Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. novembris, 2012
Drukāt

Vecās dārzaugu šķirnes Latvijas dārzos

Foto - Līga LepseFoto - Līga Lepse

Kā jums šķiet, cik cienījama vecuma dārzaugu šķirni varētu saukt par vecu? Te varētu būt dažādi atbilžu varianti, un pieļauju, ka lielākai daļai no jums būs taisnība. Veca šķirne var būt ar 100 gadu stāžu un vairāk, bet dārzeņu gadījumā pietiek arī ar 30 gadiem. Viens no vecas šķirnes kritērijiem varētu būt fakts, ka tā vairs netiek izmantota komerciālā ražošanā (kaut arī iespējami izņēmumi). 


 

Šobrīd sabiedrībā aktualizējies jautājums par vecām Latvijas izcelsmes dārzaugu šķirnēm – to saglabāšanu, izplatību, reanimēšanu vai pat reizēm kļūdaini izprastu aizliegumu izplatīt.

Vispirms vajadzētu ieviest skaidrību, par ko mēs runājam, – šajā rakstā ar terminu vecā šķirne tiek saprastas Latvijā izveidotas un vairāk nekā 30 gadus audzētas (tostarp veicot sēklaudzēšanu) dārzaugu šķirnes/kloni. Tās var būt gan mērķtiecīgā selekcijā iegūtas, gan arī tautas selekcijas ceļā izveidotas formas.

Pašķirstot vecas dārzkopības grāmatas, redzēsiet, ka pagājušā gadsimta sākumā Latvijā ir audzētas ļoti daudz un dažādas izcelsmes dārzeņu šķirnes (un arī sugas) – tur ir atrodami gan Krievijas, gan Eiropas izcelsmes nosaukumi. Tā, piemēram, gurķiem, – ‘Muromas’, ‘Vjazņikovas’, ‘Fenlo’, ‘Fordbock pickling’ u. c., bet to skaitā arī Krāslavas un Dindoņa. Gurķi uzskatāmi ilustrē vispārējo situāciju dārz­augu šķirņu veidošanā Latvijā.

Latvijas ģeogrāfiskā un vēsturiski politiskā situācija ir sekmējusi interesantu formu izveidi, saplūstot austrumu un rietumu gēnu materiālam. Paplašinoties Latvijā introducēto dārzeņu sortimentam, sākumā dārzkopji entuziasti, vēlāk arī profesionālie selekcionāri sāka veidot jaunas, vietējiem apstākļiem piemērotas dārzeņu šķirnes. Dokumentāli atrodamas liecības par daudzām dārzeņu šķirnēm, kas veidotas Latvijā. Diemžēl daļa no tām ir pazudusi, piemēram, melones ‘Rīgas tirgus’, ‘Dvietes banānu’, ‘Dvietes oranžā’, ‘Dēmuta’ vai kāposti ‘Dindoņa’, ‘Rīgas Tirgus’, ‘Daugavpils’ un ‘Jelgavas’ (‘Mītavas Apaļie’) u. c.

Viens no pirmajiem latviešu selekcionāriem, kura darbs dārzeņu selekcijā balstījās uz zinātniskiem pamatiem, bija Pēteris Dindonis (1877-1967). Viņš bija viens no nozīmīgākajiem dārzeņu sugu daudzveidības ieviesējiem Latvijā. Pagājušā gadsimta vidusdaļā samērā aktīvi dārzeņu selekcijas darbs norisa gan Pūres un Ogres Dārzkopības izmēģinājumu stacijās, gan arī Tīraines selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Izveidotas vairākas šķirnes gan tomātiem, gan gurķiem, gan rabarberiem.

Pēdējā pusgadsimtā dārzeņu selekcija Latvijā ir strauji sarukusi: 80. gados atlasītas dažas nozīmīgas gurķu formas. Pēdējā reģistrētā dārzeņu šķirne (2001. gadā) ir Jāņa Antropa atlasītā ķiploku šķirne ‘Ķentes’. Šobrīd ir iesniegta reģistrācijai diļļu šķirne ‘Kurland’ (iesniedzējs SIA Kurzemes sēklas).

 

Viens no dārzeņu selekcijas apsīkuma iemesliem ir plašais Rietumu valstīs veidoto jauno, intensīvo hibrīdu un šķirņu klāsts Latvijas sēklu tirgū. Tas, kopumā ņemot, nav slikti, jo komerciālā ražošanā ir nepieciešamas ražīgas, intensīvas un daudzveidīgas šķirnes.

 

Tomēr ir daļa audzētāju, kuri arī šobrīd interesējas par veco šķirņu audzēšanas iespējām. Iemesls šādai izvēlei ir individuāls – citam tās ir sentimentālas atmiņas, citam dzīvesveids, citam pārliecība, citam īpaši tīkamas garšas īpašības. Šāda vēlme ir respektējama un cienījama. Taču iespēja audzēt diemžēl ir tikai tās šķirnes, kas ir saglabātas un pieejamas.

 

Kāpēc jāveido ģenētisko 
resursu kolekcija?

Vecās šķirnes ilgu laiku tika saglabātas izmēģinājumu stacijās to darbības laikā sēklaudzēšanas 
nolūkā un arī selekcijas un šķirņu salīdzināšanas izmēģinājumiem. Tomēr, sarūkot dārzeņkopības selekcijai un arī sēklaudzēšanai Latvijā, pamazām izzuda arī daļa no šīm šķirnēm. Tā 90. gadu sākumā sapratām, ka daļa šķirņu ir neatgriezeniski zudušas, daļa ir uz izzušanas robežas, daļa vēl ir pieejamas privātās kolekcijās vai arī zinātnisko iestāžu kolekcijās (gan Latvijā, gan arī Pēterburgā VIR kolekcijā). Tika uzsākts darbs pie ģenētisko resursu kolekciju izveides un sistemātiskas to saglabāšanas. Ģenētisko resursu kolekcijā ietilpst arī vecās šķirnes, un tādēļ turpmākais šo šķirņu saglabāšanas darbs tiek veikts ģenētisko resursu zīmē. 1993. gadā Latvija parakstīja Riodežaneiro konvenciju par ģenētisko resursu saglabāšanu, un līdz ar to valsts uzņēmās atbildību par veco šķirņu apzināšanu, izvērtēšanu un saglabāšanu.

Kāpēc? Tāpēc, ka visas šīs vecās, it kā nevērtīgās formas ir izmantojamas nākotnē selekcijā. Iespējams, ka kāda no tām satur kādu gēnu, kas šobrīd nav aktuāls, un mēs nemaz nezinām par tā eksistenci kādā no šiem vecajiem paraugiem, bet nākotnē tas var izrādīties ļoti noderīgs.

 

Piemēram, kādas slimības izturības uzlabošanā konkrētai sugai vai bioloģiski aktīvu vielu daudzuma paaugstināšanā, vai citu īpašību iekrustošanai nākotnes šķirnēs. Mēs nezinām, kas būs noderīgs mūsu mazbērniem, tādēļ mums ir jāsaglabā visa šobrīd pieejamā ģenētiskā daudzveidība.

 

Iepriekš minētais liecina par to, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir būtiska ilglaicīgai attīstībai, mainīgai videi adaptētu sugu izveidei, kā arī biosfēras funkcionēšanas nodrošināšanai. Pretējā gadījumā, sašaurinot selekcijā izmantoto formu skaitu, iespējama ģenētiskā erozija. Tas var arī ierobežot straujo intensīvo kultūršķirņu izplatību. Literatūrā minēti vairāki piemēri par kultūršķirņu un to izejmateriāla niecīgo ģenētisko daudzveidību. Puse no Kanādas prērijām ir apsētas ar vienu kviešu šķirni. ASV izmantotās sojas šķirnes ir cēlušās no sešiem augiem, kuri ievākti Āzijā, vienā vietā. No apmēram 265 000 augu sugu pārtikā pasaule izmanto tikai apmēram 7000 sugas. Divdesmit no tām nodrošina 90% un tikai trīs (kvieši, kukurūza un rīsi) – pusi no pasaules pārtikas vajadzībām. Daudzas vietējas nozīmes sugas pasaulē ilgu laiku ir bijušas atstātas novārtā. Tomēr dažas no tām (zemesrieksti, kartupeļi un citas sugas) sākotnēji uzskatītas pat par neperspektīvām, bet mūsdienās ir kļuvušas par nozīmīgām pārtikā un rūpniecībā.

 

Gēnu bankā 
gan melones, gan gurķi

Tātad, apjaušot ģenētisko resursu nozīmi, 1994. gadā tika izveidota Latvijas Kultūraugu gēnu banka, izstrādāta sistēma sēklu ilgstošai saglabāšanai un arī lauka kolekciju izveidei veģetatīvi pavairojamām sugām. Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacija un pētījumu centrs uzņēmās atbildību par dārzeņu ģenētisko resursu saglabāšanu. 90. gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā tika atjaunota gurķu šķirne ‘Dindoņa Zaļie Ķekaru’, kas jau bija izvirtusi un neatbilda savām sākotnējām īpašībām. Tika apzinātas citas ar sēklām pavairojamās dārzeņu sugas, savāktas pieejamās sēklas un ievietotas gēnu bankā vai arī veikts darbs to atjaunošanā. Piemēram, pie kolekcionāriem entuziastiem (konkrēti pie Ē. Piļkas Rēzeknē) bija saglabātas Latgales melones (daudzveidīga populācija) un 2003. gadā tika uzsākta šīs populācijas sadalīšana atšķirīgos genotipos un to homogenizācija (izlīdzinātu, viendabīgu līniju izveide). Šis darbs šobrīd turpinās, lai varētu ievietot gēnu bankā Latgales meloņu daudzveidību reprezentējošu meloņu kolekciju.

Gēnu bankā ir izstrādāti noteikumi drošai sēklu žāvēšanai, hermētiskai iepakošanai un ilgstošai glabāšanai saldētavās ar noteiktu uzraudzību un regulāru sēklu dīgtspējas pārbaudi. Līdz ar to sēklas, kas ievietotas gēnu bankā, ir droši saglabātas nākamajām paaudzēm. Citādi ir ar veģetatīvi pavairojamo augu kolekcijām. Tās tiek audzētas uz lauka vai nu stacionāri vairākus gadus no vietas vienā vietā (rabarberi, mārrutki, topinambūri), vai arī ik gadu pārstādīti no jauna (ģimenes sīpoli, ķiploki).

 

Visražīgākās 
ekspedīcijas – Latgalē

No kurienes ir savākti augi, kas ir iekļauti šībrīža kolekcijās? 2003.–2007. gadā intensīvi braucām ekspedīcijās pa visu Latviju ar mērķi apzināt un savākt šobrīd pieejamos dārzaugu ģenētiskos resursus (lasi – vecās šķirnes/klonus). Katras ekspedīcijas maršruts tika plānots, sākotnēji izvēloties kādu konkrētu vietu un personu, kas labi pazīst tuvējo apkārtni un var norādīt iespējamās augu ģenētisko resursu ievākšanas vietas. Turpmākā apsekošana tika veikta pēc citu vietējo iedzīvotāju ieteikumiem. Šāds daļēji mērķtiecīgi virzīts, daļēji pēc nejaušības principa izvēlēts meklēšanas veids izrādījās efektīvs un rezultatīvs, jo deva iespēju ievākt arī tādus apkārtnes iedzīvotāju savvaļā atrastus un uz vietējiem dārziem pārvietotus vai arī pašu selekcionētos paraugus, par kuru esamību iepriekš mums nekas nebija zināms. No dārzeņiem galvenokārt ievākti to sugu paraugi, kas vairojas veģetatīvi. Skaitliski lielākās dārzeņu kolekcijas savāktas Latgales ekspedīcijās. Ķiplokiem ir lielākais paraugu īpatsvars. Tie tika ievākti vairākās mājās.

 

Arī Daugavpils un Aizkraukles tirgū ievērojām lielu ķiploku dažādību un iegādājāmies interesantākos paraugus. Neapšaubāmi, to vizuālā daudzveidība iespējama dažādu augšanas apstākļu ietekmē. Līdz ar to turpmāko gadu laikā tiek pārbaudīta to ģenētiskā daudzveidība. Te gan jāpiebilst, ka ekspedīcijās netika ievākts neviens ar sēklām pavairojamo dārzeņu paraugs.

 

Sēklu ieguve ir sarežģīts un bieži vien zināšanas prasošs pasākums, tāpēc tā nav plaši izplatīta (jo īpaši ar šībrīža plašo sēklu klāstu veikalos).

Latgales ekspedīciju mērķis bija ievākt iespējami daudzveidīgus pēdējos gados strauji izzūdošo ģimenes sīpolu genotipus. Apjautājot vietējos iedzīvotājus, uzzinājām, ka daudzviet ģimenes sīpolus vairs neaudzē. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, iespējamais ģimenes sīpolu audzēšanas apsīkums skaidrojams ar to diezgan strauju izviršanu (iespējamu vīrusu izplatību). Vērtīgākie paraugi tika iegūti Lipušku ciemā Rēzeknes rajonā un Malnavā ar lauksaimniecības tehnikuma darbinieku laipnu palīdzību.

Rabarberi tika atrasti gandrīz ikkatrā lauku sētā. Kolekcijai ievācām mūsu skatījumā ražīgākos, veselīgākos īpatņus.

Visās ģenētisko resursu ekspedīcijās un ilgstošā dārzkopības pētījumu darbā kopš 90. gadu beigām esam savākuši samērā plašu dārzeņu kolekciju.

Nebūt nepretendējam uz apgalvojumu, ka esam savākuši VISU šobrīd Latvijā pieejamo dārzeņu ģenētisko daudzveidību. Tieši tādēļ ģenētisko resursu apzināšanas darbs turpinās un turpināsies.

 

Latvijas izcelsmes dārzeņu kolekcija kiploks2

* Ģimenes sīpoli – 65 kloni + 1 šķirne (‘Kapiņa’)

* Ķiploki – 58 kloni + 1 šķirne (‘Ķentes’)

* Rabarberi – 38 kloni + 2 šķirnes (‘Ogres –13’ un ‘Tukuma –5’)

* Mārrutki – 11 kloni

* Melones – 5 līnijas

* Gurķi – ‘Dindoņa Zaļie Ķekaru’, ‘Sprīdītis’, ‘Grīvas’, ‘Pūres –70’ F1

* Tomāti – ‘Kondīne Uzlabotā’, ‘Tīraines’, ‘Jūrmala’, ‘Pūres Konservu’, ‘Dindoņa’

* Salāti – ‘Rīgas’

* Melones – 4 līnijas

* Kāļi – ‘Ābolu Dzeltenie’

 

Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+