Pasaulē
Eiropa

EDSO novērotājs no Latvijas par Austrumukrainā redzēto: “Vasjam ir kalašņikovs, ar viņu nevar vienoties”1


Māris Bruže (centrā): “Separātisti apgalvo, ka visus ieročus un munīciju viņi ieguvuši no Ukrainas armijas noliktavām Donbasā, taču nu jau viss turpinās četrus gadus. Visi taču saprot, ka ukraiņu noliktavās bijusī munīcija jau sen izšauta. Tad jājautā, kur viņi ņem munīciju?”
Māris Bruže (centrā): “Separātisti apgalvo, ka visus ieročus un munīciju viņi ieguvuši no Ukrainas armijas noliktavām Donbasā, taču nu jau viss turpinās četrus gadus. Visi taču saprot, ka ukraiņu noliktavās bijusī munīcija jau sen izšauta. Tad jājautā, kur viņi ņem munīciju?”
Foto no Māra Bružes personiskā arhīva

Māris Bruže ir no tiem Latvijas pilsoņiem, kas īpaši labi iepazinis un iedziļinājies Ukrainas militārajā konfliktā. Atvaļinātais virsnieks jau trīsarpus gadus EDSO novērotāja statusā nostrādājis Austrumukrainā, no kuriem divus gadus pabijis separātistu pusē, bet šobrīd jau gadu strādā Ukrainas armijas kontrolētajā teritorijā. Pēc viņa domām, Latvijai nepieciešams daudz mācīties no notikumiem Ukrainā.

“Neatkarīgi no tā, vai esam kādas sistēmas (NATO) daļa vai neesam, teritoriālā aizsardzība paliek pašu valsts iedzīvotāju ziņā. Būtiski, ka Latvijas Aizsardzības ministrija šogad saņēma dūšu un paziņoja, ka tā viena nebūs spējīga aizstāvēt valsti, ka tā ir katra indivīda atbildība un visas Latvijas tautas kopīgs darbs, nevis tikai armijas pienākums,” intervijā “LA” saka Māris Bruže.

 

Cik ilga ir tava militārā pieredze?

Māris Bruže: Militāro karjeru Latvijas armijā uzsāku 1991. gadā. Tā bija Zemessardzes speciālo uzdevumu vienība, tad dažādi amati Saldus bataljonā, sākumā biju rotas komandieris, tad vadīju operāciju plānošanas nodaļu līdz pat Saldus bataljona likvidēšanai 2003. gadā. Turpināju savu karjeru Zemessardzes štābā, NBS štābā, pabeidzu militāro karjeru Aizsardzības ministrijā.

Esmu pabijis divās misijās Irākā. Piedalījies visās izmeklēšanās – tiku nosūtīts uz Afganistānu trīs reizes, kad tur gāja bojā Latvijas karavīri. Bija jāsaprot, kā īsti viss noticis.

 

Vai notikumi Ukrainā ir nozīmīgi Latvijai?

Protams, 90. gados visi bijām līdzīgās pozīcijās ar Ukrainu, un, kad es tur ierados, ieraudzīju – liela daļa Rietumukrainas ir sakopta, dažā ziņā likās pat vairāk sakārtota nekā Latvija 2015. gada jūnijā, bet austrumi – man bija sajūta, ka ar laika mašīnu esmu atgriezies septiņdesmitajos gados.

Politiskās attīstības ziņā bija tā – kijeviešiem viss šķita labi, bet par tiem, kas tālāk uz austrumiem, neviens nedomāja – līdzīgi kā pie mums.

Mani pārsteidza – tā bija pirmā saskarsme ar Ukrainas armiju – cik zemā līmenī tā atradās 2015. gada vasarā. Man bija iespēja vērot, kā šī armija attīstās, kā aug, protams, saņemot arī starptautisko palīdzību. Varu pateikt, ka trīs gadu laikā Ukrainas armija sasniegusi ļoti augstu līmeni. Vēl daudz ko darīt – bruņojuma ziņā un arī dažādā citā ziņā, taču uzsvars liekams uz motivāciju. Ar to trīs gadu laikā izdarīts tik daudz, ka tas pārsteidzis separātistus un citus pretiniekus.

Separātisti sarunās atzinuši, ka Doņeckas republika nepastāvētu ilgāk par pusotru dienu, ja Ukrainas armijai dotu uzbrukuma pavēli. Ukrainas armija ir uzaudzējusi diezgan spēcīgus muskuļus. Runājot ar ukraiņu karavīriem, viņi piemin visas iepriekšējās valdības un politiskās spēles – līdz 2014. gadam Ukrainas armija bija gandrīz pilnībā likvidēta – tas bija Viktora Janukoviča valdīšanas laikā.

Gandrīz vai bija iespējams uzlikt krustu uz Ukrainas armijas kapa un pateikt, ka tā vairs nepastāv. Daudziem virsniekiem bija draugi virsnieki Krievijā. Ukrainas armijas informācija tika noplūdināta pretiniekam, kas 2014. gadā noveda pie lieliem zaudējumiem dažādās ukraiņu vienībās.

 

Līdzīgi notikumi bija vērojami arī Latvijā – vai daudzu Zemessardzes bataljonu likvidēšana uzskatāma par Latvijas aizsardzības spēju graušanu?

Tieši tā. Jaunās NBS vadības paziņojums, ka šie bataljoni tiks atjaunoti, vien ir pierādījums, ka tā bija vislielākā kļūda. Neatkarīgi no tā, vai esam kādas sistēmas (NATO) daļa vai neesam, teritoriālā aizsardzība paliek pašu valsts iedzīvotāju ziņā. Būtiski, ka Aizsardzības ministrija šogad saņēma dūšu un paziņoja, ka tā viena nebūs spējīga aizstāvēt valsti, ka tā ir katra indivīda atbildība un visas Latvijas tautas kopīgs darbs, nevis tikai armijas pienākums.

Varam izdarīt secinājumu, ka līdz šim brīdim mums ir bijušas klapes uz acīm, esam domājuši, ka mūsu draugs ir NATO, kas visu izdarīs, bet tagad esam nopratuši, ka jāsāk domāt arī pašiem.

 

EDSO misijā ir daudz civilpersonu, kā tu to vērtē?

Personīgi man nācies vairākkārt piedzīvot situāciju, ka ­nedz civilpersona, nedz arī policists nav bijuši kompetenti izdarīt secinājumus vai pieņemt lēmumus.

Šie secinājumi vairāk vai mazāk balstās uz zināšanām, ko iespējams iegūt tikai militārajā dienestā. Dažos gadījumos EDSO novērotāju ikdienas darbā ir pieļautas ļoti nopietnas kļūdas, un pēc tam kādam šīs kļūdas jālabo.

EDSO misijas vadītāji norādījuši, ka misija neizdara secinājumus, tā vienkārši novēro. Diskutabls apgalvojums.

Būtībā mēs, bijušie militāristi, veicam šos novērojumus, bet ir lietas, par kurām pieklājas izdarīt secinājumus, jo tas neskar ukraiņu vai separātistu pusi, bet EDSO darbinieku tiešo uzdevumu izpildi. Ja civilists ir ielikts mīnu eksperta amatā, bet vienīgais, ko redzējis kā mīnu eksperts, ir pāris “power point” prezentācijas un reāli neatšķir prettanku mīnu no kājnieku mīnas, tad ziņojumos saraksta visādus brīnumus. Šādu informāciju neuztveru nopietni.

Tas paaugstina risku iekulties nepatikšanās, jo šāda informācija apdraud pašus EDSO darbiniekus.

Pierādījums tam bija 2017. gadā, kad viena ekipāža uzbrauca uz prettanku mīnas un gāja bojā viens no paramediķiem, kas apkalpo EDSO, bet divi misijas novērotāji tika smagi ievainoti. Tas notika tādēļ, ka nav īstas sistēmas un datubāzes. Nav iespējams, piemēram, pirms došanās uzdevumā apskatīties kartes, kur redzamas 2015. gadā izvietotās mīnas, kur nu vēl vakar saliktās. Tā visa nav.

Jādomā, ka rekrutēšanas procesā nav pārbaudīta šo cilvēku kompetence. Man tā pašam gadījies, strādājot separātistu pusē. Ieradās jauni cilvēki, un viens no viņiem, kas pārstāvēja bijušo padomju bloka valsti, norādīja, ka zina krievu valodu. Viņu iecēla par otrās ekipāžas vadītāju. Parasti dodamies divas ekipāžas, un es pilnībā uzticējos viņam. Domāju, ka nepieciešamības gadījumā viņš atrisinās jebkuru problēmu.

Beigu beigās man kā patruļas vadītājam nācās tikt galā ar sarežģīto situāciju, jo šis cilvēks bija samelojies, ka perfekti zina krievu valodu. Beigās atzinās, ka viņš varot tikai klausīties krievu valodu, nevis runāt. Separātistu pusē krievu valodas zināšanas dod papildu drošību visai patruļai. Mēs zinām, ka separātistu pusē tika nolaupītas divas lielas patruļas, paņemti kā ķīlnieki.

Paldies Dievam, viss beidzās normāli, jo vienā no ekipāžām bija profesionāls militārists no Bulgārijas un viņam izdevās tikt galā ar sarežģījumiem, un visi tika atbrīvoti.

 

Kā tu atbildi Latvijā uz jautājumu – kas tas ir par karu?

Domāju, ka tā ir divu lielu bloku – rietumu un austrumu – kārtīga saķeršanās. Protams, separātisti apgalvo, ka visus ieročus un munīciju viņi ieguvuši no Ukrainas armijas noliktavām Donbasā, taču nu jau viss turpinās četrus gadus. Visi taču saprot, ka ukraiņu noliktavās bijusī munīcija jau sen izšauta. Ar tādu intensitāti, kā tas bija 2014., 2015. un 2016. gada sākumā, visa munīcija jau sen ir beigusies. Tad jājautā, kur viņi ņem munīciju?

Un nākamais – EDSO bieži vien konstatē dažādas ļoti modernas sistēmas, kas atrodas separātistu pusē. Tās ir gan nofotografētas, ir aprakstītas vietas, kur tās bijušas, pēc katalogiem klasificēts, kas tās par sistēmām.

Tādas sistēmas nebija ­nedz­ ukraiņu brīvprātīgajiem, nedz Ukrainas armijai. Donbasā tādas nebija redzētas līdz pat 2014. gadam.

Tie ir ieroči, radio elektronika, bezpilota lidaparāti, augstas tehnoloģijas, var nolidot 300 kilometrus no bāzes stacijas. Ir atklātas vietas, no kuras tie palaisti, kāda ir to lidojuma trajektorija. Tas nav vietējais separātistu bizness. Problēmas rada tas, ka, pēc augstu amatpersonu domām, ESDO ir tikai novērotāji un ziņo tikai to, ko ir novērojuši, un nekādus secinājumus neizdara. Tālāk secinājumi būtu jāizdara galvenajā organizācijas birojā Briselē – ES līmenī.

 

Četrus gadus novēro konfliktu, bet ieguvumu no šādas novērošanas nav?

Lasīju kādā publikācijā, ka Ukraina ir Eiropas aizmirstais karš. Ukraiņu televīzija, avīzes un internets lielāko tiesu runā par kara darbības zonu. Kad atbraucu mājās, par Ukrainu nav nekādu ziņu, ja vien neieslēdz kādu Ukrainas TV kanālu. Te neviens par Ukrainu nerunā. Šad tad parādās kāda ziņa par miera uzturētājiem.

Manuprāt, Rietumu problēmas pamatā ir pilnīga neizpratne par šo mentalitāti. Lielākais klupšanas akmens – es nezinu, cik gadus jau dažādos līmeņos runā par miera uzturētājiem, prezidents Porošenko braukā pa visām iespējamām valstīm, un tiek spriests par šo jautājumu, bet man šķiet, ka viņi par to runā tikai runāšanas pēc. Rietumiem nav nekādas izpratnes par šo mentalitāti. Separātisti atzīst krievu dzīves stilu, un viņiem nepieciešams ar kaut ko lepoties.

Cilvēkam var nebūt maizes, ūdens, var nebūt nekā, bet “mūsu varenā Krievija tagad pazemo Rietumus”.

Un šie cilvēki lepojas, ka ir tik vareni – ka spēj pazemot Sīrijā, tāpat arī Ukrainā, ka ir tik vareni. Šī mentalitāte ļauj viņiem noturēt sabiedrību tajā līmenī, kurā netiek atzītas Rietumu vērtības. Kas ir Rietumos – televizors, mīksts dīvāns, atpūta, darbs, laba alga utt., bet šiem cilvēkiem vajag ar kaut ko lepoties!

 

Kā tas ir saistīts ar Porošenko runām par miera uzturētājiem?

Rietumi visu laiku sola miera uzturētājus, taču nesaprot šo mentalitāti. Nespēj aptvert, ka ar Vasju, kuram ir kalašņikovs un kurš atbraucis karot separātistu pusē no Rostovas, kur viņš bija vienkāršs auto mazgātājs, bet šodien ir atkarojis sev trīs dzīvokļus, divus veikalus, piecas kafejnīcas, nav iespējams par kaut ko vienoties.

Pamēģiniet iestāstīt viņam, kurš Rostovā nebija nekas, bet šeit ir liels priekšnieks, ka viņam to visu vajadzēs atstāt, jo rīt ieradīsies Rietumu miera uzturētāji un sāks ieviest kārtību.

Viņš cīnīsies līdz pēdējam, miera uzturētāji tiks izģērbti kaili pirmajā postenī un aizsūtīti atpakaļ.

Šis konflikts vairāk vai mazāk ir civilizēts, ja salīdzinām ar Tuvajiem Austrumiem, kur neviens arābs ar balto nekādās sarunās neielaidās, šeit tomēr miera uzturētājam vismaz atļaus iet mājās dzīvam, nešaus nost. Bet tas Vasja, kuram tagad ir viss, labprātīgi no tā neatteiksies. Viņš cīnīsies līdz pēdējam, un tādu Vasju tur ir ārkārtīgi daudz.

Tas pierāda, ka Doņeckas republika kā valsts vienkārši nepastāv. Zinot pēdējo gadījumu, kad tajā kafejnīcā tika likvidēts viņu “prezidents” – tur ir klani ar savām interesēm. Man tas vairāk atgādina bandas struktūru. Līdz ar to, nesaprotot šo specifisko nodarbošanās veidu, Rietumi runā, cenšas darīt, taču nekas nesanāk.

 

Vai tu pats arī pazītu tādas personas, kas ieradušās Donbasā laupīt?

Jā. Mūsu viesnīcu sargāja viens policists, aktīvs “brīvās Doņeckas republikas” aizstāvis, ar viņu varēju pietiekami daudz aprunāties. Bija redzams, ka viņam ir kārtīgi izskalotas smadzenes un viņš pilnībā atbalsta šo kārtību.

Uz jautājumu, kad beidzamo reizi saņēmis algu – nebija ko atbildēt.

Bija tieši tā – viņam nevajag dzert, nevajag ēst, bet viņš lepojās bez mēra, ka visus samizojuši! Tas bija vietējais iedzīvotājs. Viņš nebija laupījis, viņš aizstāvēja sava tēva biznesu, autoservisu ķēdi.

 

Vai tev nācies pieredzēt, ka separātisti paši apšauda pašu kontrolēto teritoriju, bet vainu uzveļ Ukrainas armijai?

Tādi konkrēti gadījumi ar visiem pierādījumiem bija divi, kur pats personīgi biju iesaistījies. Kā jau EDSO novērotāji pēc apšaudēm piedalāmies vietas apsekošanā, veicam krātera analīzi. Izdarām secinājumus – interesē šaušanas virziens un munīcijas kalibrs, jo saskaņā ar Minskas līgumu visi ieroči, kas ir simts milimetri un lielāka kalibra, ir aizliegti. Līdz ar to svarīgs ir kalibrs, arī virzienu var noteikt, un, izejot īsos kursus “post blast investigation” sistēmā, tas ir elementāri izdarāms.

Abas reizes tā bija Doņeckas priekšpilsēta – kad EDSO ieradās vietā, kur viss notika, radās iespaids, ka viss ir inscenēts kā liels teātris, kurā EDSO ir atvēlēta kaut kāda loma. Protams, ne vadošā, jo tur bija kādas piecas televīzijas – ORT, vietējie, “Life News” un visādi tādi. Parasti tā nenotiek, jo tā ir nopietna lieta. Un tad sākām pētīt krāteri un analizēt notikušo. Tika noteikts virziens gan pēc krātera izmēriem, gan pēc krātera veidola, gan pēc šķembu lidojuma.

Tobrīd blakus krāteriem televīzijas intervēja Doņeckas armijas augstas amatpersonas. Kad viens no viņiem pienāca klāt un pajautāja, no kuras puses izdarīts šāviens, atbildēju, ka visu varēs izlasīt EDSO ziņojumā, bet virziens ir no turienes (tā ka viņi šāvuši no savā kontrolē esošas teritorijas).

Viņš nospļāvās, pateica – jūs neko nejēdzat, un visas tās televīzijas kopā ar armijniekiem ātri savāca mantas un pazuda.

Tas man ļāva izdarīt secinājumu, ka šādas lietas notiek.

Kā izskatās tā sauktā “krievu pasaule”?

Doņecka kā pilsēta ir diezgan pieņemama, tur uz 2012. gada Eiropas futbola čempionātu tika nauda ieguldīta. Stadions joprojām ir vesels. Līdz konfliktam tur dzīvoja 1,2 miljoni iedzīvotāju. Kad ierados, bija palicis uz pusi mazāk cilvēku. Puse aizbrauca – cits uz Ukrainu, cits uz Krieviju, kur nu kurais.

Uzņēmēji, kuriem šādi Vasjas bija atņēmuši biznesu, kafejnīcas, rūpnīciņas, veikaliņus un dažādus mazus biznesus – daudz pamestu ēku ar aiznaglotiem logiem. Absolūta pamestības sajūta. Kas bijis Skrundas pilsētiņā, var iedomāties dažus no Doņeckas rajoniem, it sevišķi tos, kas tuvāk frontes līnijai gar lidostu.

LA.lv