Vatikāns. Nauda un vara 0
Pēdējos gados pasaules vismazāko, bet tajā pašā laikā vienu no ietekmīgākajām valstīm piemeklējuši dažādi grūti pārbaudījumi. Šobrīd visa uzmanība pievērsta pāvesta Benedikta XVI negaidītajam paziņojumam par atkāpšanos, kas tiek pamatots ar pāvesta slikto veselības stāvokli. Tomēr tās nav vienīgās nedienas.
Aktualitāti nav zaudējis pērn izraisītais skandāls, kas ieguva nosaukumu “Vatileaks”. (Pēc analoģijas ar “WikiLeaks”, kad tika noplūdināta ASV slepenā diplomātiskā informācija.) Benediktam XVI adresēto vēstuļu un citu konfidenciālu dokumentu noplūde un publiskojumi ieguva plašus apmērus, un izmeklēšanā atklājās, ka slepenās informācijas piegādātājs ir pāvestam uzcītīgi kalpojušais sulainis, kurš tika notiesāts, taču drīzumā apžēlots un izraidīts no pilsētvalsts. Tomēr šis notikums piesaistīja uzmanību vēl krietni nozīmīgākām personām un dziļākām norisēm.
Sazvērestības ēna
Vatikāna dzīves atspoguļošanai visdažādākajās tās izpausmēs pievērsusies arī “Paris Match” apskatniece Karolina Pigoci, kura pazīstama ar savām reportāžām arī Itālijas medijos un kura ieguva iespēju ielūkoties Svētā Krēsla aizkulisēs, pateicoties Jāņa Pāvila II labvēlībai, jo viņam licies svarīgi atvērt Vatikāna durvis žurnālam, kas, pēc viņa sacītā, Polijā komunistu okupācijas laikā bija viens no logiem uz brīvo pasauli. Nesen Francijā izdotajā Pigoci grāmatā “Le Vatican indiscret” tuvāk aplūkota arī noplūdināto dokumentu lieta. Autore, starp citu, secina, ka tā diez vai būtu iespējama leģendārā poļu pāvesta ērā – Karols Vojtila, kurš dzimtenē bija atradies sociālisma nometnes represīvā režīma uzraudzībā, saglabāja ieradumu izturēties pret personisko korespondenci ar piesardzību. Turklāt viņa autoritāte visā Itālijas sabiedrībā, ieskaitot preses aprindas, bija tik milzīga, ka jāšaubās, vai atrastos kāds nopietns izdevums vai apgāds, kas gribētu publiskot no pāvesta kabineta izzagtus materiālus. Viņa pēctecim Benediktam XVI ir citāda pieredze, raksturs un darba stils. Tāpat, protams, cits uzticības personu loks.
Grāmatā iztirzāti arī jau labi zināmie motīvi, kāpēc Benedikta XVI visnotaļ lādzīgais kalpotājs Paolo Gabriele nolēma ar avīžnieku starpniecību kārt pie lielā zvana pāvesta slepeno dokumentu (fotokopiju) saturu.
Proti, kā viņš klāstīja, “vienīgi aiz mīlestības” pret baznīcu un pāvestu un lai vestu uz taisna ceļa alkatības un augstprātības pārņemtos. Tiesa piesprieda apsūdzētajam pusotru gadu cietumā, kāda šā vārda ierastajā nozīmē Vatikānā nemaz nav. Tāpēc viņu izmitināja īpaši šim nolūkam pielāgotā žandarmērijas kazarmu telpā.
Tādējādi Gabriele kļuvis par pirmo tiesas ietupināto Vatikāna pilsoni (to skaits šobrīd ir apmēram 440) kopš Laterāna līgumu noslēgšanas 1929. gadā jeb mūsdienu Vatikāna valsts izveidošanas. Paolo sabija nebrīvē pavisam neilgi, jo pērnajos Ziemassvētkos Benedikts XVI viņu apžēloja. Bet lika doties prom no četrdesmit četru hektāru lielās valsts teritorijas.
Jautājumi tomēr paliek. Pirmais un galvenais izriet no Gabrieles pirms prāvas sacītā, ka viņa aktivitātes atbalstījuši kādi divdesmit cilvēki. Nevienu konkrēti viņš nenosauca. Laikrakstos tika izteikta versija, ka īstenībā iejaukta “virkne kardinālu”. Baznīcas augstākajos stāvos ir ne mazums neapmierināto, kuri varētu būt iespējamie pasākuma līdzdalībnieki vai tā iedvesmotāji. Bet labi saskatāms kļuva tikai viņu mērķis – pēc vispārēja atzinuma, neviens atsevišķi ņemts klajā nākušais dokuments neko īpaši satriecošu nesatur, tomēr, kopumā uzlūkoti, tie pavēra dažādu finanšu vaļību un citu nebūšanu pilnu ainu, kuras centrā nonāca Vatikāna valsts sekretārs Tarčizio Bertone.
Neapejamie sekretāri
Vatikānā visa vara, protams, pieder pāvestam. Tomēr valsts sekretariātu mēdz pielīdzināt valdībai, tāpēc var teikt, ka Bertone pilda premjera pienākumus. Tāpat ārlietu ministra pienākumus, kas nebūt nav dekoratīva funkcija vien, jo Vatikāns uztur diplomātiskās attiecības ar 179 valstīm.
Kardināls Bertone (dzimis 1934. gadā) tiek raksturots kā autoritāra persona, kas cieši uzmana pieejas pāvestam, un pastāv uzskats, ka viņa darbības dēļ Vatikāns kļuvis noslēgtāks. Vairākās katoļu zemēs, arī Itālijā, izskanējusi kritika saistībā ar Bertones administrēšanas metodēm. Varbūt vienīgais lielu atsaucību guvušais jaunievedums ir viņa iedibinātais “Clericus Cup” jeb katoļu garīdzniecības aprindu pasaules kauss futbolā, par kuru aizrautīgi sacenšas semināristu un arī citu kājbumbas cienītāju komandas. Tomēr visi vairāk tur prātā gluži citas sacensības.
Proti, visdrīzāk tieši Tarčizio Bertone organizēs konklāvu, kurā kardināli, ieslēgušies Siksta kapelā, ievēlēs nākamo baznīcas galvu. Sava veida priekšvēlēšanu cīņa jau bija sākusies, kas daudz ko izskaidro. Turklāt Benedikts XVI saviem tuvākajiem bija atzinis, ka varētu atkāpties, ja spēki viņu atstās…
Novērotāju uzmanību šajā sakarā ir piesaistījis kardināls Andželo Skola (1941), kuram Benedikts XVI izrādīja savu labvēlību, nesen ieceļot viņu par Milānas arhibīskapu un pērn jūnijā apmeklējot Skolas rīkotos Pasaules ģimeņu saieta pasākumus. Daudzi to uztver kā Benedikta XVI vēstījumu vai signālu viņa pēcteča izraudzītājiem. Milānas diecēze ar vairāk nekā tūkstoš simt draudzēm ir pati lielākā pasaulē un otrs nozīmīgākais katoļu varas centrs aiz Vatikāna. Andželo Skolas piekritēji viņu uzskata par “Itālijas baznīcas gudrāko prātu”. Bet konklāva lēmums ir nepareģojams, un vēl grūtāk spriest, kādu iespaidu uz to būs atstājuši notikumi, kuros Vatikāns tika ierauts.
Tomēr, ja “Vatileaks” nemiera cēlāju centieni bija dabūt prom no amata ietekmīgo valsts sekretāru Bertoni, tad tie izrādījās pilnīgi veltīgi. Pēc Vatikāna dzīves pazinēju domām, Benedikts XVI nevēlējās nekādus krasus pārkārtojumus, vēl jo mazāk pārmaiņas pietuvināto lokā, pie kuriem viņš pieradis. Un Bertone ienāca šajā lokā jau kā Ticības mācības kongregācijas vadītāja Jozefa Racingera sekretārs.
Benedikts XVI jau arī bija pārāk attālinājies no galma intrigām un patvēries no pasaulīgās kņadas teorētiskās apcerēs un tekstos, bet reizēm vakaros Mocarta vai Baha mūzikā, ko pašam patīk atskaņot uz klavierēm.
Taču pēdējā laikā visstraujāk augusi Benedikta XVI tagadējā privātsekretāra Georga Gensveina (1956) ietekme. Viņu var dēvēt par Vatikāna otru redzamāko vācieti. Un šā gada sākumā izskatīgais un sportiskais Gensveins pavisam tiešā nozīmē bija redzams uz glancēto žurnālu vākiem, ko parasti rotā kinozvaigžņu vai citu smalko aprindu elku fotogrāfijas. Itāļu prese viņu apveltījusi ar iesauku “Svētā Pētera bazilikas Džordžs Klūnijs”. Tāpēc nav brīnums, ka “Vanity Fair” atvēlēja lappuses Gensveina iecelšanai par arhibīskapu, kas ir šim izdevumam visnotaļ neraksturīga tēma, un drīz pēc tam viņa bildes parādījās arī, piemēram, franču žurnāla “VSD” atvērumos. Modes nams “Versace” viņam veltīja apģērbu kolekciju. Bet aiz glancētās fasādes nojaušams paskarbs tvēriens, un laikam ne velti Gensveins bija tas, kurš noplūdināto dokumentu lietā sākotnēji uzņēmās veikt ko līdzīgu iekšējai izmeklēšanai.
Gandrīz kā Eiropas bankā
Klīst dažādi pieņēmumi arī par minētās lietas saistību ar Vatikāna bankas prezidenta Etores Goti-Tedeski atstādināšanu no amata. Pērn maijā bankas valde viņam izteica neuzticību par nolaidību pienākumu pildīšanā. Bet saskaņā ar pretēju versiju viņš kļuvis daudziem neērts, jo pūlējās ieviest stigrāku kārtību finansēs. (Tātad varēja būt ieinteresēts pārkāpumu publiskošanā.) Vismaz ar tādu nolūku Benedikts XVI pirms dažiem gadiem izraudzījies bankas vadīšanai Goti-Tedeski, kurš bija ne vien speciālists ar nevainojamu reputāciju, bet arī ekonomikas ētikas profesors.
Jādomā, ka darba viņam netrūka. Deviņpadsmitajā gadsimtā dibinātā banka pēc reorganizēšanas 1942. gadā ieguva nosaukumu “Istituto per le Opere di Religione” – “IOR”, kas varbūt labāk piestāvētu kādam ticības veicināšanas vai labdarības fondam. Toreiz Otrā pasaules kara laika neparedzamajā situācijā Pijs XII vēlējās iespējami brīvākas rokas. Nauda, protams, ir niecība salīdzinājumā ar baznīcas nekustamajiem īpašumiem, bet tā ir vienīgā, ko var pasargāt. Paldies Dievam, kompensācija, kuru Vatikāns saskaņā ar Laterāna vienošanos bija ieguvis no Itālijas (mūsdienu ekvivalentā aptuveni 1,45 miljardi eiro), jau, investēta zeltā, glabājās ASV Federālo rezervju krātuvē, kur atrodas joprojām. Bet Eiropā drošs nebija nekas. Arī vēlāk Vatikāns biežāk deva priekšroku kapitālieguldījumiem aiz okeāna – “General Motors”, “General Electric” un citos toreiz plaukstošos drošos uzņēmumos.
Bankas eksteritoriālais statuss un starptautiskie tīkli laika gaitā piesaistīja arī netīru naudu, ieskaitot mafijas naudu, kas nereti radīja zaudējumus un skandālus, par ko sacerēts pietiekami daudz literatūras.
Būtībā Augeja staļļu tīrīšana pa īstam iesākās tagadējās finanšu krīzes laikā, jo Vatikāns nepavisam negribēja nokļūt “melnajā sarakstā” kopā ar Kaimanu salām. Tādējādi “IOR” citadele tika pakļauta pamatīgai vētīšanai, ko veica eksperti no Eiropas Padomes finanšu uzraudzības iestādes “Moneyval”, kuras pienākumos ir cīņa pret nelikumīgā ceļā iegūtas naudas atmazgāšanu un attiecīgu reitingu piešķiršana. Pagājušā gada jūlijā Strasbūras eksperti secināja, ka “Svētais Krēsls īsā laikā daudz progresējis” un ka kopumā ir izdevies panākt atbilstību eiropeiskajām normām finanšu transakciju jomā. Tika arī publicēti dati, ka Vatikāna bankas kontos ir seši miljardi eiro, un no šī kopējā apjomā 70% ir Eiropas vienotajā valūtā, bet 30% – dolāros. Taču domas arvien dalās, cik lielā mērā un vai vispār “Istituto” jāpielāgojas eiropeiskajiem caurskatāmības principiem, ņemot vērā bankas īpašo klientu loku, kurā ietilpst katoļu augstākā garīdzniecība, reliģiskās organizācijas un, piemēram, personas, kas apņemas novēlēt 10% no noguldītās summas, respektīvi, desmito tiesu baznīcai. Iespējams, nesenās pārmaiņas Vatikāna bankas vadībā kaut kādā ziņā ir šo domstarpību rezultāts. Bet, saprotams, ārpasaule par tām neko daudz neuzzinās.
Plašākā mērogā šī aizplīvurotā uzskatu sadur-sme ir tikai daļiņa strīdā par baznīcas attieksmi pret jaunajām pasaules vēsmām: iet kopsolī vai pretēji tām. Vai varbūt apvienot moderno un seno – tendence, ko savdabīgā veidā iemieso arī Vatikāna teritorijā esošais bankomāts ar norādēm latīņu valodā. Šodien vairāk nekā jebkad agrāk “laiks ir nauda”. Tomēr, kā vēsta Jāņa Pāvila II dzimtās Vadovices baroka stila dievnama akmeņos iekaltais “Tempus fugit, aeternitas manet” – “Laiks aizplūst, mūžība paliek”. Nākas sadzīvot ar abām šīm patiesībām.
