Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
14. februāris, 2017
Drukāt

Vecrīgas “Kamieļa” ēkā – aizraujoši atklājumi (3)

Publicitātes foto.Publicitātes foto.

Arheoloģiskie izrakumi topošās viesnīcas vietā Vecrīgā, Vaļņu ielā 47 nesuši vairākus interesantus, pat unikālus atradumus, informēja arheologs un SIA “Archeo” pārstāvis Mārtiņš Lūsēns.

Vēsturiski izrakumu vieta ir senās Rīgas upes jeb Rīdzenes gultne, kas vairāku gadsimtu gaitā pakāpeniski aizbērta, bet vēlāk virs tās uzbūvēja ēku, kuru nesenā pagātnē pazina kā kafejnīcu, drīzāk ēdnīcu “Pie kamieļa”, jo tās ieeju rotāja 17. gadsimta otrās puses portāls ar kamieļa cilni. Vēl pirms dažiem gadiem nams bija pamests un nonācis avārijas sākumā, taču tagad tajā gatavojas celt viesnīcu. Vēsturiskā fasāde ar portālu pēc Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījuma tiek saglabāta.

Mārtiņš Lūsēns stāsta, ka Vaļņu ielas 47 gruntsgabals atbilst Rīdzenes gultnes vidusdaļai tās sākotnēji platākajā vietā: “Šajā vietā upe varēja būt kādus 100 metrus plata. Te bija tāds kā upes līkums, kurā līdz 14. gadsimtam atradās pirmā Rīgas osta. Tikai pēc tam ostu pārcēla uz Daugavu”.

Rīgas upes kreisā krasta krastmalai ar pāļiem un stiprinājumiem vajadzētu atrasties zem Vaļņu ielas, kamēr labajam krastam zem Kalēju ielas. Rīdzinieki viduslaikos gadsimtiem ilgi upē meta un bēra visu, kas tiem vairs nebija vajadzīgs – nav izslēdzams, ka tā pat bija, tā sacīt, oficiāla atkritumu izgāztuve. Toties tagad arheologiem tā ir īsta “mantu krātuve”: “Viss, ko mēs izrakām, bija Rīgas upes aizbērums”. “Aizbēruma slāņu pakāpeniskums ir labi redzams. Viena krava, otra, un aizvien vairāk uz upes vidu,” skaidro Lūsēns. Līdz 17. gadsimtam runāja par Rīgas upi, bet vārds “Rīdziņa” radies vēlāk, kad pilsētai vārdu devusī upe bijusi aizbērta jau tiktāl, ka kļuvusi par šauru “mēslu grāvi”, kas tek gar pilsētu. 19. gadsimtā tas ielaists kolektorā Kalēju ielas pazemē.

Šoreiz Arheologu darba lauks skāris to Rīdzenes upes aizbēruma slāni, kurā atrodamais pārsvarā nāk no 17. gadsimta, mazāk ko 18. gadsimta. Retums ir apmēram 36×29 mm liela un milimetru bieza perlamutra inkrustācija, kas attēlo lautas spēlmani uz viduslaiku pilsētas fona. Ir versija, ka tas varētu būt rotājums kādam ierocim. 17. gadsimtā šaujamieroču spalus un koka daļas mēdza greznot perlamutra inkrustācijām. Atrast ko tādu bijusi liela veiksme: “Kā nošķēlām kultūrslāni, tā viņa tur spīdēja”. Plāksnīte, visdrīzāk, nākusi no kāda Rīgā ievesta priekšmeta, ne vietējā darinājuma. Jādomā, tā izgatavota, turpat kur tapusi sienas flīzīte ar lauku ainavu – Nīderlandē.

Tāpat interesanta ir 17. gadsimta beigu bruņucepures apakšdaļa, kam saglabājusies skrūve, ar kuru tika piestiprināta un regulēta degunu sargājoša aizsargplāksnīte. Lūsēns teic, ka visai daudz bruņucepuru un bruņutērpa daļu gadās atrast Cēsīs, Rīgā tie ir retāki. Savukārt par unikāliem var nosaukt atrastos ledus piešus – pie apaviem stiprināmi dzelzs dzelkšņi iešanai pa ledu vai apledojušu ielu atrasti arī agrāk, taču parasti no ledus piešiem bija atlikušas tikai metāla daļas, jo stiprinājumu siksniņas bija zudušas. Šiem tās ir. Turklāt labi saglabājušās!

Starp pārējiem atradumiem minamas krāsns podiņu un keramikas lauskas, kādas vitrāžas fragments, tāpat zviedru un poļu laiku sīknauda, preču plomba, misiņa sakta, īlens, karote, dažādu sadzīvē lietojamu priekšmetu fragmenti. Vaļņu ielā 47 šis bijis tikai pirmais arheoloģiskās izpētes etaps. Vasarā jāseko turpinājumam.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Kā tad tā?! Tā ēka vai tad nebija “vēstures piemineklis’? Un tagad top viesnīca? Lūdzu, paskaidrojiet, kā tad tā notika?

  2. Fasāde tiek saglabāta, fasāde tiek saglabāta… Apskatījos bildītes, kas izvietotas pie šīs jaunbūves – nu maz no tās fasādes tiks saglabāts. Pats kamielis, kā noprotu, jau sen ir jaunās blakus ēkas sienā iemūrēts…

  3. Pienāks reiz laiks un Getliņi kļūs par lielāko dārgumu vēsturniekiem. 🙂

Draugiem Facebook Twitter Google+