Latvijā
Vēsture

Vectēva dēļ mainīja uzvārdu 10


“Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Ernesta Drēziņa mazdēls. Interesanta sakritība – Artis pats dzimis 11. novembrī, tātad Lāčplēša dienā.
“Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Ernesta Drēziņa mazdēls. Interesanta sakritība – Artis pats dzimis 11. novembrī, tātad Lāčplēša dienā.
Foto – Karīna Miezāja

Cienījamie lasītāji, ja jums ir interesantas atmiņas par savu vectēvu, uzticiet šo stāstu arī “Latvijas Avīzei” un “Likteņdārza” veidotājiem! Uzrakstiet vēstuli par sava vectēva paveikto un atsūtiet līdz 31. jūnijam uz e–pasta adresi vectevs@la.lv. Gaidām arī atmiņas audio vai video formātā. Pirmo vēstuļu fragmentus “LA” un portālā www.la.lv plānojam publicēt jau 16. jūnijā. Vēlāk jūsu stāsti tiks iemūžināti Liktens gātē, kas būs Likteņdārza pagātnes daļas centrālais objekts. Digitāla multimediju ekspozīcija vēstīs par Latvijas 20. gadsimta notikumiem. Tā būs pieejama gan uz simboliskām pieturām Likteņdārzā uz vietas, gan arī mobilajās ierīcēs un planšetēs.

17. jūnijā noritēs jau devītā ziedojumu akcija “Top Latvijas Likteņdārzs!”. No pulksten 18 “Likteņdārza” amfiteātrī notiks koncerts, un par saviem vectēviem stāstīs Toms Grēviņš, Auškāpu dzimtas pārstāvji, Biruta Eglīte un citi. Būs iespēja baudīt Rīgas Tehniskās universitātes deju kolektīva TDA “Vektors” un pūtēju orķestra “SPO”, kā arī vīru kopas “Vilki” uzstāšanos. Ieeja uz koncertu – par ziedojumiem “Likteņdārzam”. Vakarā pulksten 19.35 LTV1 tiešraidē no ziedojumu akcijas “Top Latvijas Likteņdārzs! Stāsti par vectēviem” būs sarunas pie ugunskura kopā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem – toskait rakstnieci Noru Ikstenu, mūziķi Valteru Pūci un komponistu Jēkabu Nīmani. Videoklipos, kas tapuši “Likteņdārzā”, būs skatāmas skaistākās Latvijas dziesmas grupu “Laimas Muzykanti”, “Klaidonis”, “Colt” un “Jauno Jāņu orķestris”, kā arī dziedātāja Daumanta Kalniņa un ģitārista Kaspara Zemīša izpildījumā.

Pulksten 21:30 pirms Jaunā Rīgas teātra izrādes “Vectēvs” pārraides aktieris Vilis Daudziņš līdzdalīs savu stāstu par vectēvu un atcerēsies izrādes tapšanu.

Kā pirmo publicējam “Latvijas Avīzes” žurnālista Arta Drēziņa atmiņu stāstu stāstu par savu vectēvu.

Arta Drēziņa vectēvs Ernests Drēziņš (1897 – 1974) ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, turklāt bijis vīrs, kurš nodzīvojis raibu, bet reizē skarbu mūžu.Dzimis Vērgales pagastā, 17 gadu vecumā piedzīvojis Pirmā pasaules kara sākumu, nonācis bēgļos, 18 gados iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis latviešu strēlniekos, bijis sanitārs, tad ziņnesis. Piedalījies kaujās Ložmetējkalnā, ievainots. Kad nodibināja Latvijas valsti, Ernests Drēziņš iestājās Grobiņas kājnieku bataljonā un 1919. gada novembra beigās seržanta pakāpē piedalījās niknajās kaujās pret bermontiešiem, kas uzbruka Liepājai. Epizode, par kuru mana kolēģa vectēvs 1924. gadā saņēma Latvijas augstāko militāro apbalvojumu, risinājās 1919. gada 14. novembrī. Drēziņa komandētā vienība kopā ar virsleitnanta Alfreda Kļestrova komandēto bruņuvilcienu “Kalpaks” piedalījās pretuzbrukumā bermontiešiem, taču kaujas izvērtās ļoti sīvas. Vairāki latviešu karavīri krita; nāvējošus ievainojumus guva virsleitnants Kļestrovs, kurš ar aptuveni 20 vīriem bija pametis bruņuvilcienu un meties tuvcīņā. Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru Drēziņam piešķīra par to, ka pēc cīņas uz saviem pleciem iznesa no kaujaslauka jau mirušo bruņuvilciena komandieri, kamēr pārējie viņa vīri palīdzēja ievainotajiem un iznesa citus. Pēc bermonti­ādes sekoja dienests Latgales divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulkā Latgales frontē, kur notika cīņas pret lieliniekiem. Par līdzdalību Neatkarības karā varonis saņēma 17 ha jaunsaimniecību Vērgalē. 1924. gadā tur pašu rokām tapa mājas “Viļņi”. Bet par to, ko viņš un viņa mūžs nozīmējis nākamajām paaudzēm, vaicāju mazdēlam Artim Drēziņam.

 

– Vai tava dzīve, uzskati – tie būti citādi, ja ne vectēvs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris?

– Ka vectēvs bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pirmo reizi uzzināju apmēram 16 gadu vecumā. Mamma man to pateica, pati būdama kompartijas biedre. Tie bija Brežņeva laiki. Māte Irlavas kolhozā “Uzvara” bija galvenā zootehniķe un, kad stājās partijā, prasīja atļauju tēvam, tas ir, manam vectēvam. Vectēvs atļāva, jo māte bija galvenā pelnītāja ģimenē un galvenajiem speciālistiem tajā laikā bija jābūt komunistiem, citādi labu karjeru neizveidot. Māte nebija ne līdzskrējēja, ne kāda disidente. Bet atmiņas par vectēva gaitām un to, kā viņš ar radu atbalstu Vērgalē bija uzbūvējis “Viļņus”, no kuriem dzimtu 1947. gadā padzina, jo ēku bija nolūkojis vietējais partorgs, saglabāja.

1946. gadā Ernestu Drēziņu aizveda uz filtrācijas nometni Intā. Viņš jau tur bijis pusmiris, kad kāda lazaretes māsiņa pamanījusi, ka līķu kaudzē viens kustas. Atdzīvināja. Atbrīvoja. Taču tas viņu nepaglāba no otrreizējas izsūtīšanas 1949. gada 14. septembrī dēļ apsūdzības “dzimtenes nodevībā”. Piesprieda 20 gadus, kas bija jāizcieš nometnē Komi APSR.

Vecāmāte 1955. gadā sagaidīja vectēvu no izsūtījuma.

 

– Tavs vectēvs taču nebija leģionārs, kāpēc viņu nosūtīja uz filtrācijas nometni, kāpēc izsūtīja?

– Īstas skaidrības nav. Viņu 1941. gadā nepaņēma armijā ne krievi, ne pēc tam vācieši. Viņš nebēguļoja, tikai strādāja savos “Viļņos” un kopa zemi. Bija vietējās patērētāju biedrības revidents. Vācu okupācijas laikā biedrības veikaliņu apzaga un vācieši uzticēja vectēvam pistoli, lai apsargā. Vēl Vērgalē vāciešiem bija lazarete, un “Viļņos” karavīriem iekārtoja zobārstniecības kabinetu. Droši vien padomju acīs tas bija grēks – ielaist mājās vāciešus. Turklāt staigāt apkārt ar pistoli! Kad mainījās vara, kādu laiku bija miers. Vectēvs strādāja vietējā kūdras fabrikā par galdnieku. Šķita, viņam nekas nedraud, bet… Varbūt kāds atcerējās, ka 1920. gadā Neatkarības cīņās viņš dienēja Latgales frontē, tātad karoja pret sarkanajiem. Tas nekas, ka vācu laikā vectēvu gandrīz nošāva; viņš pabija Liepājas gestapo karcerī, jo palīdzēja radiniekam slēpties no iesaukšanas leģionā.

– Rodas iespaids, ka tava vectēva dzīve bijusi ne vien skarba, bet arī netaisnību pilna.

– Viņš mammai padomju okupācijas laikā vispār sākumā maz ko stāstīja. Baidījās. Ir bijušas arī kādas piezīmes tieši par karošanu, bet vectēvs manai mammai aizliedzis tās lasīt, sakot, ka “nav īstais laiks”. Tās ir pazudušas. Vienīgais, ko no savām kara gaitām viņš izstāstīja, bija mūsu ģimenē leģendārā epizode Ložmetējkalnā, kad bijis jāskrien uzbrukumā pret kalnu un vectēvam uznākušas lielas bailes. Aizslēpies aiz koka. Garām skrējis vecāks, pieredzējušāks karavīrs, kas uzsaucis: “Tu te mazliet pabaidies un skrien vien tālāk…”. Vēlāk lode viņu ievainoja rokā. Kamēr Ernests gulēja hospitālī, viņa strēlnieku vienība palika “sarkana” un aizgāja “sargāt Ļeņinu”. Vectēvs tika mājās, bet drīz iesaistījās Latvijas armijas cīņās pret bermontiešiem.

 

– Kurā brīdī uzzināji, ka vectēvs bijis arī izsūtījumā?

– Padsmit gados šo to par vectēvu zināju, taču tad to nenovērtēju. Bet atceros vienu citu lietu: ļoti gribēju kļūt par sporta žurnālistu un gāju jauno žurnālistu skolā “Noruna” pie Ābrama Kleckina. Viņš bija Latvijas Valsts universitātes Žurnālistiskas fakultātes mācībspēks. Tas bija kāds 1982./83. gads… Zini, par ko es brīvajā tematā uzrakstīju? Par Kārļa Zemdegas celto pieminekli Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Džūkstes draudzes locekļiem! Tolaik dzīvoju Džūkstē. Piemineklis strēlniekiem un Neatkarības karā kritušajiem padomju laikos netika iznīcināts. Tas stāvēja, krūmos ieaudzis. Nezinu, kas man bija uznācis, bet rakstīju par šo pieminekli. Ka to divi traktori reiz gribēja nogāzt, bet viens traktorists piedzērās, otrs pamuka, un tā tas piemineklis tur ir. Ka tas domāts latviešu karavīriem, kas man likās pilnīgi normāli. Kleckins lasīja, daudz neko neizteicās, bet varēja redzēt, ka ir samulsis. Visu cieņu, viņš mani neizgāza, kaut varēja pateikt, ka tas ir pretvalstiski. Man šķiet, ka es pat tajā sacerējumā pieminēju, ka vectēvs bijis strēlnieks.

 

– Bet kad sāki ar viņu lepoties?

Saistītie raksti

– Kad atnācu no dienesta PSRS armijā, sākās atmoda. Mamma sāka stāstīt, pirmo reizi parādīja man sava tēva ordeni, vecās bildes, dokumentus. Daļu vectēvs jau bija iznīcinājis bailēs no represijām.

Ordenis mājās gan bija paslēpts un saglabāts arī izsūtījuma laikā. Vectēvs nomira 1974. gada vasarā, man bija astoņi gadi, bēres atceros. Ernests Drēziņš bija godāts galdniecības vadītājs vārgā Tukuma rajona Irlavas kolhozā “Uzvara”. Viņu pēdējā gaitā pavadīja puskolhozs. Vēl atceros, ka vectēvam pēc izsūtījuma visu laiku sala. Vācām sienu, bija +25 grādi, bet viņš tērpās aitādas puskažociņā. Paša celtajos “Viļņos” viņš vairs nekad neatgriezās, lai arī pēc izsūtījuma rakstīja Latvijas PSR Ministru padomei un lūdza mājas atdot. Atbildes lapiņā bija “Atteikt”. Atmodai sākoties, mēģinājām “Viļņus” atgūt. Daļēji atguvām ābeļdārzu. Tajā laikā es sāku ar vectēvu lepoties. Aiz cieņas pret viņu nomainīju uzvārdu. Ernestam Drēziņam bija trīs meitas, bet gribējās uzvārdu saglabāt. Tā no Poi­kāna kļuvu par Drēziņu. Kad lasu sava vectēva dienasgrāmatu, vēstules no izsūtījuma sievai un meitai, sajūta tāda, ka arī es tā varētu būt rakstījis viņa vietā.

LA.lv