Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. decembris, 2012
Drukāt

Vāveres ritenī. Toties mājās

Foto - Aldis JermaksFoto - Aldis Jermaks

Ozolnieku novada Salgales pagastā pašā Liel­upes krastā vismaz trīssimt divdesmit gadus stāv akmenī kalts nams “Stienberģi”. Tajā jau daudzās paaudzēs saimniekojuši Baltiņu dzimtas ļaudis. Arī tagadējos Baltiņus – Daci, meitu Eviju, viņu dzīvesdraugus Ziedoni un Haraldu – baro sava no senčiem mantotā leknā Zemgales zemīte.


“Stienberģu” īpašumā ir 16,5 hektāri, no tiem lauksaimniecībā izmantojami četri. Raženi un ar izdomu strādājot, ar to pietiek, lai pie saimes galda kārtīgi pabarotu visu pusduci ēdāju, jo Evijai ar Haraldu ir attapīga un darbīga sešgadīga meitiņa Adriāna un nu jau gandrīz divus gadus jaunais ņiprulis puika sers (tieši tā viņu mīļi un puspajokam dēvē ģimenē) Henrijs.

 

Atrod savu nišu

Visu mazo zemnieku saimniecības biznesa vadību uzņēmusies nenogurdināmā Evija. Viņa Jelgavas amatu skolā apguvusi pavāra specialitāti. Tāpat kā daudzi lauku jaunieši, arī viņa savulaik bija devusies labākas dzīves meklējumos un peļņā uz Īriju, četrus gadus strādāja lielveikalā. Sākumā par pārdevēju, vēlāk, kad priekšniecība pilnīgi pamatoti novērtēja viņas uzcītību, tika amatā paaugstināta, kļuva par maiņas menedžeri. Ilgas pēc mājām jaunieti vilka atpakaļ uz dzimteni. Otrs ne mazsvarīgs atgriešanās priekšnoteikums bija toreiz divgadīgā Adriāna – meitai jāaug un jādzīvo Latvijā. Un trešais – mammai bija sašķobījusies veselība, vajadzēja palīdzību ikdienas darbos.

Tagad, pēc vairāku gadu ilgas tirgus izpētes, “Stienberģu” ļaudis, Evijasprāt, ir atraduši vislabāko saimniekošanas modeli. Tā īstenošana ir gana darbietilpīga, katru dienu jāņemas no rīta līdz vakaram, taču kaut nelielu, tomēr peļņu dod. Baltiņi audzē dārzeņus, garšaugus, zaļumus, pārdod tos tuvākos un tālākos tirgos gan svaigā veidā, gan pārstrādātus.

Pārsvarā visi zemnieki audzē kartupeļus, kāpostus, burkānus, sīpolus, bietes, gurķus, tomātus, rutkus, kāļus, ķirbjus. Šie dārzeņi, protams, ir arī “Stienberģu” laukos, bet Baltiņi nonākuši pie slēdziena, ka izdevīgāk un vieglāk pārdot tādu mantu, ko neaudzē lielražotāji. Tāpēc daļā lauku aug baklažāni, kolrābji, kabači, puravi, Ķīnas kāposti. Vairākas dobes noteikti atvēlētas zaļumiem. Blakus jau pierastajām dillēm, selerijām un pētersīļiem zaļo rozmarīns, estragons, citronbaziliks.

Jau februārī apsildāmajā siltumnīcā pirmo ražu dod lociņi, to audzēšana iznāk dārga, glāzšķūnis pastāvīgi jākurina, kad ir lielāks sals, nākas malku krāsnī piemest arī naktīs, taču tas atmaksājas. Ziemā lociņus var pārdot par 15 latiem kilogramā.

 

Izdevīgāk dārzeņus pārstrādāt

Lielāku peļņu dod prece no pārstrādātajiem dārzeņiem, tādēļ jau vairākus gadus Baltiņi lielos daudzumos skābē kāpostus. Pēc savas īpašas receptes taisīti, tie iznāk varen garšīgi un ir ļoti pieprasīti. Vasarā tirgos uz urrā aiziet pašu taisītie mazsālītie gurķīši, pāris stundu laikā 40 kilogrami pazūd kā nebijuši, jo tiem vienmēr ir izcilas gastronomiskās īpašības un pircēji tos zina.

Mēnesī tirgos pārdod apmēram simt burciņas mārrutku. Stiprās saknes saimniecībā rīvē ar rokām, etiķa vietā pievieno citronskābi, jo tā iznākot pavisam cita kvalitāte. No kaltētiem zaļumiem Baltiņi gatavo garšvielu maisījumu, ko fasē kārbiņās, arī šī prece aizejot labi.

Saimniecēm vasarā ir konservēšanas laiks, burkās tiek sapildīti marinēti un skābēti gurķi, tomāti, visdažādākie asorti un citādi kulināri labumi. Nākamajā gadā pirmo nopietno ražu dos vēlās avenes, kas sārtojas vēl septembrī. Tās ir sastādītas ievērojamā pushekt­āra platībā.

Daudzi pircēji, iepazinuši Baltiņu garšīgo produkciju, brauc pēc preces paši un ņem vairumā. Taču lauvas tiesu pārdod izbraukumos. Reizi nedēļā vienu dienu Evija ar Haraldu ir Jelgavā, citā dienā Ogrē, tuvākajā laikā paredzēts apgūt Aizkraukles tirgu. Katru otro ceturtdienu Baltiņi savus lauku labumus pārdod Rīgā laukumā pie Citadeles bankas. Pāris reizes mēnesī “Stienberģos” audzēto un mājās gatavoto var iegādāties zaļajā tirdziņā Berga bazārā.

 

Vāveres riteņa dancī

“Ir ļoti grūti, jāstrādā nenormāli daudz, skrienam kā vāveres ritenī,” teic Dace.

“Reizēm kaukt gribas, cik noguruši esam dienas beigās. Algot darbiniekus nevaram, tad paši neko daudz nepelnīsim,” viņa stāsta.

“Normālu strādāšanu un tirgošanos ļoti apgrūtina nenormālā birokrātija un visdažādāko papīru aizpildīšana,” sarūgtināta ir Evija. “Esmu pašnodarbinātā persona ar mājražotāja sertifikātu. Lai aizpildītu neskaitāmās atskaites, gāju mazo uzņēmumu grāmatvedības kursos. Katram produktam nepieciešamas tehnoloģiskās kartes, tās jātaisa pašiem. Katru gadu jāveic ūdens kvalitātes analīzes, paraugi uz laboratoriju jāved pašiem, tā maksā 30 latus, plus degvielas izdevumi. Katrai burciņai vai kārbiņai vajadzīga etiķete. Vai tantei, kura pārdod mājās vārītu zapti vai taisa mārrutkus un pārdod tirgū, tādas ir? Mēs savus konservus realizēt nevaram, šāda veida ražojumiem ir ļoti specifiskas prasības, pasterizēšanai nepieciešams speciāls katls autoklāvs, tas maksā 700 latus. Mēs tādu pagaidām nevaram atļauties. PVD mūs regulāri kontrolē, tikko atkal bija pārbaude. Tagad pie visa pārējā esot nepieciešams paškontroles kursu sertifikāts. Tas vajadzīgs, lai novērstu stresa situācijas ar cilvēkiem. Bet kur tādi kursi ir, nezinot, jāmeklē pašiem. Un tie arī ir par naudu. Absurds un idiotisms!”

 

Jākustina rokas un smadzenes

Evija darbojas Latvijas Zemnieku federācijā, ar kuras palīdzību dalās pieredzē un cenšas mazināt nejēdzīgās prasības, kas traucē normālu ražošanu. “Lai izdzīvotu, nemitīgi jākustina ne tikai rokas, bet arī smadzenes. Jau esam nolūkojuši, kādu telti izmantosim izbraukumu tirdzniecībā, jābrauc uz Poliju iegādāties. Gribam mūsu pircējiem piedāvāt karstus štovētus kāpostus ar desiņām. Plānojam mājās ierīkot mazu konditorejas cehu. Brīvajā laikā gatavoju projektu Eiropas programmai “Altum” par ražošanas telpu attīstību,” nākotni iezīmē Evija.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+