Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. jūnijs, 2014
Drukāt

Vecās Jelgavas likteņgrieži

Foto - Diāna Jance un no Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājumaFoto - Diāna Jance un no Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājuma

Jelgavas "Pils teātra" ēka 20. gs. sākumā.

Tuvojoties simtajai jubilejai kopš Pirmā pasaules kara sākuma, “Kultūrzīmes” turpina publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvides un kultūras mantojuma objektiem, kas vai nu dzimuši 1914. gadā, vai arī ir tieši saistīti ar šo pavērsiena gadu pasaules vēsturē. Šoreiz – stāsts par Jelgavu un tās “Pils teātra” ēku.

Dzīve kā Eiropā


Pirms simt gadiem kādreizējā Kurzemes hercogu galvaspilsēta Mītava, ko latvieši sauca par Jelgavu, bija cariskās Krievijas Kurzemes guberņas centrs, un kultūras, kā arī infrastruktūras ziņā neapšaubāmi viena no nozīmīgām Eiropas pilsētām. Jelgavā bija labi sakārtota transporta sistēma gan pa lielceļiem, gan pa upi. Pilsētas dzelzceļa stacijā piestāja vilciens, kas devās tālāk uz Rietumeiropas pilsētām. Jelgavas teātru un koncertu zālēs bieži uzstājās slaveni Eiropas mākslinieki. Pilsētā avīzes izdeva vācu, krievu un latviešu valodā, tāpat kinohroniku teksti bija sarindoti visās trīs valodās. 1900. gadā pilsētā sāka izdot pirmo sievietēm adresēto žurnālu latviešu valodā “Modes Vēstnesis”. Jelgavas turīgās dāmas savus tērpus pasūtīja pēc Parīzes modes namu paraugiem. Turīgie un izglītotie pilsētnieki varēja sūtīt savus bērnus studēt uz lielo Eiropas pilsētu universitātēm – uz Berlīni, Parīzi, Prāgu, Pēterburgu un Maskavu. Leģendas vēsta, ka tieši Jelgavā parādījies Baltijā pirmais automobilis.

20. gadsimta sākumā Jelgavā bija 59 ielas ar 2000 dzīvojamām ēkām un plaši apdzīvoti ārpilsētas vasarnīcu un lauku saimniecību rajoni. Gluži tāpat kā mūsdienās, par vairākiem pilsētas labiekārtojumiem varēja pateikties dižciltīgo un svarīgo viesu vizītēm. Lielākās ielas bija bruģētas kaltiem bruģakmeņiem, turklāt Jelgava bijusi pirmā pilsēta Latvijas teritorijā, kur izveidots centralizēts ūdensvads, un lielākie nami pievienoti pilsētas kanalizācijai. Kaut arī vairākumu dzīvokļu apgaismoja ar petrolejas lampām, ielās gaismu deva gāzes laternas. Svarīgas sabiedriskās ēkas pamazām tika pieslēgtas elektrības tīklam. Jelgavā darbojās telefona centrāles un tām kopumā bija abonenti gandrīz katrā ceturtajā namā. Veikalos varēja nopirkt vietējo dārzniecību izaudzētos tomātus, kurus sauca par paradīzes āboliem, un olaugus, kā tolaik sauca baklažānus.

Jau bija pagājis laiks pēc 1905. gada jūlijā notikušā daudzdienu streika, kurā piedalījās ap 30 000 laukstrādnieku. Dažādo tautību iedzīvotāji bija nomierinājušies, kaut arī vēl joprojām vācu un latviešu prātos gruzdēja savstarpēja neuzticība, jo pārāk daudzi cilvēki bija izsūtīti spaidu darbos uz Sibīriju. Pārāk daudzi bija zaudējuši dzīvību, tāpat vairāki īpašumi bija gājuši bojā revolūcijas ugunsgrēkos. 1914. gadā visi cerēja uz ilgiem mierīgas dzīves gadiem.

Reizēm uzskata, ka Jelgava jau izsenis bijusi vāciska pilsēta, tomēr 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos no nepilniem 46 tūkstošiem iedzīvotāju jau vismaz 46 procenti bija latvieši, 20 procenti – vācieši un nepilni 17 procenti ‒ ebreji. Pilsēta kļuva aizvien latviskāka, taču tolaik izglītoto latviešu ģimenēs pat mājās latviski runāja tikai retais ‒ latvieši centās sūtīt bērnus uz vācu skolām, jo tika uzskatīts, ka tikai vācu valoda paver ceļu drošai karjerai. Pat izglītotie latvieši ne vienmēr spēja aizstāvēt savas tiesības – piemēram, pilsētas domē no 54 domniekiem tikai 14 sevi varēja saukt par latviešiem.

“Pils teātra” liktenis


1914. gada 16. martā Jelgavā, salā starp Lielupi un Driksu, notika pirmais kinoseanss īpaši celtā ēkā “Pils teātris” ar vairāk nekā 1000 sēdvietām (salīdzinājumam – Latvijas Nacionālajā teātrī ir 850 skatītāju vietas!). Līdz Pirmajam pasaules karam ēkas ārējā apdare gan vēl nebija līdz galam pabeigta, taču visus kara gadus namu izmantoja gan vācu, gan krievu garnizonu kareivji cīņas spara uzmundrināšanai. Pēc kara, 1926. gadā, ēku ieguva Lāčplēša ordeņa kavalieris Ernests Alksnis, un kino izrādīšana turpinājās. 20. gadsimta 20. – 30. gados Jelgavā darbojās pieci kinoteātri.

Kinoteātra ēka izdega 1944. gada 27. jūlijā Jelgavas lielajā bombardēšanā. Ēku būtu varējuši atjaunot, taču, būvējot jauno Rīgas lielceļu, tā tika nojaukta. Pils salā no “Pils teātra” līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi dekoratīva vāze. Visu padomju okupācijas laiku pilsēta ārzemniekiem bija slēgta. Toties tālajā 1914. gadā Jelgavā – Mītavā ‒ dzīve bija tikpat tuva pārējai Eiropai kā šobrīd.

“Kā sudrabs glabājas nu teika upes dzelmē

Par veco Jelgavu, kas dega moku svelmē;

Kā zaļa līdaka tā kādreiz uzpeldēs

Un ļaužu valodās un dziesmās atskanēs”

No Elzas Stērstes dzejoļa “Jelgava”

Raksta tapšanā izmantoti 
Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja materiāli. Īpašs paldies Aldim Barševskim un Andrim Tomašūnam.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+