Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Hilda, Teiksma
Svētdiena, 17. decembris, 2017
7. jūnijs, 2017
Drukāt

Vectēva dēļ mainīja uzvārdu (10)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Cienījamie lasītāji, ja jums ir interesantas atmiņas par savu vectēvu, uzticiet šo stāstu arī “Latvijas Avīzei” un “Likteņdārza” veidotājiem! Uzrakstiet vēstuli par sava vectēva paveikto un atsūtiet līdz 31. jūnijam uz e–pasta adresi vectevs@la.lv. Gaidām arī atmiņas audio vai video formātā. Pirmo vēstuļu fragmentus “LA” un portālā www.la.lv plānojam publicēt jau 16. jūnijā. Vēlāk jūsu stāsti tiks iemūžināti Liktens gātē, kas būs Likteņdārza pagātnes daļas centrālais objekts. Digitāla multimediju ekspozīcija vēstīs par Latvijas 20. gadsimta notikumiem. Tā būs pieejama gan uz simboliskām pieturām Likteņdārzā uz vietas, gan arī mobilajās ierīcēs un planšetēs.

17. jūnijā noritēs jau devītā ziedojumu akcija “Top Latvijas Likteņdārzs!”. No pulksten 18 “Likteņdārza” amfiteātrī notiks koncerts, un par saviem vectēviem stāstīs Toms Grēviņš, Auškāpu dzimtas pārstāvji, Biruta Eglīte un citi. Būs iespēja baudīt Rīgas Tehniskās universitātes deju kolektīva TDA “Vektors” un pūtēju orķestra “SPO”, kā arī vīru kopas “Vilki” uzstāšanos. Ieeja uz koncertu – par ziedojumiem “Likteņdārzam”. Vakarā pulksten 19.35 LTV1 tiešraidē no ziedojumu akcijas “Top Latvijas Likteņdārzs! Stāsti par vectēviem” būs sarunas pie ugunskura kopā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem – toskait rakstnieci Noru Ikstenu, mūziķi Valteru Pūci un komponistu Jēkabu Nīmani. Videoklipos, kas tapuši “Likteņdārzā”, būs skatāmas skaistākās Latvijas dziesmas grupu “Laimas Muzykanti”, “Klaidonis”, “Colt” un “Jauno Jāņu orķestris”, kā arī dziedātāja Daumanta Kalniņa un ģitārista Kaspara Zemīša izpildījumā.

Pulksten 21:30 pirms Jaunā Rīgas teātra izrādes “Vectēvs” pārraides aktieris Vilis Daudziņš līdzdalīs savu stāstu par vectēvu un atcerēsies izrādes tapšanu.

Kā pirmo publicējam “Latvijas Avīzes” žurnālista Arta Drēziņa atmiņu stāstu stāstu par savu vectēvu.

Arta Drēziņa vectēvs Ernests Drēziņš (1897 – 1974) ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, turklāt bijis vīrs, kurš nodzīvojis raibu, bet reizē skarbu mūžu.Dzimis Vērgales pagastā, 17 gadu vecumā piedzīvojis Pirmā pasaules kara sākumu, nonācis bēgļos, 18 gados iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis latviešu strēlniekos, bijis sanitārs, tad ziņnesis. Piedalījies kaujās Ložmetējkalnā, ievainots. Kad nodibināja Latvijas valsti, Ernests Drēziņš iestājās Grobiņas kājnieku bataljonā un 1919. gada novembra beigās seržanta pakāpē piedalījās niknajās kaujās pret bermontiešiem, kas uzbruka Liepājai. Epizode, par kuru mana kolēģa vectēvs 1924. gadā saņēma Latvijas augstāko militāro apbalvojumu, risinājās 1919. gada 14. novembrī. Drēziņa komandētā vienība kopā ar virsleitnanta Alfreda Kļestrova komandēto bruņuvilcienu “Kalpaks” piedalījās pretuzbrukumā bermontiešiem, taču kaujas izvērtās ļoti sīvas. Vairāki latviešu karavīri krita; nāvējošus ievainojumus guva virsleitnants Kļestrovs, kurš ar aptuveni 20 vīriem bija pametis bruņuvilcienu un meties tuvcīņā. Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru Drēziņam piešķīra par to, ka pēc cīņas uz saviem pleciem iznesa no kaujaslauka jau mirušo bruņuvilciena komandieri, kamēr pārējie viņa vīri palīdzēja ievainotajiem un iznesa citus. Pēc bermonti­ādes sekoja dienests Latgales divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulkā Latgales frontē, kur notika cīņas pret lieliniekiem. Par līdzdalību Neatkarības karā varonis saņēma 17 ha jaunsaimniecību Vērgalē. 1924. gadā tur pašu rokām tapa mājas “Viļņi”. Bet par to, ko viņš un viņa mūžs nozīmējis nākamajām paaudzēm, vaicāju mazdēlam Artim Drēziņam.

 

– Vai tava dzīve, uzskati – tie būti citādi, ja ne vectēvs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris?

– Ka vectēvs bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pirmo reizi uzzināju apmēram 16 gadu vecumā. Mamma man to pateica, pati būdama kompartijas biedre. Tie bija Brežņeva laiki. Māte Irlavas kolhozā “Uzvara” bija galvenā zootehniķe un, kad stājās partijā, prasīja atļauju tēvam, tas ir, manam vectēvam. Vectēvs atļāva, jo māte bija galvenā pelnītāja ģimenē un galvenajiem speciālistiem tajā laikā bija jābūt komunistiem, citādi labu karjeru neizveidot. Māte nebija ne līdzskrējēja, ne kāda disidente. Bet atmiņas par vectēva gaitām un to, kā viņš ar radu atbalstu Vērgalē bija uzbūvējis “Viļņus”, no kuriem dzimtu 1947. gadā padzina, jo ēku bija nolūkojis vietējais partorgs, saglabāja.

1946. gadā Ernestu Drēziņu aizveda uz filtrācijas nometni Intā. Viņš jau tur bijis pusmiris, kad kāda lazaretes māsiņa pamanījusi, ka līķu kaudzē viens kustas. Atdzīvināja. Atbrīvoja. Taču tas viņu nepaglāba no otrreizējas izsūtīšanas 1949. gada 14. septembrī dēļ apsūdzības “dzimtenes nodevībā”. Piesprieda 20 gadus, kas bija jāizcieš nometnē Komi APSR.

Vecāmāte 1955. gadā sagaidīja vectēvu no izsūtījuma.

 

– Tavs vectēvs taču nebija leģionārs, kāpēc viņu nosūtīja uz filtrācijas nometni, kāpēc izsūtīja?

– Īstas skaidrības nav. Viņu 1941. gadā nepaņēma armijā ne krievi, ne pēc tam vācieši. Viņš nebēguļoja, tikai strādāja savos “Viļņos” un kopa zemi. Bija vietējās patērētāju biedrības revidents. Vācu okupācijas laikā biedrības veikaliņu apzaga un vācieši uzticēja vectēvam pistoli, lai apsargā. Vēl Vērgalē vāciešiem bija lazarete, un “Viļņos” karavīriem iekārtoja zobārstniecības kabinetu. Droši vien padomju acīs tas bija grēks – ielaist mājās vāciešus. Turklāt staigāt apkārt ar pistoli! Kad mainījās vara, kādu laiku bija miers. Vectēvs strādāja vietējā kūdras fabrikā par galdnieku. Šķita, viņam nekas nedraud, bet… Varbūt kāds atcerējās, ka 1920. gadā Neatkarības cīņās viņš dienēja Latgales frontē, tātad karoja pret sarkanajiem. Tas nekas, ka vācu laikā vectēvu gandrīz nošāva; viņš pabija Liepājas gestapo karcerī, jo palīdzēja radiniekam slēpties no iesaukšanas leģionā.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. kādi putni, kas debesīs skrien, ja valsts sagrauta līdz nabadzībai

  2. Paldies visiem, kas izlasīja šo rakstu. Daudz jau palika ārpusē, 1) Ernests bija ļoti pozītīvs cilvēks, daudz labāks par mani, bet bija jāiet bēgļu gaitās, divi kari, divas represijas, padomju laiks. Nevis viņš veidoja vēsturi, bet vēsture viņu mala, bet viņš nekad nepazaudēja cillvēcību; 2) sieva viņu sagaidīja mājās pēc izsūtījuma gariem gadiem, kas, starp citu, nemaz nebija tik bieža prakse… 3) ak, jā. 1945, gada 1. aprīlī viņam piedzima meita Ruta, pēc gada – izsūtījums – kāds vispār spēj to saprast? Vecmāmiņai Ernai tad jau bija 43 gadi, kas tolaik bija daudz, un jāpamet mājas. Vecākā meita bija nomirusi, jo nebija zāļu ārstēšanai. Mana māte Asja tad vēl bija pusaudze (dzimusi 1932.g.). Nestāstīšu, cik grūti viņiem bija izdzīvot. Vectēvs atgriezās no represijām nesalauzts, bet veselība bija iedragāta. Viņš nebija disidents, bet strādāja kolhozā par galdniecības vadītāju un visi viņu cienīja. Starp citu, viņa celtās mājas Vērgalē pat tiesājoties nedabūjām atpakaļ, jo pārmaiņu gados vietējā vara samuhļīja tā, ka pēkšņi mājas pēdējā brīdī no kolhoza bija nopirkuši tā saucamie labticīgi pircēji, attāli radi, paši represētie, labi zinot, ka mēs gribam mājās atpakaļ un tur pat dzīvot… Tad vēl mūsu advokāts “pazaudēja” svarīgu dokumentu un visās tiesās zaudējām. Dabūjām atpakaļ daļu ābeļdārza. bet atlikušo zemi kompensēja ar aizaugušu pļavu… Vienīgais, ko varu teikt: ar pašreizējo varu ļoti labas attiecības, bet tie, kas cīnījās pret Lāčpleša Kara ordeņa kavalieti un viņu dzimtu: lai viņi labi jūtas gan šajā, gan tajā Saulē, la “Viļņos” labi dzīvojas… Ernests jau bija labs, gan jau piedevis. Atvainojos par atklātību.
    Ar cieņu, Artis Drēziņš

  3. kāds vēsturē sameklē jēgu un pamatu dzīvei; cits pats ar sevi un šodienu netiek galā, kur nu vēl par vēsturi domāt…

  4. asaras saskrēja acīs darba laikā! es neko nezinu par vec un vevec radiem. neko, žēl

  5. Nu īstens latvietis pagrīdnieks, bez tiesībām būt, kas esi, bet vai tā nav elementāra pielāgošanās, kas , protams nav nekas nosodāms, taču pasniegt to kā kaut kādu dzīves posma pozitīvu īstenojumu, liekas nav simpātiski, ja jau gribēja par vectēvu uzrakstīt, varēja paklusēt par uzvārda maiņu – tam ir visai sāja piegarša

  6. Nabaga vectēvs. Kangariem fui

  7. Gribēju jau rakstīt, ka nevajag uzvārdu mainīt, bet, pēc izlasīšanas piekrītu – viss pareizi

  8. Kā daudzi latvieši arī E.Drēziņš bija ,,noziedzies,, karojot pret vāciešiem bermondiādes laikā, par ko viņam varēja pieminēt vācu okupācijas laikā,bet dīvainā kārtā nepieminēja, izsniedza pat ieroci veikala apsardzei.Nav izslēgts ka veikalu apzaga sarkanie partizāni un turpinot to apsargāt tālāk jau būtu ,,noziegums,, pret sarkaniem partizāniem ,par to un vēl pieskaitot,, noziegumu,, atbrīvošanas cīnu laikā karot pret sarkano armiju jau kvalificējams par lielu ,,noziegumu,, par kuru pienākas izsūtīšana vergu darbos uz Sibiriju vai nošaušana.Šādu likteņstāstu netrūkst , pašreizējiem tūdaliņiem maza interese par tautiešu likteņstāstiem ,labāk skatīties seriālu ,,ugunsgrēks,, un dzert žļurgu no divlitrenēm.

  9. Sveiciens no Latgales Atbildēt

    Gods un slava visiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem. Bija čekistu pavēle apcietināt viņus visus. Ko čekisti darīja ar mūsu tautu. Bet “mēs bijam, ka zāle, ko kājām min, mēs būsim ka putni, kas debesīs skrien”. (Anna Rancāne).

Draugiem Facebook Twitter Google+