Latvijā
Sabiedrība

Vatikāna radio balss – māsa Silvija 0


Silvija Krivteža Vatikāna radio studijā, no kuras jau 28 gadus viņa uzrunā kristīgos ļaudis latviešu valodā.
Silvija Krivteža Vatikāna radio studijā, no kuras jau 28 gadus viņa uzrunā kristīgos ļaudis latviešu valodā.
Foto no Silvijas Krivtežas krājuma

Romas pāvesta vizīte īriem bija jāgaida 40 gadus, mums – tikai 25. 1993. gada 8. septembrī Latvijas zemi skūpstīja Jānis Pāvils II, šogad viesos gaidām svēto tēvu Francisku. Par viņa gaitām līdzās citiem medijiem informēs arī Vatikāna radio, kura latviešu ētera balss jau 28 gadus ir Silvija Krivteža.

Ja gadās būt Romā, Svētā Eņģeļa pils tuvumā, ziniet, ka otrpus Pija laukumam atrodas Vatikāna radio, kas darbojas 87 gadus un programmu raida 44 pasaules tautu valodās. Varat saņemt dūšu un ieiet apsveicināties – tā mēdzot darīt svētceļnieki, stāsta latviešu redakcijas vadītāja, žurnāliste māsa Silvija Krivteža. Šovasar viņus apciemojusi kāda ceļotāja no Latvijas, kas līdz Romai bija atkļuvusi ar autostopiem.”Ļoti drosmīgs solis,” nosaka Silvija un piebilst, ka viņa nav tik bezbailīga šādam ekstremālam ceļošanas veidam. Viešņu pacienājuši ar kafiju un ierakstījuši interviju.

Vatikāna radio latviešu redakcijai šogad apaļa jubileja – latviski tas sāka skanēt 1948. gada 2. septembrī. Iesākumā raidījumi notika reizi nedēļā un sniedza ziņas par Otrā pasaules kara bēgļiem un karagūstekņiem. Mūsdienās latviešu redakcijas trīs darbiniekiem raidlaiks 19 minūšu garumā ik dienu jāpiepilda visu nedēļu. Internetā,”Vatican News” mājas lapā to atskaņo pulksten 19.40, Latvijā pārraidi retranslē radio “Marija Latvija” un Latgales radio. Raidījums lielākoties vēsta par pāvesta darbību – audiencēm, lūgšanām, uzrunām, vizītēm u. c. “Tā ir pāvesta balss mūsdienu pasaulē,” par sava darba svarīgāko uzdevumu saka Silvija. Saruna par viņas darbu Vatikāna radio un dzīvi Romā notiek pa tālruni.

Lielākais piedzīvojums

“Dieva ceļi ir neizdibināmi,” ne reizi vien intervijas laikā nosaka Silvija. Jāpiekrīt, jo kurš gan varēja iedomāties, ka vēl padomju okupācijas laikā kristiete no Bezvainīgās Marijas Sirds Mazo māsu klostera nokļūs Vatikāna radio un sāks tur strādāt par žurnālisti. Vēl iepriekš ne vienam vien bijis pārsteigums, kad 21 gada vecumā Silvija savu dzīvi nolēma veltīt tikai Dievam. Augusi katoļu ģimenē, arodskolā izmācījusies par šuvēju, strādājusi profesijā, dzīve ritējusi bez satricinājumiem, un tikai ar laiku varot novērtēt, ka soli pa solim tuvojusies savai izvēlei – nejaušās tikšanās reizēs draudzē, sarunās, aicinājumā paviesoties mājās, kas izrādījies klosteris, jo padomju laikā tas varēja darboties tikai pagrīdē. “Ja Dievs sniedz aicinājuma dāvanu, tai jāatbild.” Silvijas jāvārds mūķenes dzīvei briedis apmēram gadu, par labu nācis ģimenes atbalsts. “Savu lēmumu pateicu mammai, un viņa atcerējās, kā neilgi pēc manas dzimšanas bija mani veltījusi Dievmātes aizsardzībai, tāpēc jutās ļoti saviļņota, ka liktenis ir piepildījies.”

Kad Vatikānā labi zināmais bīskaps Vilhelms Ņukša uzaicinājis darbā radio, strādājusi par pavāri Garīgajā seminārā. Redakciju bija pametusi Terēze Svilāne un vajadzējis jaunu darbinieku, kas lasītu ziņas latviski. Arī šodien Silvija nevar pateikt, kāpēc no četriem kandidātiem izvēlējās tieši viņu.

Ne bez uztraukuma un bažām 1990. gada 8. decembrī sākās latviešu mūķenes dzīves lielais piedzīvojums Vatikāna radio. Vēl atmiņā pirmie trīs mēneši, kad nevarēja sazināties ar tuviniekiem – zvanīt vajadzējis caur Maskavu un saruna bija iepriekš jāpiesaka pastā. “Uzsākt darbu pilnīgi svešā jomā nebija viegli,” viņa atzīst. Neilgā laikā nācās apgūt itāliešu valodu, iepazīties un saprast žurnālistikas pasauli, kā arī nebaidīties no mikrofona, taču viņas pirmais un lielākais pārbaudījums izrādījās televīzija. “Kad Latvijas televīzija pārraidīja no Vatikāna Ziemassvētku dievkalpojumu, man bija jānolasa latviski sagatavots teksts. Pienākums it kā neliels, bet sirds tāpat trīcēja un drebēja, jo Vatikānā biju pavadījusi tikai divas nedēļas.”

Profesionālā varēšana nākusi klāt, gan praktiskā darbā un uzklausot kolēģu padomus, gan studijās pāvesta Urbāna VIII universitātē, kuras nav izdevies pabeigt lielās aizņemtības dēļ.

Darbs radio – misija un kalpojums

Silvijas rīts sākas sešos. Dzīvo viņa Romas centrā kopā ar vēl divām poļu māsām Vatikāna īrētā dzīvoklī apmēram 17 minūšu attālumā no radio ēkas. Pa ceļam uz redakciju piestāj kādā no baznīcām uz svēto misi un lūgšanu, bez kuras kā kristīga cilvēka garīgā spēka avota dienas sākums nav iedomājams. Tuvāk dzīvesvietai atrodas Svētās Monikas kapela, taču par iemīļotāko vietu viņa nosauc Svētā Pētera baziliku, kas septiņos no rīta, kad to ver vaļā, vēl nav ļaužu piepildīta un tāpēc iespējams izbaudīt tās īpašo noskaņu klusumā.

Darbs radio iesākas, atlasot un tulkojot latviski informāciju, kuru iepriekš apkopojis un piegādājis speciāls Vatikāna birojs. Pārraide, ieskaitot montāžu, līdz pat nodošanai tehniskajiem darbiniekiem top saviem spēkiem, tāpat pašiem jārūpējas par ziņu ievietošanu mājas lapā. Redakcijā kopā ar vadītāju strādā Inese Šteinerte un Jānis Evertovskis. “Radio raidījumu sagatavošana ir komandas darbs, bez kolēģu atbalsta var izdegt, un tas nav vajadzīgs nevienam,” nosaka Silvija.

Pienākumu kļuvis vairāk, kopš uzsākta Vatikāna radio reforma, kas vainagojusies ne tikai ar jaunu nosaukumu “Vatican News”, bet arī komunikācijas sekretariātu, apvienojot visas Svētā Krēsla mediju institūcijas – radio, laikrakstu, televīziju, portālu –, kur kopā strādā 600 cilvēku.

Lai gan darba diena noteikta sešu stundu garumā, ļoti bieži nākas strādāt ilgāk, pat svētdienās, ja pāvests devies ārzemju vizītēs. Piemēram, nesenajā pāvesta Franciska Īrijas apciemojuma laikā bez brīvdienām bija jāiztiek divas nedēļas. “Pēc baznīcas baušļiem svētdiena, protams, ir diena, kad jāatpūšas, taču mūsu pienākums ir sekot pāvesta darbībai. Tā ir mūsu misija un kalpojums,” paskaidro redakcijas vadītāja un piebilst, ka ļoti gaidot tuvāko svētdienu, kad varēs doties atpūtā pie jūras. “Ja vien nelīs,” un klausulē atskan jautri smiekli.

Uz Latviju velk vienmēr

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tradicionālais priekšstats par mūķeni tumšā uzsvārcī ar rožu kroni rokās uz Silviju neattiecas. No apģērba, spriežot pēc fotogrāfijām, nevar pat nojaust par piederību Mazo māsu saimei, jo formas viņām nav jāvalkā. Starp citu, tā ir senākā sieviešu kongregācija Latvijā kopš 1897. gada, kad pirmajām māsām, kas ieradās no Polijas, pievienojās vietējās strādnieces, lai veltītu savu dzīvi un darbu kristīgo vērtību nostiprināšanai sabiedrībā, īpaši strādājošo vidē. Padomju okupācijas gados savu misiju viņas turpināja slepeni, jo reliģiskā darbība bija aizliegta. Šodien Mazās māsas joprojām darbojas klosterī, kas atrodas Rīgā, Kārsavas ielā. Visā Eiropā viņu skaits mērāms ap trīs simtiem.

Tāpat kā katram īstenam kristietim, arī Silvijas darba diena noslēdzas ar lūgšanu. “Pateicos Dievam par paveikto, lūdzu viņa svētību maniem mīļajiem, kas atrodas Latvijā, un visiem radioklausītājiem.” Relaksēties palīdzot laba grāmata, filma un, ja sanāk, tikšanās ar draugiem. Kopā ar dzīvokļa biedrenēm dodoties īsākos ceļojumos – kāpjot kalnos, patīkot slēpot ar “parastajām” slēpēm, bet pagājušā gada nogalē visas trīs aizbraukušas uz Bolcano izbaudīt Ziemassvētku atmosfēru ar tirdziņiem un sniegu. Tomēr visjaukākais ir atvaļinājuma laiks, kad uz vairākām nedēļām var doties pie saviem mīļajiem – mammas un abām māsām. Uz palikšanu gan, visticamāk, atgriezīšoties jau kā pensionāre, spriež Silvija, tiesa, līdz tam vēl patālu, jo pēc Itālijas likumiem pensija pienākas 67 gadu vecumā. Latvija viņu velkot vienmēr. “Tā taču ir mana dzimtene, kurai šeit, Romā būdama, es kalpoju.”

LA.lv