“LA” sāk publicēt Rūtas Lipskas romānu “Fēniksa liktenim lemtie” 1
Cītīgi “Latvijas Avīzes” lasītāji atcerēsies Rūtas Lipskas vārdu: pirms vairākiem gadiem Rūta bija mūsu kolēģe, rakstīja labus materiālus par dabu un vides aizsardzību, taču tad nolēma no vārdiem pāriet pie darbiem un devās brīvprātīgās gaitās.
Dažus gadus Rūta pavadīja, palīdzot no cilvēku nevērības vai cietsirdības cietušiem dzīvniekiem patversmēs Lielbritānijā, Itālijā, Ekvadorā, vienlaikus iepazīstot pasauli. Ar sevi iepazīstinot, Rūta mēdz teikt, ka viņai ir trīs aizraušanās: daba, literatūra un vēsture visdažādākajās izpausmēs un kombinācijās. Viņa agri sākusi lasīt, un starp iemīļotākajām grāmatām vienmēr bijuši vēsturiski romāni. Taču lūzuma punkts, kad jautājums: “Vai es varētu?” sev uzdots pavisam nopietni, izrādījās Kena Foleta monumentālais romāns “Zemes pīlāri”. Rūta gan uzreiz arī piebilst: uz šādu monumentalitāti viņas debijas romāns nepavisam nepretendē kaut tādēļ vien, ka tam vajadzētu daudz vairāk laika, galvenais mērķis šoreiz bijis pārliecināties par saviem spēkiem, vienlaikus izstāstot citiem ko tādu, kas aizraujošs liekas pašai.
Turklāt Rūta aizraujas arī ar vēstures pēdu meklējumiem. Pati smejas, ka šī iemesla dēļ viņai vismīļākā pilsēta ir Roma, kur drupas uz katra stūra, taču arī Vecrīgā tirgotāju namos, baznīcās un šaurajās ieliņās iespējams saskatīt pagātnes pēdas. Tādēļ nepavisam nevajadzētu justies pārsteigtiem par Rūtas veiksmīgo debiju “Lata romānu” konkursā pērn, jo kas gan ir vēsturisks romāns, ja ne literatūras un vēstures apvienojums?
Romāns “Fēniksa liktenim lemtie” lasītājus aizved uz 15. gadsimta beigu Rīgu. Tajā sastopas divu ģimeņu vīrieši un bērni, viņu sievas mirušas – katra atšķirīgos apstākļos, taču tieši viņu nāve kļūst par izšķirošo faktoru bēgšanai uz Rīgu, kur nu jāmeklē iespējas jaunai dzīvei. Gan Sīmanis ar dēlu Ati, gan Mārtiņš ar bērniem Klāvu un Annu Rīgā iepriekš nav bijuši, un lasītājiem pilsētas ainava paveras tieši viņu izbrīna pilnajām acīm. Viņi nenojauš, ka, no vienas nelaimes un briesmām bēgdami, ieskrējuši tieši rokās citām, jo Rīgai priekšā satraukti laiki: to apdraud Livonijas ordeņa bruņinieki…
Kādēļ izvēlēts tieši šis laiks, 1481. un 1482. gads? Rūta teic – izšķirošs izrādījies pieejamo avotu faktors: “Kad izlēmu, ka vēlos rakstīt vēsturisku romānu, sāku pastiprināti lasīt vēstures grāmatas par Rīgu. Tad arī uzzināju, ka saglabājies tulkojums Sarkanās grāmatas fragmentiem – Hermaņa Hellevega sarakstītajai hronikai par Rīgu, un man šķita ļoti svarīgi, lai grāmatā parādītos reāli fakti. Tā nu sanāca, ka es vispirms sameklēju faktus un tad centos tos appīt ar savu fantāziju, izdomāt, kāda tolaik varētu būt bijusi dzīve.”
Rūta arī uzsver, ka gribējusi pasaules ainu skatīt vairākos līmeņos – ne tikai no rātskungu puses, kas ir vienkāršākais, jo hronikās sīkāk dokumentētais līmenis, bet galvenokārt no ikdienas Rīgas iedzīvotāja viedokļa. “Pati esmu ienācēja Rīgā, jo dzimusi un augusi esmu Gulbenes novada Rankas pagastā, tādēļ varu mazliet iztēloties, kā jutās mana romāna varoņi. Tieši tajā laikā, kā liecina hronikas, cilvēkus novados apdraudēja sirotāji no Pleskavas puses, viņiem varēja šķist, ka Rīgā būtu drošāk, un tā arī piedāvāja lielākas iespējas – tieši tāpat kā šodien.”
Kad saku – lasot romānu, manāmas paralēles ar šodienu, globālo nedrošību, arī daudznacionalitāti, Rūta to apstiprina, norādot – bieži neaizdomājamies, cik plaši viduslaikos bija Rīgas tirdzniecības sakari: “Tirgotāji jau nebija tikai no Lībekas, arī no Gotlandes, tagadējās Nīderlandes pilsētām, Pleskavas, dažādām citām vietām. Latvieši Rīgā ienāca no dažādiem novadiem, katrs ar savu atšķirīgu runasveidu, turklāt te dzīvoja arī līvi. Tas radīja daudznacionālu vidi, kas uzliek iedzīvotājiem noteiktus pienākumus un zināmā mērā arī sarežģī dzīvi.”
Lai romāna audums būtu grods un ticams, Rūta rūpīgi pētījusi pieejamos vēsturiskos faktus, tostarp amatus, kādi varēja būt pieejami pilsētā ienākušajiem latviešiem, tādēļ viens no viņiem, Sīmanis, kļūst par dravnieku. Fascinējošos bitenieka amata piederumus un pienākumus aprakstījis Augusts Bīlenšteins, palīdzējušas arī konsultācijas ar Latvijas Biškopības biedrības vadošo pētnieku Juri Šteiseli, kurš apstiprinājis, ka arheoloģiskie atradumi īpaši neatšķiras no Bīlenšteina daudzus gadsimtus vēlāk tapušajiem aprakstiem. “Turklāt vasks bija viena no Rīgas galvenajām eksportprecēm,” Rūta piebilst.
Nododam Rūtas pirmo romānu lasītāju vērtējumam un līdz ar viņu ceram, ka tas liks cilvēkiem aizdomāties, kāda ir bijusi dzīve Rīgā pirms daudziem gadsimtiem, un radīs interesi par vēsturi. “Es gribētu, lai pēc manas grāmatas izlasīšanas, kad cilvēki pastaigāsies pa Vecrīgu, viņi ieraudzītu ko vairāk ielas bruģī, celtnēs, lai rastos interese nopietnāk palasīt un interesēties par Rīgas vēsturi – tas jau būtu liels ieguvums,” piebilst autore.
