Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2013
Drukāt

Vecāki ārzemēs, bērnus audzina vecmāmiņas

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Pirms diviem gadiem Bauskas novada sociālais dienests noorganizēja atbalsta grupas apmēram trīsdesmit vecmāmiņām, kas vienas pašas audzina mazbērnus, kuru vecāki devušies peļņā uz ārzemēm. Projekts parādīja skaudro Latvijas realitāti – ja vienā novadā “vientuļo omīšu” ir tik daudz, cik tad viņu ir visā Latvijā?


Lai gan šobrīd projekts jau beidzies, daudzas seniores turpina tikties, lai pie kafijas tases pārrunātu savas problēmas un viena otru atbalstītu.

 

Nevaru aizstāt māti

“Nevaru aizmirst šo brīnišķīgo projektu. Manā grupā bija ļoti sirsnīgas, jaukas un stipras sievietes. Viena kundze no gada vecuma audzināja savu mazmazmeitiņu, kura šobrīd jau ir sestās klases skolniece. Kad sanācām kopā, viena ar otru dalījāmies, stāstījām par mazbērnu darbiem un nedarbiem, pat paraudājām,” atceras viena no projekta dalībniecēm baušķeniece Ārija, kura vairāk nekā desmit gadus rūpējas par mazmeitu Ievu.

Tāpat kā daudzi latvieši Ārijas meita “labajos gados” paņēma kredītu. Kamēr ģimene vēl bija stabila, tos varēja atmaksāt, bet, kad abas ar mazo Ilzi palikušas divas vien, meita devusies strādāt uz ārzemēm – vispirms uz Gērnsijas salu, pēc tam uz Londonu. Par laimi, vecmāmiņa Ārija vēl bija tik stipra, ka viņai varēja droši atstāt sešus gadus veco mazmeitu. “Visus šos gadus meita maksājusi visus komunālos maksājumus par dzīvokli. Mazmeitai pienākas arī pensija par tēva zaudējumu. Tā mēs iztiekam,” atklāj pensionāre.

“Tomēr, kaut arī mums abām kopā ir labi, man nav viegli, un arī viņai ar mani, vecu cilvēku, ir grūti. Mans domāšanas veids, audzināšana ļoti atšķiras no tā, kā domā viņas vecuma jaunieši. Un visas tās modernās tehnoloģijas, par kurām es neko nezinu un arī nemaz negribu zināt.

Esmu samierinājusies ar domu, ka pēc vidusskolas beigšanas mana mazmeita tik un tā aizbrauks, jo viņai ir nepieciešama ģimene, mammas atbalsts.

Ārija stāsta, ka ar mātes prombūtni saistās daudzas psiholoģiskas problēmas, kuras novērst nav mīlošas vecmāmiņas spēkos. Piemēram, viņas mazmeita esot nedrošāka, bailīgāka nekā viņas vienaudži. “Bērns jūt, kā viņam trūkst. Un to tiešā vai netiešā veidā parāda. Vecmāmiņa nevar dot to pašu atbalsta un drošības sajūtu, ko vecāki,” viņa nopūšas.

Lai gan mazbērna audzināšana vecumdienās liek justies jaunākai, atkal nonākt dzīves virpulī, pensionāre neslēpj, ka jūtas mazliet nogurusi.

“Es pat nedaudz gaidu to brīdi, kad mana māja nebūs pilna ar pusaudžiem. Alkstu miera. Man jau arī pašai ir liela ģimene, esmu izaudzinājusi trīs bērnus, man ir mazbērni un pat mazmazbērni. Tādēļ domāju, ka Ievas aizbraukšanu varbūt tik stipri neizjutīšu. Protams, domāšu par viņu tāpat, kā šobrīd domāju par savu meitu.”

 

Palicis milzīgs tukšums

“Te Ģirts redzams 9. klases izlaidumā kopā ar draugiem, bet te – kopā ar mammu un krustmāti,” vecmāmiņa Vija no Īslīces pagasta ar neslēptu lepnumu rāda sava mazdēla fotogrāfijas. Zēns, kuru viņa audzinājusi jau no mazotnes, patiešām izaudzis stalts un gudrs – gan sekmīgs mācībās, gan labs sportists un zīmētājs. Tagad vecmāmiņai palikušas vien fotogrāfijas un atmiņas, bet skapī – mazdēla izlaiduma uzvalks, jo dažas dienas pēc svinīgā notikuma Ģirts devies savai mātei līdzi uz Īriju. Tur viņa nodibinājusi jaunu ģimeni, kurā aug divi bērni – septiņgadīgā Krista un divus gadus vecais Aksels.

“Gribēju, lai mazdēls pabeidz vidusskolu Latvijā. Arī visi skolotāji teica, ka viņa vieta ir šeit, jo zēns mācījās ļoti labi. Bet mazdēls pateica: “Gribu pie mammas!” Tikai viens teikums… Un bāriņtiesa manus iebildumus vairs neņēma vērā. Arī atvadīšanās mums bija ļoti vēsa. Biju sadzērusies zāles, lai varētu to visu izturēt, neraudāt,” atceras Vijas kundze.

Tā kopš pagājušā rudens viņa ar mazdēlu sazinās tikai pa telefonu. Zina to, ka puisis nokārtojis angļu valodas eksāmenu un mācās vietējā vidusskolā. “Taču šeit viņš spēlēja florbolu, futbolu, bet Īrijā ar sportu vairs nenodarbojas. Kad pārnāk no skolas, tā tikai sēžot pie datora. Pīpēt gan neesot sācis,” viņa stāsta.

Uz jautājumu, ko vieglāk audzināt – dēlu vai mazdēlu, viņa atbild atklāti: “Gājis jau visādi. Taču par saviem bērniem tā neesmu cīnījusies kā par Ģirtu.” Lai gan vecmāmiņai Vijai ir vēl arī citi mazbērni – kopā septiņi, dēls, māsa un brālis, kuri dzīvo tepat Latvijā, mazdēla aizbraukšana radījusi sirdī milzīgu tukšumu. Un katru reizi pēc tālsarunas ar Īriju viņa ievelk kalendārā krustiņu.

 

VIEDOKLIS

Iztrūkst veselas paaudzes

Atbalsta grupas vadītāja, psiholoģe Ērika Pulkstene: “Projekts ļāva paskatīties uz iedzīvotāju aizbraukšanu no pavisam cita redzespunkta, proti, kāda palīdzība nepieciešama vecmāmiņām, kas vienas pašas audzina savus mazbērnus. Atklājās, ka šīs sievietes ar savām problēmām jūtas ļoti vientuļas, jo audzināt bērnu un mazbērnu nav viens un tas pats. Viņas pašas atzina, ka, no vienas puses, ir lieliski atkal būt dzīves virpulī, par kādu rūpēties, pavadīt un sagaidīt no skolas, piedalīties vecāku sapulcēs, skolas pasākumos un sekot līdzi visam jaunajam, bet, no otras puses, vairs neatliek laika pašām sev, pat tik daudz ne, lai kārtīgi atpūstos un izgulētos. Paralēli rodas arī citas problēmas, piemēram, dažkārt aizbraukušie bērni nepalīdz tik daudz, kā cerēts, vai ārzemēs nodibina jaunu ģimeni.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+