Mobilā versija
+4.5°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
19. oktobris, 2017
Drukāt

Vasks, Haidns, Šnitkens – Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Itāliešu vijolniece Lorenca Borrani.

Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā 20. oktobrī Lielajā ģildē klausītājus savaldzinās un iedvesmos “Sinfonietta Rīga”, muzicējot kopā ar aizrautīgo itāliešu vijolnieci Lorencu Borrani. Programmā izskanēs Pētera Vaska rimtā “Epifānija”, ekspresīvie Alfrēda Šnitkes darbi un Vīnes klasiķa Jozefa Haidna simfonija.

2011. gadā tapusī Pētera Vaska “Epifānija” veltīta komponista tuvam draugam, domubiedram un izcilam Vaska mūzikas interpretam, somu diriģentam Juham Kangasam 65. dzimšanas dienā. Šajā darbā līdz ar senas latviešu tautasdziesmas alūzijām komponists uzdod jautājumu – kas paliek aiz dzīves, kas pārpilna mūzikas? “”Epifānija” stīgu orķestrim. Mīlestības pilns sacerējums, veltīts manam draugam somu diriģentam Juham Kangasam, pateicībā par mūsu ilgstošo sadarbību daudzu gadu garumā. Arī kā sirsnīgs sveiciens no Latvijas, mūsu tautas, kuras melodija “Tumša nakte, zaļa zāle” iekļauta šajā darbā,” teic P. Vasks.

Savukārt otro reizi Jozefam Haidnam atgriežoties Londonā, 1794. gadā tapa vēl sešas simfonijas, arī šajā koncertā skanošā Simfonija Mibemolmažorā, Hob. I:103. Mūsdienās šis Haidna pēdējo divpadsmit simfoniju kopums pazīstams kā “Londonas simfonijas” un vērtējams gan kā šī Vīnes klasiķa simfoniskā brieduma augstākais sasniegums, gan kā tilts starp Mocarta pēdējiem simfonijas žanra šedevriem un Bēthovena pirmajiem simfoniskajiem opusiem. Londona, kas tobrīd bija viens no pasaules aktīvākajiem mūzikas dzīves centriem, Haidnu uzņēma ar atplestām rokām un lielu sajūsmu, meistara pielūdzēju vidū bija gan mūziķi un akadēmiķi, gan tirgoņi un ietekmīgas ģimenes, politiķi un pat karaliskā ģimene… 103. simfonija sākas ar zīmīgu ievadu, kas tai sagādājis arī raksturīgu apakšnosaukumu – “Ar timpānu tremolo”. Sarakstīts kā viens no pēdējiem meistara darbiem šajā žanrā, tas kļuva arī par vienu no vispopulārākajiem Haidna opusiem.

Alfrēda Šnitkes vārds šķiet cieši saistīts ar tādiem jēdzieniem kā polistilistika un eklektisms – sākotnēji Šostakoviča un Rietumu avangardistu skaņu valodas ietekmē veidojusies, šā meistara mūzikā oriģināli sajaukusies pagātne ar tagadni un komiskais ar nopietno. Tas vērojams arī 1977. gadā tapušajā opusā “Moz-Art à la Haydn”, kas veltīts Gidonam Krēmeram un Tatjanai Grindenko. Kompozīcijas sākotnēji eksponētais muzikālais impulss ir kādas Mocarta pantomīmas vienīgais līdz mūsdienām saglabājies fragments, kas tiek attīstīts kombinācijā ar asprātīgu skatuvisku darbību, paralēli rosinot asociācijas ar Haidna oratorijā “Pasaules radīšana” apspēlēto gaismas dzimšanu un mūziķu aiziešanu no skatuves viņa slavenās “Atvadu simfonijas” atskaņojuma laikā, pametot diriģentu vienu. Savukārt “Pirmā vijolsonāte”, kas šajā koncertā izskanēs pārlikumā vijolei un kamerorķestrim, tapusi krietni agrāk un ir viens no agrīnā perioda darbiem, kurā komponists radoši eksperimentē ar ne tik sen iepazītā Rietumu avangarda idejām, šajā gadījumā pievēršoties seriālismam.

Šajā vakarā “Sinfonietta Rīga” uzstāsies kopā ar vijolnieci Lorencu Borrani, par kuru festivāla mākslinieciskā vadītāja Baiba Kurpniece teic: “Viņa ir mūziķe, kura ir burtiski uzlādēta ar mūziku, un tāpēc ir spilgta it visā, ko dara. Vai tā būtu kamermūzika, vai tas būtu solo priekšnesums, vai, atrodoties orķestra koncertmeistares un atskaņojuma vadītājas pozīcijā, – viņa ar savu aizrautību spēj aizdedzināt ikvienu un līdz ar to šo priekšnesumu pārvērst par neaizmirstamu notikumu gan mūziķiem, gan klausītājiem.”

 

20. X 19.00 Lielā ģilde, Rīga

Biļetes “Biļešu servisa” kasēs, www.bilesuserviss.lv

Cena: EUR 7 – 25

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+