Kokteilis
Mīli

Džanni ar rūgtu pēcgaršu. Stāsts par kādu vasaras romāniņu 0

Foto – Shutterstock

Sinonīms vārdam ikdiena ir rutīna. Tā mēdz iezagties arī attiecībās. Tā gadījās Anetei, kura mums uzticēja savu stāstu par to, kā centās savu sievietes dzīvi atsvaidzināt ar īslaicīgām attiecībām un ar ko tās beidzās.

Jau pašā sākumā jāpaskaidro, ka mana dzīve nav neizdevusies. Man ir vīrs Andris, ar kuru nav kauns sabiedrībā rādīties, un mums abiem joprojām ir arī vecāki, kuri labprāt uzņēmušies rūpes par mūsu bērniem – sešgadīgo Tomu un piecpadsmitgadīgo Karolīnu – laikā, kamēr paši esam aizņemti darbā. Aizņemti tik ļoti, ka vakaros, pārnākot mājās, tik vien ir spēka, kā kaut ko uz ātru roku uzkost un tad krist ar seju spilvenā, lai momentā atslēgtos. Atklāti sakot, enerģijas seksam galīgi nav. Varētu teikt: kad ar to tomēr nodarbojamies, tas ir absolūti funkcionāls. Kā vakcīna pret to, lai nevarētu teikt, ka nav vispār: dažas kustības, dažas aprautas skaņas, obligāts orgasms un tam sekojošais miegs kā koma. Šo situāciju apspriežot ar tuvākajām draudzenēm, secināju – tā ir plaši izplatīta parādība.

Uzrodas Glodene

Es ar to samierinātos, ja nejauši neatklātu, ka Andris, mans mīļais vīrs, ar to nav samierinājies: viņa telefonā atradu dažas īsziņas, kas nepārprotami liecināja – viņam ir vēl kāda. Spriežot pēc tekstiem, viņa – saukšu šo sievieti par Glodeni – mēdz ietērpties garās kleitās ar čūskādas rakstu, bet kājās uzauj garus zābakus. Tad viņa šīs kājas saceļ uz galda, sakrusto tās un, ap pirkstu virpinot savus garos, melnos matus, gaida ciemos Zvēru (tā viņa īsziņās uzrunā manu dārgo).

Vaicāsiet, vai es sarīkoju pamatīgu ļembastu, kad atklāju vīra sakaru? Ha, tas man nemaz nav raksturīgi, jo, būdama profesionāla lietvede, nudien desmitreiz nomēru, pirms nogriežu. Tiesa, gara acīm redzēju ainas a la Holivudas žanra klasikā, kā pa logu lidinu laukā visu Andra iedzīvi – drēbes, apavus, laptopu un planšeti, somas un visu viņa dārgo briļļu kolekciju. Diemžēl realitātē dzīvojam vienstāva mājā, kas no pārējām ir diezgan atstatu, tā ka šādai akcijai nebūtu nekāda efekta: pirmkārt, viss turpat vien krešu dobē uzreiz sagultu, otrkārt, nebūtu skatītāju.

Kad pirmais dusmu vilnis bija pārvēlies un nebija mani aizskalojis, ievilku elpu un nolēmu: es viņam atspēlēšos! Izdarīšu tieši tāpat – atradīšu sev mīļāko. Pēkšņi sapratu, ka sen esmu to pelnījusi: nekādas uzmanības izpausmes no vīra nejutu jau sen, vienkārši trakajā skrējienā nebija laika to analizēt vai par to ar viņu diskutēt. Bet, ja pašapkalpošanās, tad pašapkalpošanās! Tomēr par savu ieceri iekšēji smīnēju un neko nopietnu pasākt negrasījos.

Līdz brīdim, kad pēc vairākām dienām manā ceļā no darba uz mājām gadījās stopētājs. Neesmu pārgalvīga, arī lasīt protu, un ziņas par nejaušu pasažieru nomaitātām automašīnu vadītājām biju manījusi ne reizi vien, tomēr šoreiz izlēmu – apstāšos.

Tā nu mana golfiņa sēdeklī man līdzās ar mokām ielocījās un, prāvo mugursomu rokām apskāvis, ar skumjām acīm manī paraudzījās skaistākais vīrietis, kādu pēdējā laikā bija gadījies sastapt: slaids, garš, gariem, bieziem, koptiem matiem, tumšām acīm. “Nav vietējais,” nospriedu, un tā arī bija – angļu valodā ar šarmantu akcentu viņš stāstīja, ka ir itālis, Latvijā ieradies, jo piedalās kādā starptautiskā etnogrāfijas vai varbūt folkloras projektā vai festivālā un pēc profesijas ir… dziedātājs. Kas gan cits, kas gan cits, domās dungoju un, jau atkal iekšēji smīnēdama, iztēlojos jauniegūto paziņu Džanni… ietērptu čūskādas raksta uzvalkā sēžam pie mana rakstāmgalda, uz kura sakrustojis garos, melnos zābakos ieautās kājas.

Pa ceļam parunājām par šo un to, un tad jau viņam bija jāizkāpj. Vīrietis pieklājīgi pateicās un prom bija.

Draudzēsimies Facebook?

Nopūtos un braucu vien mājās, kur mani neviens negaidīja: bērni skolas brīvlaiku pavadīja pie maniem vecākiem, bet vīrs darba darīšanās bija devies uz dakteru konferenci Dānijā (gandrīz nešaubījos, ka tur viņu visā godībā pavadīja Glodene). Pārradusies pagatavoju sev tomātus ar mocarellu, ieslēdzu datoru un sāku meklēt Čelentāno dziesmas. Iegāju arī sociālajos tīklos, lai paraudzītos, vai bērni nav atsūtījuši kādu vēsti – šādi viņi sazinājās daudz labprātāk nekā pa telefonu. No maniem mīlulīšiem ne miņas, toties Facebook mani gaidīja pārsteigums. “Sveika, vai vēl atceries stopētāju uz A7?” Ar šādiem vārdiem uzaicinājumu draudzēties bija atsūtījis neviens cits kā mans šīsdienas pasažieris.

Desmitreiz nomēri un tad griez.

Savu principu šoreiz pavisam aizmirsu un apstiprināšanas pogu nospiedu sekundes simtdaļā pēc īsā ievada izlasīšanas.

Acumirklī noskanēja signāls, kas ziņoja, ka sarakstē pienācis jauns paziņojums.

“Cik labi, ka ir soctīkli,” Džanni rakstīja. “Esmu Tev patiešām pateicīgs, ka neatstāji ceļmalā, Anetta!”

“Ko nu, parasti cenšos citiem izpalīdzēt,” atbildē tēloju pieticīgo, bet līdz ausīm smaidīju par diviem “t” savā vārdā. Degu nepacietībā saraksti turpināt, bet Džanni ierakstīja: “Čau, arlabunakti,” un atslēdzās.

“Arlabunakti!” aizrakstīju viņam, bet miega man nebija nevienā acī. Google meklētājā ierakstīju Džanni vārdu un uzvārdu un rītin apriju visu informāciju par viņu: kur koncertējis, kādas dziesmas ierakstījis. Pētīju viņa fotogrāfijas – skaists, nenoliedzami skaists!

Kad beidzot iemigu, pulkstenis bija pāri vieniem naktī.

Nākamā diena bija sestdiena. Datorā, kuru iepriekšējā vakarā biju atstājusi ieslēgtu, jau gaidīja ziņa no Džanni: viņš cerot mani šovakar redzēt koncertā, bet pēc tā vēloties man pateikties, aizvedot vakariņās.

Desmitreiz… Ai, pie velna, nodomāju un aizrakstīju, ka piedāvājumu pieņemu.

Turpmāko dienas daļu pavadīju kā drudzī – manikīrs, pedikīrs, bikini zona, jauna kleita un sandales, tad – duša, meikaps, mati. Visbeidzot es stāvēju spoguļa priekšā un prātoju, vai tomēr no saviem plāniem neatteikties.

Tajā brīdī datorā atkal atskanēja plinkšķis – bija pienācis jauns paziņojums.

“Mīļā, es tik briesmīgi pēc Tevis esmu noilgojies,” rakstīja mans Andris. “Ko dari?”

“Ai, neko,” atbildēju. “Ieliku veļas mašīnā tavus kreklus, skatos kaut kādu filmu.”

Tad drošības labad pajautāju: “Kad tu būsi? Arī es ilgojos.”

“Tikai parīt,” un bēdīgs ģīmītis piedevām, lai man būtu skaidrs, cik ļoti vīrs par šo faktu skumst. “Liekulis,” nodomāju, bet atbildēju ar tādu pašu ģīmīti, kas manas patiesās izjūtas atspoguļoja par nulle procentiem.

Kad sarakste bija galā, man vairs nebija atlicis daudz laika, un, lai nenokavētu koncertu, izsaucu taksometru. Zālē gaisma nodzisa gandrīz vienlaikus ar mirkli, kad apsēdos. Džanni kopā ar dažiem mūziķiem kāpa uz skatuves un mandolīnas un vijoles pavadījumā sāka dziedāt dzīvelīgas itāļu tautasdziesmas. Pēc aplausiem sekoja citu tautu mūziķu uzstāšanās – tur bija gan norvēģi un vācieši, gan ungāri un latvieši.

Lorem ipsum
FOTO: Leta


Pie velna piesardzību!

Pēc koncerta Džanni nekavējās mani uzmeklēt. “Anetta!” viņš sauca jau pa gabalu, pieskrēja klāt un nobučoja uz abiem vaigiem. Viņa matiem pieskaroties manai sejai, jutu karstu vilni pāršalcam visam ķermenim. Skaidrs, ka gribēju šo vīrieti! Tik spēcīgas izjūtas nebiju piedzīvojusi sen, tomēr nekas cits kā iekāre tās nevarēja būt.

Draudzīgi tērzēdami, devāmies uz tuvējo vasaras kafejnīcu, kurā pulcējās arī daudzi koncerta apmeklētāji un mākslinieki. Tā bijām aizrāvušies ar pļāpāšanu, ka pat nemanījām, ka pie galdiņa bija pienācis oficiants un ieņēmis pasūtījuma pieņemšanas pozu ar piezīmju bloknotu vienā un rakstāmo otrā rokā. Steigā atvērām ēdienkartes un uz labu laimi kaut ko izvēlējāmies. Kad piekrītoši biju pamājusi, Džanni palūdza atnest arī pudeli vīna.

Pa šo laiku jau bijām paguvuši noskaidrot, ka esam vienaudži, ka Džanni bijis precējies, taču tagad šķīries un ka viņam ir dēls manas Karolīnas vecumā. Par savu stāvokli neko neslēpu – izstāstīju, ka esmu precējusies, bet laulībā iestājusies krīze. “Tikai muļķis varētu pamest novārtā tādu dārgumu,” Džanni bārstīja komplimentus, kurus uzsūcu kā tuksnesis lietu – tik ļoti biju pēc tiem noilgojusies.

Dziedoņa tīkamā balss manī laikam bija izraisījusi kādu dīvainu ķīmisku reakciju, jo gan degu kā ugunī, gan mani kratīja drebuļi. Kad pie blakusgaldiņa jauns pāris aizkūpināja cigaretes, atzinos Džanni, ka labprāt uzvilktu kādu dūmu, jo esmu uztraukusies. Vīrietis pasmaidīja, piecēlās un devās pie jauniešiem, lai pēc mirkļa atgrieztos ar pāris uztītiem papirosiem: izrādījās, ka pārītis smēķēja tinamo tabaku.

Smiedamies, spļaudīdamies un klepodami smēķējām, viens otram atklādami, ka neesam ko tādu darījuši jau gadiem. Vēl nodomāju, ka jau gadiem neesmu jutusies tik labi kā kopā ar Džanni. Alkohols bija mani atraisījis, jo šo domu pateicu skaļi. Džanni apklusa un saņēma manu roku. “Es arī, es arī, Anetta,” viņš teica, skatīdamies man tieši acīs.

Saņēmos un izdarīju to, ko tik ļoti vēlējos, kopš pirmo reizi viņu ieraudzīju: satvēru viņa garo matu šķipsnu un aptinu ap pirkstu. Sākām skūpstīties tāpat pāri galdiņam, tad to turpinājām taksometrā pa ceļam uz Džanni viesnīcu. Viņa šaurajā vienguļamajā gultiņā kaislīgi atdevos, piemirstot par jebkādu desmitreiz mērīšanu un piesardzību.

Romāna varone

Nākamajā rītā uzvilku paburzīto jauno kleitiņu. Klusēdami pabrokastojām pie viesnīcas zviedru galda. Pēkšņi man vairs nebija nekā sakāma. Pieklājīgi klusēja arī itālis, kurš šķita tāls un svešs. Atvadījāmies, ne ar vārdu nepieminot vakardienu.

Izgāju no viesnīcas un jutos kā visbanālākā romāna varone. Šķita, ka rīta saulīte ar saviem stariem mani glāsta žēlodama. Pamāju taksometram un devos mājās. Iekritu gultā ar visām sandalēm, blenzu griestos un prātoju, ka saprotu, kāpēc vārds mieles eksistē vienīgi daudzskaitlī. To vienkārši nevar būt maz vai pa vienai.

Saistītie raksti

Datorā atradu jaunas ziņas no vīra. “Labrīt, ko ēdi brokastīs?” un tamlīdzīgs blablabla. Tad apvaicājās, vai es zinot, ka Karolīna raksta romānu.

Atbildēju, ka ne.

“Ha-ha, tad jau viņa šoreiz to nolēmusi uzticēt man, nevis tev,” viņš ar gandarījumu secināja, papildinādams teikumu ar trīs līdz ausīm smaidošām galviņām. “Tas ir mīlas romāns. Viņa man lūdza novērtēt, vai galvenās varones teksti nav pārāk banāli – piesūtīja pilnu telefonu ar mīlnieku dialogiem. Es neko neteicu, bet man gan likās – ietērpt liktenīgo sievieti drēbēs ar čūskādas rakstu ir diezgan bezgaumīgi,” un Andris rakstītajam pievienoja vemjošu ģīmīti.

Neko citu, kā vemt, tobrīd nevēlējos arī es.

LA.lv