Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Sestdiena, 18. novembris, 2017
17. augusts, 2017
Drukāt

Džanni ar rūgtu pēcgaršu. Stāsts par kādu vasaras romāniņu

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Sinonīms vārdam ikdiena ir rutīna. Tā mēdz iezagties arī attiecībās. Tā gadījās Anetei, kura mums uzticēja savu stāstu par to, kā centās savu sievietes dzīvi atsvaidzināt ar īslaicīgām attiecībām un ar ko tās beidzās.

Jau pašā sākumā jāpaskaidro, ka mana dzīve nav neizdevusies. Man ir vīrs Andris, ar kuru nav kauns sabiedrībā rādīties, un mums abiem joprojām ir arī vecāki, kuri labprāt uzņēmušies rūpes par mūsu bērniem – sešgadīgo Tomu un piecpadsmitgadīgo Karolīnu – laikā, kamēr paši esam aizņemti darbā. Aizņemti tik ļoti, ka vakaros, pārnākot mājās, tik vien ir spēka, kā kaut ko uz ātru roku uzkost un tad krist ar seju spilvenā, lai momentā atslēgtos. Atklāti sakot, enerģijas seksam galīgi nav. Varētu teikt: kad ar to tomēr nodarbojamies, tas ir absolūti funkcionāls. Kā vakcīna pret to, lai nevarētu teikt, ka nav vispār: dažas kustības, dažas aprautas skaņas, obligāts orgasms un tam sekojošais miegs kā koma. Šo situāciju apspriežot ar tuvākajām draudzenēm, secināju – tā ir plaši izplatīta parādība.

Uzrodas Glodene

Es ar to samierinātos, ja nejauši neatklātu, ka Andris, mans mīļais vīrs, ar to nav samierinājies: viņa telefonā atradu dažas īsziņas, kas nepārprotami liecināja – viņam ir vēl kāda. Spriežot pēc tekstiem, viņa – saukšu šo sievieti par Glodeni – mēdz ietērpties garās kleitās ar čūskādas rakstu, bet kājās uzauj garus zābakus. Tad viņa šīs kājas saceļ uz galda, sakrusto tās un, ap pirkstu virpinot savus garos, melnos matus, gaida ciemos Zvēru (tā viņa īsziņās uzrunā manu dārgo).

Vaicāsiet, vai es sarīkoju pamatīgu ļembastu, kad atklāju vīra sakaru? Ha, tas man nemaz nav raksturīgi, jo, būdama profesionāla lietvede, nudien desmitreiz nomēru, pirms nogriežu. Tiesa, gara acīm redzēju ainas a la Holivudas žanra klasikā, kā pa logu lidinu laukā visu Andra iedzīvi – drēbes, apavus, laptopu un planšeti, somas un visu viņa dārgo briļļu kolekciju. Diemžēl realitātē dzīvojam vienstāva mājā, kas no pārējām ir diezgan atstatu, tā ka šādai akcijai nebūtu nekāda efekta: pirmkārt, viss turpat vien krešu dobē uzreiz sagultu, otrkārt, nebūtu skatītāju.

Kad pirmais dusmu vilnis bija pārvēlies un nebija mani aizskalojis, ievilku elpu un nolēmu: es viņam atspēlēšos! Izdarīšu tieši tāpat – atradīšu sev mīļāko. Pēkšņi sapratu, ka sen esmu to pelnījusi: nekādas uzmanības izpausmes no vīra nejutu jau sen, vienkārši trakajā skrējienā nebija laika to analizēt vai par to ar viņu diskutēt. Bet, ja pašapkalpošanās, tad pašapkalpošanās! Tomēr par savu ieceri iekšēji smīnēju un neko nopietnu pasākt negrasījos.

Līdz brīdim, kad pēc vairākām dienām manā ceļā no darba uz mājām gadījās stopētājs. Neesmu pārgalvīga, arī lasīt protu, un ziņas par nejaušu pasažieru nomaitātām automašīnu vadītājām biju manījusi ne reizi vien, tomēr šoreiz izlēmu – apstāšos.

Tā nu mana golfiņa sēdeklī man līdzās ar mokām ielocījās un, prāvo mugursomu rokām apskāvis, ar skumjām acīm manī paraudzījās skaistākais vīrietis, kādu pēdējā laikā bija gadījies sastapt: slaids, garš, gariem, bieziem, koptiem matiem, tumšām acīm. “Nav vietējais,” nospriedu, un tā arī bija – angļu valodā ar šarmantu akcentu viņš stāstīja, ka ir itālis, Latvijā ieradies, jo piedalās kādā starptautiskā etnogrāfijas vai varbūt folkloras projektā vai festivālā un pēc profesijas ir… dziedātājs. Kas gan cits, kas gan cits, domās dungoju un, jau atkal iekšēji smīnēdama, iztēlojos jauniegūto paziņu Džanni… ietērptu čūskādas raksta uzvalkā sēžam pie mana rakstāmgalda, uz kura sakrustojis garos, melnos zābakos ieautās kājas.

Pa ceļam parunājām par šo un to, un tad jau viņam bija jāizkāpj. Vīrietis pieklājīgi pateicās un prom bija.

Pievienot komentāru

Interjera dizaineru padomi, kā pareizi un ērti iekārtot maza izmēra virtuviIr dzirdēts, ka mājas “dvēsele” ir virtuve, kurā lielu dienas daļu pavada ikviens ģimenes loceklis. Un, protams, ka visi sapņo par lielu,
Narva – tālākā ziemeļaustrumu pilsēta, kur jāredz cietoksnis, bastions... (1)Igaunijas–Krievijas pierobeža nav bezcerīga Eiropas Savienības nomale
Draugiem Facebook Twitter Google+