VDK pētīšanu kavē politiskās gribas trūkums 19
Divdesmit piektais gads bez VDK? Tieši tā ar jautājuma zīmi galā bija nosaukts nedēļas nogalē notikušais simpozijs par Valsts drošības komitejas dokumentu izpēti un arī to, kādu iespaidu šis pagātnes bieds atstājis uz mūsdienu dzīvi.
Pasākumu organizēja pirms gada valdības apstiprinātā, bet joprojām no valsts nefinansētā VDK zinātniskās izpētes komisija. Saietu no saviem privātajiem līdzekļiem finansēja komisijas dalībnieki, kā arī tās atbalstītāji. Visa gada garumā komisija darbojusies bez atlīdzības. Pētniecība gan nav sākta, vairāk veikti administratīvi pienākumi un sagatavošanās darbi.
Simpozija dalībnieki: esošie un bijušie komisijas locekļi, padomju represīvo orgānu darbības pētnieki, kā arī trīs Saeimas deputāti – Veiko Spolītis un Kārlis Šadurskis (abi “Vienotība”) un Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība), kurš pirms nonākšanas Saeimā pats bija komisijas loceklis.
Komisijas priekšsēdētājs vēsturnieks Kārlis Kangeris saieta sākumā sniedza ieskatu nevis VDK, bet gan pašas komisijas vēsturē. Atstāstīja peripetijas, kas jau vairākkārt atspoguļotas arī “Latvijas Avīzē”. Kā zināms, sākotnēji saskaņā ar valdības lēmumu komisija tika nodota Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paspārnē, taču tai nekādi neizdevās rast komisijas darbam nepieciešamo finansējumu. Komisijas locekļi jutuši: IZM nav intereses. Vēlāk valdība lēma nodot komisiju Tieslietu ministrijas (TM) ziņā. Konflikts padziļinājās, kad tieslietu ministrs panāca, lai no komisijas izslēdz trīs tās locekļus. Jūlija beigās valdība tomēr nolēma komisiju nodot Latvijas Universitātei.
Finansējums no valsts budžeta – 250 000 eiro – komisijas darbam piešķirts jau pērn, taču līdz pētniekiem nauda joprojām nav nonākusi. Pagaidām tā atrodas IZM, kurai finansējums būšot jānodod LU, kas savukārt finansēs komisijas darbību. Taču K. Kangeri uztrauc ne tikai finansējuma trūkums, bet arī tas, vai komisija vispār varēs tikt klāt visiem VDK dokumentiem, kas tai nepieciešami: “Nevar būt tā, ka komisijai pašai jāizcīna līdzekļi un jāturpina vēl cīnīties ar atsevišķām ministrijām un iestādēm par pieejamību VDK dokumentiem.” Pret pilnīgu dokumentu nodošanu zinātniekiem aktīvi iebilstot Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kas gan piedāvājis divus komisijas deleģētus pētniekus pieņemt darbā birojā.
Tad viņu pieeja informācijai būtu plašāka. Taču, kā atzina simpozija dalībnieki, jēgas no tā nebūtu: nebūtu iespējama zinātniska diskusija, jo SAB darbiniekiem jāsaglabā noslēpumā darbā uzzinātais.
K. Kangeris atgādināja: valdība 1995. gadā noteica, ka zinātniskai izpētei VDK dokumentiem jātop pieejamiem jau pēc 20 gadiem. Taču SAB un Tieslietu ministrija uzskata, ka daļa dokumentu ir klasificējami, kaut tāda termina likumā par Valsts noslēpumu nemaz nav. “Ne Saeimā, ne valsts pārvaldē nav politiskās gribas risināt VDK dokumentu izpētes jautājumus, tāpēc arī mīņājamies uz vietas,” stāsta K. Kangeris.
Pēc TM ieteikuma no komisijas izslēgtā juriste Kristīne Jarinovska piebilda: tikai tad, ja Latvijas specdienesti VDK aģentus joprojām izmanto operatīvā darbībā, informācijas slēpšana par viņiem ir tiesiska, taču var jautāt, cik ētiski ir neatkarīgās Latvijas iestādēm izmantot VDK aģentūru.
2010. gadā kāda persona X esot prasījusi, lai tai izsniedz VDK aģentu sarakstu. Kad atteikts, persona tiesājusies. Tiesa pateikusi: katram interesantam šos dokumentus nevar izsniegt, tie izmantojami tikai pētniecības vajadzībām. Taču joprojām arī pētniekiem met sprunguļus riteņos.
Dokumenti esot drošībā
Latvijas Nacionālā vēstures arhīva eksperts, komisijas loceklis Ainārs Bambals pastāstīja, ka arhīva VDK dokumentu glabātavā atrodas aptuveni 600 000 VDK dokumentu vienību. Noraidot izskanējušās bažas, ka vienā jaukā dienā visi šie dokumenti sadegs, pirms būs izpētīti, A. Bambals teica: tie atrodas modernās telpās, kas aprīkotas ar dūmu detektoriem. Likumā ir noteikts, ka šos dokumentus nedrīkst iznīcināt. Taču ne visa VDK mantība nonākusi arhīvā. Piemēram, daļu paņēma Drošības policija, bet VDK bibliotēka sākumā bija Policijas akadēmijā, bet pēc tās likvidācijas nonāca Policijas koledžā.
Pēc A. Bambala teiktā, aģentu kartotēka ir tikai maza čekas dokumentu daļa. Arhīvā, piemēram, ir pat 53 000 VDK ierosināto un izmeklēto krimināllietu, sākot no nacionālajiem partizāniem un beidzot ar valūtas spekulantiem PSRS norietā. Saglabājušās arī tā saukto istrebiķeļu lietas – gan tikai nepilni 3000, kaut viņu rindās bija pat 44 000 kolabracionistu. Var izpētīt, cik viņiem maksāja un cik pārtikas deva par viņu asinsdarbiem. Pētnieku darba lauks būtu plašs.
R. Jansons uzskata: viens no galvenajiem pētnieku uzdevumiem būtu parādīt VDK sadarbību ar kompartiju, kā arī Ministru Padomi. Būtu jāizpēta, kādas bija galvenās VDK darbības jomas, kuri sabiedrības pārstāvji VDK ieskatā bija visneuzticamākie. Nedrīkst aizmirst, ka bija arī tādi dienesti, kam gan bija cits nosaukums, bet būtībā tā pati čeka vien bija, piemēram, komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.
Vēsturnieks Bonifācijs Daukšts, kurš pēc TM vēlmes arī tika izslēgts no komisijas, bet simpozijā uzstājās kā VDK dokumentu digitalizācijas fonda pārstāvis, tāpat uzsvēra: nav jāpēta tikai tā sauktie čekas maisi, bet viss VDK dokumentu kopums. Viņš piebilda: VDK nebija vienīgais specdienests, kas padomju laikā darbojās Latvijā. Tā kā Latvija bija teju PSRS karabāze, te darbojās arī militārie specdienesti.
LU rektors Indriķis Muižnieks atgādināja pētniekiem, ka viņiem nenāksies darbu uzsākt tukšā vietā. Tāpat viņš ieteica komisijai tomēr “rēķināties ar SAB viedokli”, kā arī pieaicināt pētniecības darbā vairāk juristu un sociologu. R. Jansons piemetināja: izskatīšanai Saeimā iesniegts likumprojekts par lustrāciju. Ja to pieņems, komisijai būs jāraugās, lai tās darbība nav pretrunā ar šo likumu un pētnieki neizgaismo tos, kuri labprātīgi pieteikušies lustrācijai.
