Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. marts, 2013
Drukāt

Vecā, klibā kareivja Lagzdiņa novērojumi

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzes” redakcijā ielūdzām ilggadējo Saeimas deputātu, tagad politikas vērotāju no Liepājas JĀNI LAGZDIŅU. No viņa vēlējāmies uzzināt pirmsvēlēšanu situācijas raksturojumu vienā no galvenajām Latvijas pilsētām. Viņu iztaujāja Voldemārs Krustiņš un 
Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Kā Liepājas pilsonis piedalīsieties pašvaldību vēlēšanās, bet – vai arī balotēsieties?

J. Lagzdiņš: – Mani, veco, klibo kareivi, viens otrs politisks spēks aicināja savās rindās stiprināt grūtos frontes sektorus, bet Lagzdiņš Jānis, apzinoties savus garīgos, fiziskos spēkus, ir atteicis ar stingru nē. Uzskatu, ka uzticību vēlētājos var radīt jauni vai gados vecāki politikā nebijuši cilvēki. Bet esmu apsolījis, ka, it īpaši tuvojoties Saeimas vēlēšanām, klusu nestāvēšu, viedokli aktīvi paudīšu nekandidēdams. Situācija Latvijā kļūst aizvien nopietnāka, būs politiskie spēki, kurus publiski atbalstīšu.

– Kā šie spēki un samēri veidojas patlaban Liepājā uz pašvaldību vēlēšanām? Uz ko tie var cerēt?

– Politiskā bilde, no vienas puses, ir vienkāršāka, jo diez vai konkurence būs skaitā tikpat liela kā agrāk. No otras puses – cīņa būs sarežģītāka, jo pēc ilgāka laika var tikt apdraudēta pilsētas mēra Ulda Seska dominēšana.

Daļa to, kas par Sesku līdz šim balsojuši, nebalsos, jo uzskata, ka viņš pie varas ir pārāk ilgi. Arī kļuvis par “vecu” seju, un viņi izvēlēsies ko jaunāku tikai tamdēļ vien, ka grib kaut ko citu. Taču, jautājot, ko sliktu šī Liepājas varas elite būtu darījusi, gandrīz nevienu sliktu vārdu atbildei nedzirdēsi.

Ja parāda Liepājas partijas un Seska labos darbus – sakārtoto pilsētu, saremontētās ielas, siltinātās skolas –, tad gan izskan diezgan dīvaina atbilde. Tas jau neesot Seska komandas nopelns – “tas ir par Eiropas naudu”. Taču atgādināšu, ka šos līdzekļus ir gan jāprot dabūt, gan gudri izmantot.

– Nu jā, dažādības – “apnīk” Sesks, bet vai jau gatavs viņam pēctecis, cita labāka kompānija?

– Nav. Līdz šim tie citi spēki nespēja piedāvāt liepājnieku priekšstatā konkurētspējīgu mēra kandidātu, ko likt Seska vietā. Šoreiz stingru, cietu vārdu pilsētas vadīšanai pieteicis Liepājas uzņēmējs, Reformu partijas vietējais līderis Jānis Vilnītis, kurš nopietni licis par mērķi nomainīt Sesku.

– Un, jūsuprāt, Vilnīša kunga izredzes?

– Vilnīša kunga izredzes ir paša Vilnīša un vēl “Saskaņas centra” rokās. Kāpēc tā? Ja Vilnītis Liepājas vēlēšanās pieteiks spēcīgu komandu, kuras šobrīd viņam vēl nav, tas būs viens solis. Taču pilsētā populāri cilvēki lielākoties pieslējušies Seska partijai, un grūti no malas rekrutēt tautā cienītus kandidātus. Ja Vilnīša kungs tādus dabū, tad otrā solī nepieciešama pareiza, trāpīga priekšvēlēšanu kampaņa.

– Bet kā ar Seska oponentu komandas veidošanu? Kāds svars “SC”?

– Mēra partija ir tik populāra, ka diez vai zaudēs vairāk par vienu deputātu, un tas nozīmē, ka neviens cits oponents bez “SC” atbalsta uztaisīt domes vairākumu nevarēs.

No šā viedokļa saprotu Jāni Vilnīti, kurš pirms pāris gadiem Zatlera Reformu partijā piederēja tiem vīriem, kas ar dūri galdā teica – jāiet ar “SC” kopā valsts līmenī. Tas man liek domāt, ka Liepājā, it īpaši kļūstot par mēru, Vilnītim nebūs problēmu sastrādāties ar saskaņiešiem, ja jau gribēja sēsties vienā laivā valdībā.

– Televīzijā Vilnītis atstāj saprātīga cilvēka iespaidu, bet vai ir prasmes, ar kurām viņš izkonkurētu Sesku?

– Viņš ir neapšaubāmi veiksmīgs uzņēmējs, kas gan negarantē kļūt par tikpat veiksmīgu pilsētas galvu. Daži liepājnieki, piemēram, Uldis Pīlēns, kurš noteikti sekmīgi spētu pildīt augstākos amatus pilsētā un valstī, savu uzņēmumu labad tomēr atsakās no politiskiem piedāvājumiem, saprazdami, ka var dot Latvijai daudz vairāk, vadot un attīstot saimniecisko vienību. Vilnīša kunga izvēle acīmredzot ir mainīt plaukstoša uzņēmuma vadītāja amatu pret nepateicīgu pašvaldības vadītāja vietu.

– Vai Liepājā ir arī “trešais spēks”, kas spētu ietekmēt vēlēšanu norisi?

– Par trešo spēku var uzlūkot Nacionālo apvienību, kam tradicionāli ir atbalstītāju loks liepājnieku patriotisma dēļ, garantēti tā ir viena vieta domē. Ar gudru kampaņu būtu pat vairāk.

– Viena vieta – tas taču par maz! Necik augstu NA nekotējas? Kas par lietu?

– Jāpakritizē gan arī viņi, gan reformisti par snaušanu starpvēlēšanu periodā, neko lāgā nedarīšanu. It īpaši to gribu pārmest Dombrovska “Vienotībai” Liepājā. Nodaļa ir, bet vairāku gadu laikā nespēja piesaistīt partijai nopietnus kadrus.

– Tātad priekšstats ir, ka latviskās partijas Liepājā diemžēl ar šaubīgām izredzēm. Ar ko “Saskaņas centrs” cēlies ietekmē, svarā, ja prognozējat, ka no viņu balsīm var būt atkarīgs, kas kļūs mērs?

– Kā Liepājā, tā Rīgā un citur “SC” lielā priekšrocība ir tā, ka viņi savam elektorātam ir gandrīz vienīgā nopietnā izvēle, jo “SC” politiķi, domāju, arī Kremļa polittehnologi un krievu prese, ir panākuši, ka balsis sadzītas murdā.

Krievu vēlētājiem nav izvēles, un uz to balstās ļoti labais rezultāts “Saskaņas centram” – Latvijā, Rīgā, arī provincē. Latviešu spārnam nav to trīs vaļu – monolītās politikas, izdabājošas preses un veiklu tehnologu, uz ko balstīties.

– Runa ir par varu. Pašlaik Rīgā latviskās partijas apgalvo – nē, nekad kopā ar Ušakovu. Viņš savukārt pretī – ar “Vienotības” vadītājiem nerunāšu. Pa vidu ir daži spēki, kuri nav atsacījušies no sadarbības ar “SC” vai nav nolieguši šādu iespēju. Vai tagad nepaceļas jautājums: nevis kurš ar kuru nē, bet otrādi – kurš būs pirmais, kas sadarbosies no “tīrajām, nacionālajām” partijām ar “SC”?

– “SC” politiķi un vēlētāji ir mūsu līdzpilsoņi. Tas brīdis, kad arī valsts mērogā jāsāk domāt par gudru un optimālu sadarbību ar “Saskaņas centru”, nav tālu. Teikšu atklāti – ja, nākotnē veidojot valdību ar “SC” uz stingriem, valstiskiem noteikumiem, to darītu partija ar mugurkaulu un pragmatiskiem politiķiem, kuri sadarbībā Saeimā un valdībā spētu pastāvēt un nepārkāpt sarkanās līnijas, panākt, ka “SC” būtiskos iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumos maina savu pozīciju, tad tas šķistu pieļaujami. Gadījumā, ja valdības veidošanā veidotos bezizejas situācija, kad bez saskaņiešiem nevar iztikt, es visdrošāk justos, ja šādu koalīciju uzņemtos vadīt “Vienotība”. Šobrīd – visstiprākā, visgudrākā, visviltīgākā, vispieredzējušākā un ietekmīgākā latviešu partija, kura gan nacionālos, gan ārpolitiskos un ekonomiskos jautājumos spētu noturēt val­stiskās eiropeiskās robežās.

Ja ar “SC” piekristu sadarboties vesela jūra gadījuma sīkpartiju, kādas, iespējams, iekļūs nākamajā Saeimā, kāda jauna laimes lāča partija, kas varbūt savāks daļu latviešu vēlētāju balsu, tad diezin vai pēcvēlēšanu naktī es varētu mierīgi gulēt.

Citiem vārdiem sakot, sadarbībā ar “SC” jāpatur stingra stāja, gudra politika un ievirze, lai viņus attālinātu no Krievijas ietekmes un “eiropeizētu”, cik iespējams. Bet lielas ilūzijas par to neloloju.

– “Vienotība” teiks paldies par komplimentiem. Bet vai tomēr nav jāsāk no mazākiem galiem? Ušakovs pareizi darīja, paziņodams, ka nepīsies ar lindermaniešiem, taču viņa partijas iekšpusē taču arī ir lindermanieši. Kamēr tie tur būs, tikmēr “Saskaņas centram” nevajadzētu sadarbības cerības. Jo, teiksim, Kabanova un ne viņa vien atrašanās “SC” padara sadarbību neiespējamu. Tā kā varbūt nevis jāzvēr – nemūžam, nekad, bet jāizvirza noteikumi, pie kādiem, piemēram, jūsu minētajā pata situācijā varētu sākt meklēt risinājumus.

– Aizskārāt būtisku jautājumu. Pašreizējai sadarbībai ar Ušakovu–Urbanoviču Rīgā vai Latvijā galvenais šķērslis nav vis ekstrēmāk runājoši viņējo deputāti, bet ilgstošā “SC” divkosīgā politika. Ja retumis viņi klusē un neiebilst Dombrovska valdības virzībai un politikai, tad citkārt viņu redzamākās “taures”, izmantojot, protams, krievu presi, pauž maskēti viltīgu, bieži vien naidīgu pozīciju – dažādos jautājumos. Ja salīdzinām to krievu presi, kas darbojas šodien, un to, kas iznāca pirmskara Latvijā, pēdējā minētā bija neskaitāmas reizes lojālāka Latvijai un latviešiem. Pašreizējie “SC” aģitatori un viņu politiķi ir ar klaji naidīgu viedokli pret Latvijas valsti un nopūlas tādu attieksmi iesēt arī lielā daļā šīs valsts iedzīvotāju.

– Pareizi, Lagzdiņa kungs! Tikai nav dzirdēts, ka, sākot ar “LC” un TP varas gadiem, viens politiķis to būtu skaidri un gaiši pateicis. Ka mēs Latvijā nevarēsim nodibināt nedz saliedētu, nedz sacementētu sabiedrību tik ilgi, kamēr nepateiks – tā lietas tālāk neies! Ka te nevarēs nepārtraukti nodarboties ar musināšanu un latviešu aizskaršanu – sabiedrības šķelšanu! Sabiedrībai jābūt uz kopējiem principiem. Saka, ka šī valsts esot mūsu kopēja dzimtene. Ja tā, tad neapgānīsim to, nesūtīsim uz visām pusēm melīgas petīcijas, ka te apspiež. Atzīsim, kas ir noticis vēsturē. Tā taču nenotiek.

– Pašreizējā taktika, ko izvēlējušies prokrieviskie ideologi, lai veidotu sabiedrisku domu krievvalodīgajā telpā, protams, ir izdevīga “SC” elektorāta nostiprināšanai.

Krievu vēlētājos rada priekšstatu, ka vara, kas izveidojusies pēc 1990. g. 4. maija, ir sveša vara, “tā nav mūsu vara”. Tā esot sociāli un etniski netaisnīga. Šādi iekonservē “SC” vēlētāju balsis, rada ilglaicīgi garantētu balsotāju par “krievu vienīgo aizstāvi”. Šie ideologi sludinātāji nemaz nevēlas uzlabot attiecības.

E. Līcītis: – Kā vērtēt latvisko politiķu apgalvojumus, ka “jāuzrunā cittautiešu vēlētājs”?

– Domāju, ka aicinājumi uz saliedētību no valsts vadītāju puses ir pareizi. Tā ir atbildība par valsti un pret krievvalodīgajiem Latvijas pilsoņiem jāizturas tāpat kā pret latviešiem. Mūsu pretinieki nav krievi, kuri dzīvo kaimiņmājā, bet “Saskaņas centra” politiķi un Kremļa algoti ideologi, kuri noskaņo krievus pret valsti.

V. Krustiņš: – Nav taču jācīnās ar cilvēkiem, bet ar un par ideoloģijām! Tikai pasakiet, kurš no latviskās puses ir ar zobiem, lai pateiktu, kas te ies cauri un kas neies. Tas attiecas gan uz saliedētājiem, gan uz saliedējamajiem.

– Latvijas krievi palika šeit 1940. gadā, un viņus izveda ārā tāpat kā pārējos Latvijas pilsoņus. Tagadējiem krieviem dominējošā ir krieviskā, ja ne padomiskā domāšana.

E. Līcītis: – Jūsu minētos pirmskara krievu žurnālistus ienācēji padomju krievi pirmos paņēma ciet!

– Palikšu pie divām informācijas telpām – Latvijas politiķis jūsu avīzē vai Saeimas tribīnē var teikt, ko viņš grib, – tas lielākoties neaizies līdz Latvijas krieviem.

Prezidents var pasākt samierināšanu ar vislabākajiem nodomiem, bet tie nerealizēsies, jo pretī kā Ķīnas mūris tās publiskā telpa, kur katru vēsti separē, atlasa, pārveido atbilstoši tiem mērķiem, kamdēļ šī telpa darbojas.

– Pieņemsim, ka prezidents, premjers ir tālu, politiķi nīstami, taču Liepājas pašvaldības vadītājiem ir nopelni, krievi redz, ka pilsētā remontē ielas, labi saimnieko – kāpēc viņi nebalso par Sesku?

– Pašvaldību līmenī vēlētāji dažviet rīkojas pēc sava prāta, bet kā kurā situācijā. Latgalē, piemēram, diezgan bieži uz krievu atbalstu var cerēt latviešu politiķis, ja vien viņš sevi parādījis praktiskā darbā, un viens izņēmums ir arī Kurzemē – protams, Ventspils, kur ne mazums cittautiešu balso par saimnieku Lembergu, jo patīk stingrā roka un atklātā valoda. Liepājas gadījumā tā nav, vietējie krievi ir tikpat monolīti kā Rīgā. Šobrīd “SC” Liepājā nav nopietna mēra kandidāta. Izvirzītā persona latviešu balsis nepiesaistīs, zinot šā vīra pagātni un personību. Taču “SC” rīcība pašvaldību vēlēšanās izpaužas kā pakāpeniska varas pārņemšana. Vispirms iegūt pietiekami daudz vietu domē, darboties un akcentēt sevi sociālajās lietās, pēc tam piedalīties valdošajā koalīcijā un beigu beigās iegūt mēra amatu. Tā notika Rīgā. Tā stiprina iespējas kļūt varā visas valsts mērogā.

– Kādu izkārtojumu jūs prognozējat Latvijā pēc 1. jūnija vēlēšanām?

– Uz pašvaldību vēlēšanām vērojama likumsakarība – jo mazāka pašvaldība, jo lielāka nozīme līderim.

Nelielā teritorijā ir maz spilgtu, pamanāmu personu, un tās partijas, kas piesaista redzamākās, gūst labus rezultātus. Šīm “galotnēm” ar viņu pieredzi, atpazīstamību ir labas izredzes palikt amatā visur, kur nav izcēlusies publiskā alternatīva.

V. Krustiņš: – Mēs runājam par “SC”, cik tas prokrievisks, kritizējošs – viss skaidrs. Bet, kad no rīta izlasa Rīgas avīzes, tad liekas – cik vairs ilgi jāgaida, kad kritīs tas nelāgais, nemākulīgais, Eiropā Latviju nodevušais Dombrovskis! Valdības lamāšana un villošana iet vaļā no visām pusēm – komentētājiem tā slikta, Ošlejam – kļūdīga, eiroskeptiķiem – vispār nekam nederīga! Kā to saprast?

– Ka asi, daudzviet nepamatoti kritizē Dombrovska valdību, skaidrojams ar vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, šobrīd valstī vismaz latviešu vēlētājam nav cita ļaunā spēka, nav oligarha, ko vainot. Jāvaino tas, ko latvietis kopš gadsimtiem vainojis, – tas, kas ir pie varas, un arī tas, kas ir bagāts.

E. Līcītis: – Tomēr ir disonanse vai “slikta komunikācija”, no vienas puses, ar valdības pārlieku optimistiskajiem paziņojumiem, no otras puses – ar lielo nabadzību, grūtībās reāli iestigušiem cilvēkiem. Tas rada plaisu.

– Objektīvi, domāju, vismaz katram otrajam cilvēkam Latvijā ir krīzes izraisītas problēmas. Plus tie paši ļoti lielie apkures rēķini. Grūtības ar kredītu atdošanu. Mazbērnu aizbraukšana uz ārzemēm. Tas daudziem liek justies neapmierinātiem.

Sekojusi vilšanās pēc trekno gadu cerībām, ka dzīve nemitīgi ies uz augšu. Cilvēki grib pēc iespējas ātrāk dzīvot labi, bet Dombrovskis pārticību piedāvā tikai soli pa solītim, nevis lēkšiem. Turklāt Dombrovskis nav vainojams pie tās krīzes, kāda pārņēma Latviju 2008. gadā.

– Brīdinājāt par nopietnu situāciju pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Vai tas saistīts ar iespējamu neapmierinātības izlaušanos protesta balsojumā?

– Protams, tāds pavērsiens iespējams. Tradicionāli latviešiem piedāvāts balsot par kārtējo laimes lāci, un kā pēdējā par to startēja Zatlera reformpartija. Neapmierināto ir ap 25%, tas ir RP balsu ievākums, un daudzi no šiem vēlētājiem meklēs, kam turpmāk uzticēties. Viņa partija nākamreiz cīnīsies par 5% barjeras pārvarēšanu, pagaidām neredzu, ka pat tas izdosies. Bet balsis meklēs jaunu trauku, kurā ielīt.

– “Vienotībai” neatkritīs balsotāji?

– Tai stāvoklis ir daudz labāks, jo “Vienotības” vēlētājs ir prātīgs, lietišķs cilvēks, kurš novērtē Dombrovska un Vilka padarīto darbu. Tāpēc vadošā partija var saglabāt pozīcijas Saeimā, kamēr balsu pieaugums tautas neapmierinātības dēļ atkal var tikt “Saskaņas centram”. It īpaši, ja latviešiem nepiedāvās jaunu partiju ar harismatisku līderi Laimnesi vai Laimdotu.

– Vai varat pie reizes izstāstīt, kas īsti notiek Liepājai un valstij tik nozīmīgajā uzņēmumā “Liepājas metalurgs”?

– Pats divus gadus esmu strādājis “Liepājas metalurgā”, mana māte ilgus gadus bijusi ārste rūpnīcas medpunktā. Tāpat katra otrā liepājnieka ģimene bijusi vai ir saistīta ar uzņēmumu. “Liepājas metalurgs” nešaubīgi ir viens no pilsētas bal­stiem, kamdēļ par radušos situāciju valda liels sa­traukums. Tā ir strādājošo, viņu ģimenēs un pašvaldībā, nebaidos teikt, ka “Metalurgu” pazaudējot, Liepāja būs tuvu sociālai katastrofai. Zaudētājos būs ne tikai darbinieki, pašvaldība, bet arī paši īpašnieki, kas viņiem jāapzinās. Diviem galvenajiem “Metalurga” cilvēkiem ir jāiet viens otram pretī, jādara viss, lai savas intereses saskaņotu, un, ja tas notiks, tad arī valstij jārīkojas, lai šo lielāko eksportuzņēmumu noturētu. Ja būs nepieciešama palīdzība, domāju, ka valdībai, Finanšu ministrijai iespējams rast pietiekami korektu, juridiski drošu risinājumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+