ziemāji un kartupeļi. Vīķi ir ļoti labs priekšaugs vasarāju labībām.

 

Sēja

Vīķu sēja neatšķiras no graudaugu sējas. Zaļmasas ražošanai vīķus sāk sēt jau agri pavasarī vairākos termiņos un to veic līdz jūnija vidum. Vēlāk sētie sējumi būs mazražīgi, jo vīķi ir garās dienas augs, kas nozīmē, ka, saīsinoties dienas garumam, vīķi reproduktīvās auga daļas var neveidot vai veidot maz. Sēja var sākties, līdzko ir sasniegta augsnes gatavība un sējas tehnika var tikt uz lauka. Vīķi ir mitrumprasīgs augs, tādēļ agra sēja, kad zeme vēl nav izžuvusi pavasara saulē, ir pati labākā. Sēklu ieguvei vīķi viennozīmīgi jāsēj pēc iespējas agrāk. Pirms sējas vīķu sēklu ieteicams samaisīt ar trihodermīnu.

Sienam, zaļbarībai un skābbarībai vīķi jāsēj kopā ar auzām, lai tie mazāk veldrētos. Auzas izpilda balstauga lomu. Mistri ātrāk un labāk apēno augsni un nomāc nezāles. Sēj parastajā rindsējā, optimālais sēklu iestrādes dziļums ir 2–5 cm. Dziļāk iesētie augi sadīgst nevienmērīgi.

Ja sējas vīķus audzē tīrsējā sēklu ieguvei, vēlamā izsējas norma ir 120–150 dīgstošas sēklas uz 1 m2 jeb uz vienu hektāru 50 kg. Vīķi veģetācijas laikā veido sazarotu, masīvu augu, kas spēcīgā vējā un lietavās viegli sagulst veldrē, līdz ar to cieš sēklas kvalitāte un ir lieli zudumi novācot.  Tomēr arī sēklu ieguvei vīķus labāk ir audzēt ar balstaugu, jo balstaugs, kam laba veldres izturība, ja sējumu biezība ir pareiza,  samazina vīķus veldrēšanās risku.  Kā liecina pētījumu rezultāti, Latvijā sējas vīķus labāk ir audzēt mistrā ar auzām (30 kg vīķu + 180 kg auzu). Savukārt zaļmasas ieguvei domātos sējumos vīķu izsējas norma mistrā jāpalielina apmēram par 25%. Rekomendētais maisījums zaļmasai ir 50 kg vīķu + 50 kg zirņu + 200 kg auzu + 10 kg viengadīgās airenes.

 

Šķirne

Latvijā tiek audzēta vasaras vīķu šķirne ‘Cēsu vietējie’. Selekcionāra tiesību īpašnieks ir Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts. Latvijas zemnieki to izmanto   zaļbarības sējumu ierīkošanai. Katru gadu Priekuļos notiek šīs šķirnes uzturēšana un sēklas materiāla pavairošana.

Šķirnei ‘Cēsu vietējie’ augšanas laiks no sadīgšanas līdz pilngatavībai ir 85–100 dienas; auga stublājs tievs, zarots ar auga garumu 70–90 cm; ziedi sarkani violeti, pa 2–3; pākstis vidēji lielas, viegli pūkainas, ar 4–12 sēklām; sēklas tumši pelēkas un tumši brūnas, marmorētas un punktētas, nedaudz var būt arī gaiši brūnas, pelēkas un dzelteni zaļganas; 1000 sēklu masa 45–66 g, un potenciālā zaļmasas raža – 4,4–5,2 t/ha.

 

Mēslojums

Kūtsmēslus lietderīgi iestrādāt vīķu priekšaugiem, lai vīķi izmantotu to pēcietekmi, tā palielinot kūtsmēslu izmantošanas efektivitāti. Lietojot minerālmēslus sējas vīķu mēslošanā, konstatēts, ka ražas palielināšanos un veldres samazināšanos veicina fosfora un kālija mēslojums. PK mēslojuma ietekmē sēklu raža pieaug par 25–30%.

Sējas vīķiem ar vidēju barības vielu nodrošinājumu augsnē ieteicamas šādas fosfora minerālmēslu normas 40–80 kg/ha P2O5, kālija – 60–120 kg/ha K2O. Augsnēs ar vāju iekultivēšanas pakāpi ir lietderīgi iestrādāt arī nedaudz slāpekļa – 20–40 kg/ha. Audzējot sējas vīķus sēklai, svarīgi pievērst uzmanību arī mikroelementiem augsnē (molibdēns, bors).

 

Kaitēkļi un slimības

No kukaiņiem vīķus visvairāk bojā smecernieki un laputis. Sevišķi bīstami ir smecernieki, ja vīķu dīgsti cieš no sausuma. Laputis vīķus bojā sausā un lielākoties ziedēšanas periodā.

Latvijas mitrajā klimatā vīķi var ciest no vīķu askohitozes – vīķu gaišplankumainības. Askohitozes attīstību veicina liels gaisa mitrums un mērena temperatūra. Askohitoze izpaužas lapu, stublāja un pākstiņu plankumainībā. Sevišķi postīga tā ir palielināta mitruma apstākļos. Pēc tam slimība inficē sēklas, pazeminot to dzīvotspēju. Visdrošākais līdzeklis pret šo slimību ir veselīgu sēklu sēja un pret slimībām izturīgu šķirņu izvēle.

 

Sējumu kopšana

Pēc vīķu sējas sējums ir jāpieveļ.

Vīķi ļoti labi nomāc nezāles, kas ir ļoti būtiski bioloģiskajā un integrētajā audzēšanā. Ja nepieciešams, nezāles ierobežot vīķu sējumā var,  sējumus ecējot pirms un pēc vīķu sadīgšanas. Ecēšanu veic, kad dīgļsakne ir vienādā garumā ar sēklu, bet nav vēlama ecēšana tūlīt pēc vīķu uzdīgšanas – jāļauj tai iesakņoties.
Ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi jālieto, ļoti stingri ievērojot rekomendācijas. Ne visi herbicīdi, kas der tauriņziežiem, der arī vīķiem. Viens no herbicīdiem, ko sekmīgi var lietot vīķu sējumā, ir Bazagrāns 3 l/ha uz 300 l ūdens.

Atšķirībā no zirņiem, kuru sēklas ļoti bojā kaitēkļi, vīķus no kaitēkļiem pasargā vīķu sēklās esošās rūgtvielas. Lielās vīķu sējumu platībās ierobežošanas pasākumi pret laputīm un smecerniekiem praktiski ir grūti realizējami, tāpēc sevišķa uzmanība pievēršama profilaktiskiem paņēmieniem – rudens aršanai, kā arī smecernieku ierobežošanai āboliņa sējumos agrā pavasarī, no kurienes tie pāriet uz vīķiem.

Kā liecina novērojumi, slimības maz ietekmē vīķu augšanu un attīstību, tāpēc  līdz šim nav bijusi īpaša vajadzība  lietot fungicīdus.

 

Novākšana zaļbarībai, skābbarībai, sienam un sēklai

Maksimālo garumu un svaru sējas vīķi sasniedz pākšu veidošanās sākumā.

Zaļbarībai tos var pļaut visdažādākos termiņos atkarībā no lopbarības vajadzības. Tikai jāievēro, ka ar ziedēšanas sākumu vīķiem iestājas straujāka augšanas fāze. Tāpēc lielas zaļās masas iegūšanai vasaras vīķi jāpļauj pilnziedā, tas ir, 50.–60. dienā pēc sējas, un vienā sējas termiņā sētais sējums jānopļauj un jāizbaro 10–15 dienās. Pļaujot ziedu pumpuru veidošanās sākumā, iegūst ar vitamīniem bagātāku zaļo masu, kas sevišķi noderīga ir jaunlopiem. Tik agri pļaujot, pēc tam var iegūt atāla ražu, bet, novācot pilnziedā, vīķi atālu vairs nedod.

Skābbarībai mistru vāc, kad vīķiem parādās pirmās pākstis.

Sienam mistru novāc vasaras vīķu ziedēšanas un auzu plaukšanas sākumā. Šai laikā mistrs satur visvairāk barības vielu un ievāktais materiāls ir mīksts. Novākšanu nokavējot, siens kļūst mazāk vērtīgs.

Sēklai vīķus novāc, kad vairākumam augu nobrūnē pāktis apakšējos divos trīs posmos, sēklas ir piebriedušas un ir vaska cietībā.

vikis_vasara
Selekcionāra tiesību īpašnieks: Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts

Izcelsme: veca vietējā šķirne, audzēta Cēsu rajonā

Varietāte: šķirne – populācija, pārsvarā var. typica Ted., arī variabilis Ted. un affinis Ted.

 

Morfoloģiskās un agrobioloģiskās īpašības

Potenciālā zaļmasas ražība 4,4 – 5,2 t/ha

Augšanas laiks – 85–100 dienas no sadīgšanas līdz pilngatavībai
1000 sēklu masa 45–66 g

Auga garums 70–90 cm, stublājs tievs, zarots

Ziedi sarkani violeti, pa 2–3

Pākstis vidēji lielas, viegli pūkainas ar 4–12 sēklām

Sēklas tumši pelēkas un tumši brūnas, marmorētas un punktētas, nedaudz var būt arī gaiši brūnās, pelēkas un dzelteni zaļganas

 

Audzēšanas īpatnības

Zaļbarībai audzējami mistrā ar auzām, zirņiem un viengadīgo aireni

Sēklas iegūšanai – mistrā ar auzām

Izsējas norma zaļbarībai 50 kg vīķu + 50 kg zirņu + 200 kg auzu + 10 kg viengadīgās airenes uz 1 ha

Sēklām – 30 kg vīķu + 180 kg auzu uz 1 ha

Mēslot labāk ar slāpekli nesaturošām vai minimāli saturošām minerālmēslojuma formām

Vēlamais priekšaugs – rušināmaugi

Pret nezālēm ecēt pirms un pēc sadīgšanas. Var lietot Bazagrānu 3l/ha uz 300 l ūdens

 

Vīķu barības vērtība

vikis_tab

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+