Sports
Hokejs

“Grūti pieņemt domu, ka vairs neesmu hokejists.” Vasiļjevu dzīves hokejs 16

Foto – Ilmārs Stūriška

Hokeja līdzjutējiem Latvijā pasaules čempionāta kaislības TV komentētāja ampluā palīdz izprast kādreizējais izlases uzbrucējs Herberts Vasiļjevs, un žurnālista akreditācija ir arī trenerim Haraldam Vasiļjevam, viņa tēvam. Aicināju abus uz plašāku sarunu.

Jaunā ampluā

“Nav viegli, vajadzīgs laiks, lai pierastu. Jāzina viss, kas notiek visapkārt, jāinteresējas vairāk un jāmāk tas izskaidrot,” par komentētāja darbu teic Herberts, kuram reizēm kāds vārds latviski piemirstoties, jo, ikdienā dzīvojot Vācijā, saziņa notiek gandrīz tikai tikai vācu valodā. Komentētāja lomā viņš debitēja pavasarī Vācijas čempionāta izslēgšanas spēlēs. “Emocionālā ziņā vieglāk bija klubu mačus komentēt, jo nebija simpātiju, bet, kad laukumā ir Latvijas izlase, pārdzīvoju līdzi. Varbūt pat par daudz. Mani priecē izlases spēle – raitāk var parunāt un atrast pozitīvo, ja esi vadībā.” Viņš pasmejas, ka ir pasprucis arī kāds neglīts vārds, bet vācu valodā.

Februārī Herberts beidza hokejista karjeru un atzīst, ka komandas sajūtas ļoti pietrūkst, tāpēc priecājas, ka arī citā ampluā var piekļūt tuvu izlasei. “Ģērbtuvē mani nelaiž, es arī nelienu, lai netraucētu. Bet čaļi paši pienāk klāt, parunājamies, federācija mani ielūdza uz vakariņām. Izlasē daudz jaunu seju, patīkami, ka tik jauna komanda var padarīt lielu darbu,” sacīja Herberts. Sarunājāmies pēc pirmajos mačos gūtajām trim uzvarām, un Herberts bija pārliecināts, ka latvieši iekļūs ceturtdaļfinālā.

“Grūti pieņemt domu, ka vairs neesmu hokejists. Vasarā parasti atpūšos, varbūt rokas un kājas sāks niezēt, kad tuvosies rudens,” viņš saka. “Var ārstēties,” tēvs norāda, ka dēlam bijusi nepieciešama arī ķirurgu palīdzība.

Grupas turnīru mūsējie beigs otrdien pret Vācijas izlasi. Herberts šajā valstī no saviem 40 gadiem nodzīvojis vairāk nekā Latvijā un ir abu valstu pilsonis: “Mani te uztver kā savējo, ir ļoti labas attiecības ar cilvēkiem DEL līgā un Krēfeldes klubā. Taču visi zina, ka mana dzimtene ir Latvija, un, tiekoties abu valstu izlasēm, vienmēr būšu par Latviju.”

Lieliska karjera

Herberts Vasiļjevs pēdējos desmit gadus bija Vācijas vienības Krēfeldes “Pinguine” kapteinis, viņa karjeras virsotne ir 51 spēle NHL. Latvijas izlasē bijis 11 pasaules čempionātos un trīs olimpiskajās spēlēs. Lielajā hokejā aizvadījis 1524 spēles. “Herberts daudz sasniedza, pierādīja sevi, spēlēja labākajās līgās un bija viens no komandas līderiem. Lieliska karjera, Latvijas izlasē bija kapteinis,” lepns par dēlu ir Haralds, uzskatot, ka viņš spēs atrast sev vietu hokejā arī turpmāk.

Vasiļjevs seniors pēc ilgiem gadiem ārzemēs pērn atgriezās Latvijā. Vai uz palikšanu? “Diezgan esmu mētājies pa pasauli. Dzīvē visādi brīnumi notiek, bet man Rīgā māja uzcelta, un šobrīd mans klubs ir “Zemgale”, mēģināsim sakārtot, lai Jelgavā būtu pilna hokeja piramīda,” viņš uzskaita plašu veicamo darbu sarakstu.

Herberts šobrīd ir darba meklējumos un gatavs doties jebkurā virzienā – galvenais, lai piedāvājums būtu interesants. Vācijas Hokeja federācija izrādījusi interesi latvieša piesaistē, bet tur vairāk darba būtu ar papīriem. Herberts grib būt tuvāk ledum, kārto trenera A licenci.

“No mammas man ir mierīgums. Viņa saka – kā būs, tā būs, nevajag visu ņemt pie sirds. Tētis grib iespaidot visu – gan to, ko var, gan to, ko ne,” stāsta Herberts.

Haralds ir pateicīgs sievai, kura pieņēma hokeja diktēto dzīves ritmu: “Viņa redzēja, cik grūti man gāja. “Dinamo” laikos pa nometnēm dzīvojām kā ieslodzītie. 1991. gada janvārī pārcēlāmies uz Vāciju, kur arī nebija viegli, Herbertam bija jābrauc mācīties uz Minsteri, jo viņš neprata vācu valodu. Vakarā es vēl papildus liku trenēties, vēlu tika mājās. Biju ļoti prasīgs, jo sev nekad nedevu atlaides un to gaidīju arī no citiem.” Dēls atminas – roku dzelži nebija uzlikti, taču disciplīna stingra, atpūsties varēja vien tad, kad atļāva, nevis kad gribēja. “Kad tēvs pateica kādu stingrāku vārdu, man vienmēr bija atbilde – zinu, zinu,” gardi nosmej Herberts.

Viņa divus gadus jaunākais brālis Roberts izvēlējās tenisu un arī dzīvo Vācijā – vada tenisa klubu un strādā par treneri, nopircis māju. Savulaik pie viņa dzīvoja un trenējās brāļi Jānis un Mārtiņš Podžus. “Roberts Vācijā studēja Ķelnes sporta akadēmijā un ieguva labu reputāciju, strādāja zinātnieku grupā. Profesors uzticēja rakstīt referātus, kuri man vēl mājās, un es dažreiz tajos palasos, piemēram, par sportistu psiholoģisko sagatavotību,” stāsta Haralds Vasiļjevs.

Dēli ASV

Hokeja tēma Vasiļjevu ģimenē arī mājās esot aktuāla ļoti bieži. “Mamma tad pārtrauc diskusiju un saka, ka pietiek runāt par hokeju. Bet pēc brīža atkal tam pievēršamies. Mums ir ļoti dažāds skatījums uz spēli – vecā un jaunā skola,” pasmaida Herberts. Tēvs piebilst – pārbaudītas lietas ir zelta vērtas: “Esmu pamanījis, ka daudz kas tiek aizmirsts un vēlāk pasniegts kā kaut kas jauns. Man tas krīt uz nerviem. Savulaik mācījos Maskavā pie Anatolija Tarasova un uzskatu, ka viņš ir pats interesantākais treneris, kāds krieviem bijis. Viktors Tihonovs turējās savā sistēmā un nekur nenovirzījās, bet Tarasovs allaž mēģināja domāt par nākotnes spēli. Kāpēc Fetisovam atļauj apspēlēt, bet Kasatonovam – ne? Jo pirmais to var, bet otrais nevar. Ja zviedriem treneris atļaus spēlēt brīvo hokeju, tad mums ir iespējas. Ja ne, būs grūti,” sarunā, kas notika pirms Latvijas un Zviedrijas izlašu divcīņas, teica Haralds Vasiļjevs.

“Hokejs pēdējos gados ir mainījies,” turpina Herberts. “Ne visas metodes tagad strādā, ir ļoti interesantas inovācijas. Aizsargi ir ļoti mobili un lieli. Agrāk bija tikai lieli – nevarēja piespēli atdot un uzspēlēt. Ķelnē redzam, ka neviens aizsargs ripu vienkārši nešļurina prom pa bortu, tie laiki beigušies. Visi aizsargi ir mobili, var apspēlēt, ļoti bieži pieslēdzas uzbrukumam.”

“Tāpēc mēs ar “Zemgales” otru treneri Valēriju Kuļibabu esam Ķelnē – piedalīsimies treneru seminārā, varbūt nāks jaunas atziņas, parunāšos ar speciālistiem, man te daudzi pazīstami. Skatījos gandrīz visu izlašu treniņus vēl pirms čempionāta. Jāčubinās šajā vidē, jāmācās. Rīgā vēroju, kā strādā Hārtlijs, – var redzēt, ka komanda spēlē to, ko viņš grib,” skaidro Haralds Vasiļjevs.

Saistītie raksti

Vai tēvu un dēlu var saukt par hokeja fanātiķiem? “Tētis lielāks. Es neēdu hokeju, vajag arī atpūtu no tā. Pasaules čempionātā katru dienu ir divas trīs spēles. Visas neskatos, bet tēvs grib tās redzēt – hokejs caur un cauri,” spriež Herberts.

Abi viņa dēli Niklass (14) un Evans (12) kopā ar savu māti dzīvo ASV, trenējas hokejā, bet, tēva vērtējumā, līdz augstākajam līmenim vēl tāls ceļš. “Nespiežu, grūti arī ietekmēt, jo nedzīvojam kopā. Man karjera bija spilgta un interesanta, bet arī ļoti smaga, daudz traumu. Nezinu, vai kāds savam bērnam novēlētu iet cauri šīm grūtībām.”

LA.lv