×
Mobilā versija
Brīdinājums +26.1°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
7. jūnijs, 2017
Drukāt

Vectēva dēļ mainīja uzvārdu (10)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

"Latvijas Avīzes" žurnālists Artis Drēziņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Ernesta Drēziņa mazdēls. Interesanta sakritība – Artis pats dzimis 11. novembrī, tātad Lāčplēša dienā.

– Rodas iespaids, ka tava vectēva dzīve bijusi ne vien skarba, bet arī netaisnību pilna.

– Viņš mammai padomju okupācijas laikā vispār sākumā maz ko stāstīja. Baidījās. Ir bijušas arī kādas piezīmes tieši par karošanu, bet vectēvs manai mammai aizliedzis tās lasīt, sakot, ka “nav īstais laiks”. Tās ir pazudušas. Vienīgais, ko no savām kara gaitām viņš izstāstīja, bija mūsu ģimenē leģendārā epizode Ložmetējkalnā, kad bijis jāskrien uzbrukumā pret kalnu un vectēvam uznākušas lielas bailes. Aizslēpies aiz koka. Garām skrējis vecāks, pieredzējušāks karavīrs, kas uzsaucis: “Tu te mazliet pabaidies un skrien vien tālāk…”. Vēlāk lode viņu ievainoja rokā. Kamēr Ernests gulēja hospitālī, viņa strēlnieku vienība palika “sarkana” un aizgāja “sargāt Ļeņinu”. Vectēvs tika mājās, bet drīz iesaistījās Latvijas armijas cīņās pret bermontiešiem.

 

– Kurā brīdī uzzināji, ka vectēvs bijis arī izsūtījumā?

– Padsmit gados šo to par vectēvu zināju, taču tad to nenovērtēju. Bet atceros vienu citu lietu: ļoti gribēju kļūt par sporta žurnālistu un gāju jauno žurnālistu skolā “Noruna” pie Ābrama Kleckina. Viņš bija Latvijas Valsts universitātes Žurnālistiskas fakultātes mācībspēks. Tas bija kāds 1982./83. gads… Zini, par ko es brīvajā tematā uzrakstīju? Par Kārļa Zemdegas celto pieminekli Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Džūkstes draudzes locekļiem! Tolaik dzīvoju Džūkstē. Piemineklis strēlniekiem un Neatkarības karā kritušajiem padomju laikos netika iznīcināts. Tas stāvēja, krūmos ieaudzis. Nezinu, kas man bija uznācis, bet rakstīju par šo pieminekli. Ka to divi traktori reiz gribēja nogāzt, bet viens traktorists piedzērās, otrs pamuka, un tā tas piemineklis tur ir. Ka tas domāts latviešu karavīriem, kas man likās pilnīgi normāli. Kleckins lasīja, daudz neko neizteicās, bet varēja redzēt, ka ir samulsis. Visu cieņu, viņš mani neizgāza, kaut varēja pateikt, ka tas ir pretvalstiski. Man šķiet, ka es pat tajā sacerējumā pieminēju, ka vectēvs bijis strēlnieks.

 

– Bet kad sāki ar viņu lepoties?

– Kad atnācu no dienesta PSRS armijā, sākās atmoda. Mamma sāka stāstīt, pirmo reizi parādīja man sava tēva ordeni, vecās bildes, dokumentus. Daļu vectēvs jau bija iznīcinājis bailēs no represijām.

Ordenis mājās gan bija paslēpts un saglabāts arī izsūtījuma laikā. Vectēvs nomira 1974. gada vasarā, man bija astoņi gadi, bēres atceros. Ernests Drēziņš bija godāts galdniecības vadītājs vārgā Tukuma rajona Irlavas kolhozā “Uzvara”. Viņu pēdējā gaitā pavadīja puskolhozs. Vēl atceros, ka vectēvam pēc izsūtījuma visu laiku sala. Vācām sienu, bija +25 grādi, bet viņš tērpās aitādas puskažociņā. Paša celtajos “Viļņos” viņš vairs nekad neatgriezās, lai arī pēc izsūtījuma rakstīja Latvijas PSR Ministru padomei un lūdza mājas atdot. Atbildes lapiņā bija “Atteikt”. Atmodai sākoties, mēģinājām “Viļņus” atgūt. Daļēji atguvām ābeļdārzu. Tajā laikā es sāku ar vectēvu lepoties. Aiz cieņas pret viņu nomainīju uzvārdu. Ernestam Drēziņam bija trīs meitas, bet gribējās uzvārdu saglabāt. Tā no Poi­kāna kļuvu par Drēziņu. Kad lasu sava vectēva dienasgrāmatu, vēstules no izsūtījuma sievai un meitai, sajūta tāda, ka arī es tā varētu būt rakstījis viņa vietā.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. kādi putni, kas debesīs skrien, ja valsts sagrauta līdz nabadzībai

  2. Paldies visiem, kas izlasīja šo rakstu. Daudz jau palika ārpusē, 1) Ernests bija ļoti pozītīvs cilvēks, daudz labāks par mani, bet bija jāiet bēgļu gaitās, divi kari, divas represijas, padomju laiks. Nevis viņš veidoja vēsturi, bet vēsture viņu mala, bet viņš nekad nepazaudēja cillvēcību; 2) sieva viņu sagaidīja mājās pēc izsūtījuma gariem gadiem, kas, starp citu, nemaz nebija tik bieža prakse… 3) ak, jā. 1945, gada 1. aprīlī viņam piedzima meita Ruta, pēc gada – izsūtījums – kāds vispār spēj to saprast? Vecmāmiņai Ernai tad jau bija 43 gadi, kas tolaik bija daudz, un jāpamet mājas. Vecākā meita bija nomirusi, jo nebija zāļu ārstēšanai. Mana māte Asja tad vēl bija pusaudze (dzimusi 1932.g.). Nestāstīšu, cik grūti viņiem bija izdzīvot. Vectēvs atgriezās no represijām nesalauzts, bet veselība bija iedragāta. Viņš nebija disidents, bet strādāja kolhozā par galdniecības vadītāju un visi viņu cienīja. Starp citu, viņa celtās mājas Vērgalē pat tiesājoties nedabūjām atpakaļ, jo pārmaiņu gados vietējā vara samuhļīja tā, ka pēkšņi mājas pēdējā brīdī no kolhoza bija nopirkuši tā saucamie labticīgi pircēji, attāli radi, paši represētie, labi zinot, ka mēs gribam mājās atpakaļ un tur pat dzīvot… Tad vēl mūsu advokāts “pazaudēja” svarīgu dokumentu un visās tiesās zaudējām. Dabūjām atpakaļ daļu ābeļdārza. bet atlikušo zemi kompensēja ar aizaugušu pļavu… Vienīgais, ko varu teikt: ar pašreizējo varu ļoti labas attiecības, bet tie, kas cīnījās pret Lāčpleša Kara ordeņa kavalieti un viņu dzimtu: lai viņi labi jūtas gan šajā, gan tajā Saulē, la “Viļņos” labi dzīvojas… Ernests jau bija labs, gan jau piedevis. Atvainojos par atklātību.
    Ar cieņu, Artis Drēziņš

  3. kāds vēsturē sameklē jēgu un pamatu dzīvei; cits pats ar sevi un šodienu netiek galā, kur nu vēl par vēsturi domāt…

  4. asaras saskrēja acīs darba laikā! es neko nezinu par vec un vevec radiem. neko, žēl

  5. Nu īstens latvietis pagrīdnieks, bez tiesībām būt, kas esi, bet vai tā nav elementāra pielāgošanās, kas , protams nav nekas nosodāms, taču pasniegt to kā kaut kādu dzīves posma pozitīvu īstenojumu, liekas nav simpātiski, ja jau gribēja par vectēvu uzrakstīt, varēja paklusēt par uzvārda maiņu – tam ir visai sāja piegarša

  6. Nabaga vectēvs. Kangariem fui

  7. Gribēju jau rakstīt, ka nevajag uzvārdu mainīt, bet, pēc izlasīšanas piekrītu – viss pareizi

  8. Kā daudzi latvieši arī E.Drēziņš bija ,,noziedzies,, karojot pret vāciešiem bermondiādes laikā, par ko viņam varēja pieminēt vācu okupācijas laikā,bet dīvainā kārtā nepieminēja, izsniedza pat ieroci veikala apsardzei.Nav izslēgts ka veikalu apzaga sarkanie partizāni un turpinot to apsargāt tālāk jau būtu ,,noziegums,, pret sarkaniem partizāniem ,par to un vēl pieskaitot,, noziegumu,, atbrīvošanas cīnu laikā karot pret sarkano armiju jau kvalificējams par lielu ,,noziegumu,, par kuru pienākas izsūtīšana vergu darbos uz Sibiriju vai nošaušana.Šādu likteņstāstu netrūkst , pašreizējiem tūdaliņiem maza interese par tautiešu likteņstāstiem ,labāk skatīties seriālu ,,ugunsgrēks,, un dzert žļurgu no divlitrenēm.

  9. Sveiciens no Latgales Atbildēt

    Gods un slava visiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem. Bija čekistu pavēle apcietināt viņus visus. Ko čekisti darīja ar mūsu tautu. Bet “mēs bijam, ka zāle, ko kājām min, mēs būsim ka putni, kas debesīs skrien”. (Anna Rancāne).

Draugiem Facebook Twitter Google+