Eksperts: valsts struktūras nav pasargātas no bijušajiem čekistiem 20
Sadarbības fakta ar PSRS Valsts drošības komiteju (VDK) konstatēšanas procedūra tās tagadējā formā ir bezjēdzīga formalitāte, jo tiesai Latvijā praktiski nav iespējams noteikt, vai konkrētā persona ir vai nav sadarbojusies ar VDK, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē uzsvēra LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātais eksperts Juris Stukāns. Deputāti bija aicinājuši VDK izpētes komisijas dalībniekus pie sevis, lai iepazītos ar komisijas padarīto un šķēršļiem, ar kādiem tiem jāsastopas.
Vēsturnieka Kārļa Kangera vadītā komisija zinātnisko darbu sāka 2015. gada septembrī un varēja atskaitīties par trīs mēnešu laikā paveikto. Izskatījās, ka dzirdētais atstāja uz deputātiem iespaidu. Kangeris informēja, ka kopējais komisijas izdarīto pētījumu apjoms, iesniegts kā atskaite Izglītības un zinātnes ministrijā, aizņem 848 lappuses. Jebkurš var iepazīties ar elektroniskā veidā publicētajiem pētījumiem komisijas vietnē “lu.lv/vdkkomisija/”. Komisijas priekšsēdētājs gan aizrādīja, ka darbs tikai aizsācies un visaptverošus secinājumus no viņa vadītās institūcijas prasīt pāragri: “Ja kāds vēlas mūs šodien kritizēt un teikt, ka neko nezinām un nespējam, tad tomēr lūgtu šos kritiķus paciesties līdz 2018. gada sākumam, kad gatavosim gala versiju. Tikai tad varēs redzēt, ko esam padarījuši un spējam.”
Neviens komisiju kritizēt negrasījās. Visi ar interesi uzklausīja Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesneša, komisijas pieaicinātā eksperta Stukāna vēstījumu par situāciju, kāda praksē veidojas, kad tiesai jānoskaidro personas sadarbība ar VDK. Šobrīd sadarbības fakta noteikšanas procesu regulē 1994. gada likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Kopš tā pieņemšanas tiesā izskatītas 298 lietas, un sadarbības fakts pierādīts un atzīts ne vairāk kā 10 gadījumos. Pārbaudes lietas parasti rosina naturalizācijas sakarā vai saistībā ar personas kandidēšanu uz Saeimas vai pašvaldības deputāta vietu. Stukāna un arī viņa kolēģes Kristīnes Jarinovskas ieskatā noskaidrošanas procedūra būtu jāmaina. Proti, ar Latvijas rīcībā esošo dokumentāciju sadarbības faktu pārbaudīt nevar, jo personas vārda esamība bēdīgi slavenajā kartotēkā jeb “čekas maisos” vien neko nepierāda. VDK aģentu darba lietas, kur būtu uzrādīts, ka šis cilvēks tiešām ziņojis par līdzpilsoņiem, no Latvijas tika aizvestas PSRS pastāvēšanas beigu posmā, līdz ar to tiesa pārsvarā nekonstatē sadarbības faktu. Vēl dzīvie un Latvijā esošie VDK štata darbinieki, kas līdzšinējās prāvās aicināti kā liecinieki, parasti neko “neatceras” vai klusē. “Formāli liecinieks parakstās par liecības patiesumu, bet, ja viņam neviens neko pārmest vai saukt pie atbildības nevar, tad kādēļ gan lai viņš stāstītu patiesību? Viņš stāsta to, kas viņam tajā brīdī liekas,” norādīja Stukāns. Parasti prokurors jau pirms tiesas, veicot pārbaudi, savā atzinumā konstatē, ka tam nav bijis iespējams savākt pierādījumus, lai viennozīmīgi atzītu sadarbības faktu. Tiesa pati nekādus materiālus savākt nevar, jo ir neatkarīga un vērtē tikai to, ko iesniedz prokurors un aizstāvība. Ja stingru pierādījumu nav un persona VDK sadarbību noliedz, tad tiesa beidzas ar formālo atziņu “sadarbības fakts nav pierādīts”. Tas nozīmē, ka personai ir tiesības pretendēt uz attiecīgajiem amatiem, kam ir liegumi. “Līdz ar to manā izpratnē likums nepilda savu funkciju, lai pasargātu šodienas struktūras no tādu darbinieku esamības,” secināja Juris Stukāns. Viņš uzsvēra, ka Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (SAB TSDC) glabātā VDK aģentu kartotēka un citi saistītie dokumenti uzskatāmi par autentiskiem, bet apšaubāmas ir bijušo čekistu liecības, ka vervēšana varējusi būt formāla, tikai “plāna vai atskaites pēc” un vervējamie varējuši pat nezināt, ka atrodas kartotēkā. Ja tā, tad kartotēka ir tikai butaforija, taču pastāvošās VDK instrukcijas patiesībā stingri reglamentēja vervēšanu, prasīja uzrādīt padarīto. Cita lieta, ka kartotēka var nebūt pilnīga – pēc tā laika noteikumiem, ja aģentu no aktīvās darbības izslēdza, viņa uzskaites kartīti no kartotēkas izņēma. “Ja personas kartotēkā 1991. gadā nebija, tas nenozīmē, ka tā savulaik tajā nav bijusi,” atgādināja eksperts. Latvijas tiesu praksē bijis vismaz viens šāds gadījums, kad, balstoties citos dokumentos, konstatēta attiecīgās personas sadarbība ar VDK, kaut kartotēkā viņas vārda trūka.
Gan Stukāns, gan VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece Kristīne Jarinovska vērsās pie Saeimas deputātiem ar lūgumu palīdzēt tikt pie SAB TSDC glabātajiem “čekas maisiem”, VDK instrukcijām un citiem materiāliem. Lai arī SAB direktors Jānis Maizītis sākotnēji solījis komisiju interesējošos VDK materiālus atdot Nacionālajam arhīvam, pēdējā laikā viņš savas domas mainījis un tā vietā piedāvā komisijai nosūtīt vienu vai divus cilvēkus, kas šos dokumentus pētītu slepenā dienesta mītnē, pirms tam kļūstot par SAB štata darbiniekiem. Pētniekiem tas nav pieņemami, jo saistītos ar dažādiem ierobežojumiem un atklātu diskusiju padarītu neiespējamu. Pēc komisijas locekļu domām, visas problēmas atrisinātos, ja TSDC no SAB atdalītu un tā pārstātu piesegties ar likumu par valsts noslēpumu. “Likumā ir rakstīts: nevienu informāciju nevar turpināt glabāt kā valsts noslēpumu, ja tam nav pamata,” akcentēja Stukāns.
Tikšanās beidzās ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājas Ineses Laizānes (NA) un viņas kolēģes Lolitas Čigānes (“V”) solījumu: “Cik varēsim, tik palīdzēsim!”
